Vienlaikus gan laba mamma, gan laba darbiniece. Kā tas iespējams?

Psiholoģe Ilze Pastare uzskata, ka vienlaikus būt labai mammai un labai darbiniecei ir neiespējamā misija. „Tā ir situācija no sērijas – vilks paēdis un kaza dzīva. Ja piekrīti atsākt strādāt tad, kad bērns vēl mazs, tev jābūt gatavai, ka kāds no tā cietīs.”

Tomēr mūsdienās bieži vien ir iespēja darīt darbu no mājām, tādējādi it kā neatņemot mazajam sevi. „Ja sieviete paliek strādāt mājās, mazais ir laikus jāradina pie situācijas, ka tad, kad mamma strādā, viņu traucēt nedrīkst. Istabas durvis ir ciet, un mazo pieskata tētis vai auklīte. Diemžēl ar tētiem šī situācija bieži vien „neiet cauri”, jo tad, kad esi beidzot pieslēgusies darbam, no otras istabas ik pa brīdim dzirdi: „Kāpēc viņš man neēd? Kāpēc viņš niķojas?”, un tamlīdzīgi. Es uzskatu, ka auklīte ir labākais risinājums situācijā, ja mamma piekritusi strādāt mājās tad, kad bērns vēl mazs,” uzskata psiholoģe.

Ja ej uz darbu

Kādai manai draudzenei nedēļu pirms atgriešanās darbā uz pilnu slodzi sākās īsta panika. Viņa bija izmisusi līdz asarām, ka pēkšņi būs lielākā dienas daļa jāpavada prom no bērna, prom no mājām. „Sievietei, kurai ir mazs bērns, jāapzinās, ka viņa nekad nevarēs izdarīt tik daudz, kā to var viņas bezbērnu kolēģes. Jo tas vienkārši nav iespējams. Taču tas nav jāsaskata kā mīnuss, tā vienkārši ir, un lauzīt par to galvu būtu nevietā.

Nelaime tāda, ka daudzām sievietēm piemīt perfekcionisms – es būšu ideāla māte, ideāla darbiniece un ideāla sieva. Šāds uzskats ir ļoti traucējošs, tāpēc pašai jāiemācās latiņu nolaist zemāk. Ir jāapzinās – man ir mazs bērns, man ir labs darbs, bet tas ir jāsabalansē, lai pati ar sevi un savu dzīves ritmu justos komfortabli,” skaidro psiholoģe Ilze Pastare.

Iespējams, labs risinājums ir darbs uz pusslodzi. Ja tu tomēr izlem par labu pilnai slodzei, apzinies, ka tev jābūt ļoti labai menedžmenta sistēmai – vecmāmiņu komandai vai auklītei, kas bērnu pieskatīs dienas lielāko daļu. Turklāt atceries – diennaktī ir tikai 24 stundas, no kurām astoņas tu būsi darbā, bet vismaz astoņas pavadīsi miegā. Parēķini, cik daudz laika tev atliks bērnam. „Bieža kļūda – tiek saplānota diena, bet netiek ņemtas vērā mazās pauzītes. Bet, jo striktāks plānojums, jo stresaināka diena,” saka psiholoģe.

Turklāt, ja tev mājās ir mazs bērns, ir jārēķinās ar dažādām neprognozējamām situācijām – saķēpāta kleita ar flomāsteriem, kaut kur pasēts mobilais telefons vai mašīnas atslēgas. Man pašai tā gadās visai bieži. Un parasti tad, kad ļoti steidzos. Tāpēc ieplānota pārdesmit minūšu rezerve nekad nebūs par ļaunu.

Palīdz tikai laiks

„Jebkurā lomu maiņā jārēķinās ar pārslēgšanās laiku, un tas ir individuāls. Kamēr domu līmenī neapjautīsi, ka ar bērnu viss kārtībā, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, kad tu strādā, tikmēr nespēsi auglīgi atslēgties no mātes pienākumiem. Tevi var mākt sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tik mazu bērnu esi aizsūtījusi uz bērnudārzu vai vispār – ka aizgāji strādāt, kaut  mazajam vēl pat gads nav.

Visbiežāk tā ir vainas apziņa, jo psihologi taču visur skaļi piesauc – bērnam mātes klātbūtne nepieciešama līdz trim gadiem,” saka psiholoģe. Lai stiprinātu sevī pārliecību, ka ar bērnu mājās vai dārziņā viss ir kārtībā, mazais pie aukles vai bērnudārza jāsāk radināt laikus. Un vēl – jāiemācās atšķirt savas iedomas no realitātes.

„Šis aspekts var prasīt visvairāk laika, īpaši, ja iedomas aug uz savas bērnības izjūtām, ko sieviete pavisam dabiskā veidā pārnes uz bērnu. Tas ir neapzinātā, zemapziņas līmenī. Un, lūkojoties uz savu bērnu, patiesībā tu bieži vien redzi sevi bērnībā. Tu skaties uz savu mazuli un domā: „Kā viņam manis pietrūks!” Bet kuram patiesībā kura pietrūks?

Šādos gadījumos lieliski palīdz dienasgrāmatas rakstīšana. Izliec lapās pilnīgi visu, ko jūti – izraudi savu pagātni, bet nepārnes to uz bērnu,” iesaka Ilze Pastare. Labā ziņa ir tā, ka, pēc psiholoģes teiktā, adaptācijas laiks, lai pārslēgtos no mājas uz darba dzīvi, parasti nav ilgāks par vienu mēnesi. „Mazulis bērnudārzā adaptējas trijās līdz sešās nedēļās, domāju, ka pieaugušajam nevajadzēs vairāk laika.”

Nesen interneta forumā lasīju kādas jaunās māmiņas stāstu, ka, kopš atgriezusies darbā un bērns paliek mājās ar aukli, rīti un atvadīšanās pārvērtušies trakajā mājā. Mazais brēkdams skrien pakaļ, un viņai ķipara tik žēl, ka nespēj aiziet no tāda raudoša bērna prom. Rezultātā  jau kārtējo rītu nokavējusi autobusu un arī darbu.

„Raudāšana, mammai aizejot, ir pilnīgi normāla maza bērna reakcija. Ja tu mazulim esi pateikusi, ka ej uz darbu, tad dari to. Un šāda te bērna žēlošana, patiesībā mazajam ir tikai mokoša. Patiesībā jau mamma, paliekot vēl brīdi, žēlo sevi. Viņa nevar izturēt mazuļa raudāšanu. Sieviete domā – es tagad ar mazo mazliet pasēdēšu, viņš nomierināsies un tad es varēšu mierīgi aiziet. Mazi bērni vēl neprot runāt, ja viņi to prastu, viņi šādā situācijā vienkārši pateiktu: „Mammīt, man tevis ļoti pietrūks.” Bet viņš to izdarīt nevar, tāpēc raud.

Jāiemācās nošķirt savas emocijas no bērna emocijām. Turklāt, ja mazulim esi teikusi, ka iesi prom, būtu svarīgi to izdarīt, nevis palikt un mierināt, jo bērnam atvadīšanās rituāls ir ļoti svarīgs. Pierādīts, ka visilgākais laiks, kad bērns atceras un pārdzīvo par mammas aiziešanu, ir 20 minūtes. Pārliecinies par to – piezvani pēc šāda laika auklītei vai bērnudārza audzinātājai. Protams, ir ļoti svarīgi pirms aiziešanas mazajam izskaidrot, ka tu dodies uz darbu. Dari to, kaut arī bērns vēl nerunā. Un atceries – vienmēr ievēro atvadīšanās rituālu, jo tas mazulim sniedz drošības sajūtu. Jo nedarot to vai to mainot, mazajam tu nodari pāri daudz vairāk – vienu dienu tu aizej, kā ierasts, citu dienu tu paliec un viņu žēlo. Bērns zina, ka tas notiks vienā un tajā pašā kārtībā – mamma iedos buču, uzvilks mēteli, un mēs ar auklīti pamāsim viņai pa logu,” skaidro Ilze Pastare.

Mans sirsnīgs ieteikums – ja tu dienā esi cītīgi strādājusi (vienalga, darbā vai mājās), brīžos, kad esi kopā ar bērnu, nestrādā. Lieki nevirini datoru. Protams, ir situācijas, kad tas ir neizbēgami, īpaši, ja tavs darbs saistīts ar projektiem, kad klients vēlas ātri kādas pārmaiņas un atsūtījis tev steidzamu e-pastu deviņos vakarā.

Mana draudzene, trīs mazu bērnu mamma, šo problēmu atrisināja šādi – interneta pieslēgums viņai tagad ir tikai darbā, tāpēc mājās viņa nevar strādāt, pat gribēdama. Arī psiholoģe Ilze Pastare uzskata: „Ja tu esi mājās, tu esi mamma, nevis darbiniece. Pretējā gadījumā mazajam var iestāties neizpratne – mamma it kā ir, bet it kā nav. Ja nu tomēr tev ir kas ļoti steidzams jāizdara, palūdz vīram vai kādam citam tuviniekam, lai mazo pieskata uz pusstundu. Šajā laikā centies visu ātri izdarīt aiz aizvērtām durvīm. Tas ir daudz efektīvāk nekā tad, ja ar vienu roku vizini spēļu vilcienu, bet ar otru raksti e-pastu.”