Misija Mis un Misters. Ko tagad dara bijušās skaistumkaralienes

Misis Latvija 2002

Zanda Zariņa – Rešetina, 31

Skaistumkonkurss manā dzīvē ir interesants laiks. Mūs diezgan intensīvi tam gatavoja. Gājām pat uz šautuvi mācīties šaut, ar kartingiem braucām. Tādas lietas, ko tāpat vien nebūtu izmēģinājusi. Uztvēru to kā vienu lielu piedzīvojumu.  Protams, ja reiz piedalies, zemapziņā gribas uzvarēt, bet man tas nebija primārais. Pati aizgāju pieteikties. Iepriekšējos gados draugi bija piedalījušies, un viņi kā ar mazu āmurīti skaldīja: „Kāpēc neej, kāpēc neej?!” Nu labi, aiziešu jums par prieku! (smejas)

Tolaik biju tikko pabeigusi LU Ekonomikas fakultāti. Strādāju par viesmīli un sporta klubā A+S mācījos par instruktori. Tā, ka īkšķi par mani turēja prāvs pulciņš līdzjutēju.  Ar saviem 23 biju pati vecākā konkursa dalībniece.

Dzīve pēc konkursa. Īpaši manu dzīvi tas nav mainījis. Man nevajadzēja to kroni par katru cenu, jo tas, lūk, pavērtu man durvis uz dzīvi. Pēc konkursa šķita, ka iestājies tukšums. Visu laiku visādas nodarbības, un pēkšņi tā visa nav. Uzreiz tik daudz brīva laika, ko lai dara? Izmācījos par fitnesa instruktori, vairāk gan pati priekš sevis. Tad izdomāju, ka tas varētu būt mans darbs. Paralēli joprojām strādāju restorānu biznesā un sporta klubos. Tad izdomāju, ka vajag vēl pamācīties. Pabeidzu Stradiņu universitāti, esmu veselības sporta speciāliste. Savu vīru (aktieri Intaru Rešetinu) satiku pirms sešiem gadiem. Kad iepazināmies, nezināju, ka viņš ir aktieris, un Intars nezināja, ka esmu bijusi Mis Latvija. Viņš bija pārsteigts: „Ā, man tagad tāda draudzene, titulēta?” Tā mēs satikāmies, nezinot viens par otru neko. Tas bija likteņa pirksts (smejas). Abi esam sportiski, nupat bijām Alaukstā slēpot. Bērns arī neatpaliek (meita Elīza, 4).

Pērn noskrēju Parīzes maratonu, 42 kilometrus. Mēs, četras draudzenes, izdomājām, ka jāsāk skriet. Vienu gadu noskrējām 5 kilometrus, pēc tam – jau 21. Izprātojām, ja gribas pilno maratonu, tad jāaizbrauc „pa skaisto” noskriet. Ko skriesim te pār Vanšu tiltam, kur katru dienu braucam? Bija pavasaris, kā reizi laiks satrenēties. Kamēr var, tikmēr jādara. Parīzes maratonā mums priekšā skrēja 70 gadīgs tantuks. Tu skaties un saproti: „O! Es ar tā gribētu.”

Pa vidu šim laikam bijuši arī starptautiski konkursi. Divos esmu piedalījusies jau kā precēta sieviete. 2009. gadā pat kļuvu par pasaules Misis Infiniti, kas notika Kanāriju salās. Braucu atpūsties, bet sanāca, ka uzvarēju (smejas). Esmu Latviju pārstāvējusi arī konkursā Mis Tūrisms Zimbabvē. Diez vai pati turp kādreiz brauktu. Jaunām meitenēm un puišiem tik tā dēļ vien ieteiktu piedalīties skaistumkonkursos. Tas tomēr ir piedzīvojums.

Kur glabājas kronis?

Tieši tad, kas kļuvu par Mis Latviju, vairs nebija lentas un kroni drīkstēju paturēt vienu gadu. Tad to vajadzēja atdot atpakaļ un to lika galvā nākamajai Mis Latvijai. Mazliet žēl, ka manas vienīgās atmiņas par šo notikumu ir tikai fotogrāfijas.

Vai kronis dzīvē palīdzējis?

Es nezinu kā būtu, ja tā visa nebūtu (smejas). Vienkārši ticu, ka jēga ir visam, kas ar mums notiek. Es īpaši nekur to neafišēju, neesmu CV rakstījusi, ka esmu Mis Latvija. Sākumā pat kautrējos, ja kāds mani sazīmēja.

Vēl atpazīst?

Man šķiet, ka ne. Populāri jau bija pirmie skaistumkonkursi, tad Dienā bija vesels atvērums ar bildēm. Par katru nākamo interese jau mazinājās.

Skaista sieviete ir...

Ārējais skaistums nebūt nav primārais. Vari būt skaistākā sieviete pasaulē, bet ja iekšā nekā nav, tad būsi tikai čauliņa bez kodola. Bet kodols ir pats svarīgākais. Nepietiek, ka esi Bārbija. Vajag harmoniju.

Anta Brakovska, 36 (toreiz Anta Dukure)

Mis Latvija 1996 Skaistumkonkurss manā dzīvē ir

notikums, ko neesmu nožēlojusi. Man kā mazpilsētas meitenei sajūtas bija īpaši spilgtas. Togad Valmiera pirmo reizi kronēja savu Mis. Mūsu pilsētā bija izveidota modeļu skoliņa, kurā tiku ievilkta pilnīgi nejauši. Tur konkursa organizētāji paši arī noskatīja dalībnieces. Daudz pretim nespirinājos. Arī draugs (tagad jau mans vīrs) mudināja pamēģināt. Domāju – aiziešu, paskatīšos, kas tur notiek. Aizgāju un kļuvu par Mis Valmiera. Mani kronēt bija atbraukusi pati Sintija Jenerte. Kad viņa aplika lenti, biju tik saviļņota. Kā Mis Valmierai man tālāk bija jāpiedalās konkursā Mis Vidzeme, un kā Mis Vidzemei – konkursā Mis Latvija.

Tolaik biju....

Kad piedalījos Valmieras konkursā, man bija 19 gadi. Biju beigusi vidusskolu, un īsti nesapratu, ko gribu mācīties, strādāju par pārdevēju. Savukārt par Mis Latviju kļuvu, kad jau studēju psiholoģijas fakultātē. Man bija 21. Gribējām jau ar draugu apprecēties, bet nācās gadiņu pagaidīt (smejas), jo to nepieļāva konkursa noteikumi.

Dzīve pēc konkursa.

Ieguvu maģistra grādu psiholoģijā, kādu laiku arī pastrādāju skolā par psiholoģi, taču sapratu - negribēšu to darīt visu mūžu. Vīram piedāvāja darbu Rīgā, un mēs no Valmieras aizbraucām. Sākām Ādažos būvēt māju un pilnīgi nejauši iedomājos, ka varētu pamācīties interjera dizainu. Tikai pati sev. Atklāju, ka man padodas itin labi, tāpēc mērķtiecīgi iestājos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Māju esmu izdizainerējusi pilnīgi pēc savām sajūtām. Man kā ēteriskai būtnei gribējās, lai tajā ir jaušama daba un ziedi, lai apkārt viss būtu smuki. Patīk ar savām rociņām kaut ko radīt. Kaut vai podus krāsot. Tā līdz pat jaunākās meitas piedzimšanai kā interjera dizainere arī strādāju. Britnijai šobrīd ir gads, mēs abas dzīvojam pa māju. Nekādus lielos projektus uzņemties nevaru, bet radošais gars mieru neliek. Kaut ko pagleznoju, darinu rotas. Bet laika tam sanāk maz. Šobrīd tas viss tiek veltīts bērniem, lielā meita (Brendai ir 11) dzied popgrupā, vedu viņu uz dziedāšanu. Kamēr viņa dzied, eju pavingrot. Visas brīvdienas mums paiet dziedot.

Vai kronis dzīvē palīdzējis?

Konkurss bija sava veida rūdījums, pieredze. Man bija jādodas vienai pašai uz Indiju pārstāvēt Latviju. Skatuves pieredze ir devusi drošumu dzīvē un jaunus, labus draugus. Kā pati smejos, mani jau tajā konkursā uz skatuves salaulāja ar Misteru Latvija Gati Didrihsonu. Mēs joprojām draudzējamies ar ģimenēm. Braucam viens pie otra ciemos, kopā paceļojam.

Droši vien, ka skaistums dzīvē palīdz, bet neesmu mēģinājusi to izmantot. Pēc konkursa pat gribējās kaut kur paslēpties, jo Valmierā visi mani pazina. Negribējās, ka mani tā ļoti novēro, skatās katru soli.

Patiesībā arī studēt aizgāju konkursa ietekmē. Jo ar mums visiem darbojās psihologs, mācot vairāk uz sevi paskatīties, kas es esmu un ko es gribu.

Pēc konkursa joprojām ir sajūta, ka jāizskatās labi, jābūt formā. Bet nevis citiem, bet pašai lai apziņa, ka jūtos labi. Tāpēc no vingrošanas man iestājusies atkarība. Aizvedu meitu dziedāt un pati tikmēr uz fitnesa klubu.

Kur glabājas kronis?

Kronis stāv nolikts zināmā vietā, tas ir no sudraba un plauktā stāvot ātri nosūbē melns. Patiesībā to noliku arī lielās meitas dēļ. Kad viņa bija mazāka, gribēja ar draudzenēm spēlēt princesēs un kroni vajadzēja likt galvā. Bet viņš tāds trausls...

Vēl atpazīst?

Nenāk jau gluži klāt un to nesaka (smejas). Valmierā, protams, joprojām mani atceras. To jūtu, kaut vai iepērkoties veikalā. Joprojām braucu uz Valmieru, lai ietu pie friziera un kosmetologa.

Skaista sieviete ir

kopta sieviete. Jo nav jau kritēriju, kādam jāizskatās degunam, acīm, matiem. Ja sieviete ir kopta, tad viņa ir skaista jebkurā vecumā. Kad ieraugu tādas sakoptas kundzītes, bet tiešām kundzītes, man viņas ar visām grumbiņām un vārnu kājiņām liekas skaistas. Es arī gribētu vēl tādos gados nepazaudēt sievišķību.

Aiva Alksne / Foto: no personiskajiem arhīviem