Iedomāti draugi un citas mazā fantāzijas. Ko darīt, ja bērns melo?

Atceros savu bērnību – man bija iedomāta draudzene vārdā Žanete: meitene ar blondiem, taisniem matiem un zilām acīm. (Es pati biju riktīgi tumša – brūnām acīm, gandrīz melniem matiem. Laikam tāpēc mana „draudzene” izskatījās tā, kā es pati gribēju izskatīties.) Dažkārt kopā ar viņu kopā gāju pagalmā rotaļāties un sarunājos. Neatceros, kā uz to reaģēja mamma, taču man pašai šķita aizraujoši. Tas ļāva man kādu brītiņu padzīvot vēlamajā, pašas uzburtajā pasaulē. Vēl atceros, ka reiz mans brālis, saplēsis lielo sienas pulksteni, svētā mierā tētim paziņoja, ka to izdarīju es. Kad biju aptuveni septiņus gadus veca, pa kluso sev apgriezu matus un uz mammas jautājumu, kas noticis ar manām garajām cirtām, atteicu – nekas, tev tikai šķiet, ka tie kļuvuši īsāki.

Ja pirmā manas bērnības ainiņa bija gauži nevainīga safantazēšanās, tad pārējās divas jau no sērijas – melo, ka ausis kust. Kā maza mānīšanās, tā nopietnāki meli signalizē vienu – jāmeklē iemesls, ko bērns ar to patiesībā grib pateikt.

Fantazēšana

Vispirms nošķirsim bērna veselīgu fantazēšanu no apzinātas melošanas. Spēja iztēloties ir ļoti būtiska normālai attīstībai. Ja bērnībā mazais nav apguvis fantazēšanu (rotaļājoties ar mantām, iztēlojoties tās kā dzīvas būtnes vai rotaļu kosmosa kuģi kā īsto, kas ceļo Visumā), vēlāk viņam ir grūtības izvirzīt mērķus un modelēt situācijas. Pirmās fantazēšanas spējas parādās aptuveni divu gadu vecumā, kad bērns piešķir kādai lietai citu nozīmi. Piemēram, ar koka kastīti rūc un brauc kā ar mašīnu. Sākot jau no divu gadu vecuma, ir redzams, ka vienam bērnam spēja fantazēt ir attīstīta vairāk, citam – mazāk. Pastāv uzskats, ka tiem bērniem, kuri fantazē vairāk, ir vieglāk atbrīvoties no stresa un uzkrātajām emocijām nekā tiem, kam iztēlošanās sagādā grūtības. Ielāgo – fantazēšanu apslāpēt un bremzēt nevajag.

Bērniem līdz skolas vecumam dažkārt uzrodas iedomāti, realitātē neeksistējoši draugi. Bērns ar tiem spēlējas, sarunājas, aicina ciemos. Šie iedomātie tēli var būt gan zēna, gan meitenes fantāzijas auglis, un, kā atzīst psihologi, šis nav jautājums, par ko vajadzētu satraukties. Uztraukumam ir pamats, ja bērns ar iedomāto draugu vai draudzeni sāk komunicēt biežāk nekā ar reālajiem draugiem vai vecākiem. Ja rodas sajūta, ka bērns vairs nespēj nošķirt fantāzijas no realitātes. Biežāk iedomātie draugi ir bērniem, kas ģimenēs aug vieni paši, kam nav ne brāļu, ne māsu. Dažkārt šādā situācijā mazulim tik ļoti gribas ar kādu spēlēties, ka viņš sev izdomā draugu vai draudzeni. Taču dažreiz tas gluži vienkārši liecina par bērna spilgto iztēli, kas nav nekas nosodāms un nepareizs. Ja tomēr šķiet, ka mazais pārāk pieķēries savam fantāziju draugam, aprunājies ar viņu, cenšoties izprast šādu viņa rīcības iemeslu. Iedomātajiem draugiem būtu jāpazūd aptuveni līdz sešu, septiņu gadu vecumam.

Kad tomēr jāuztraucas

Robeža starp veselīgu fantāziju pasauli un pārlieku iegrimšanu iedomu pasaulē ir ļoti trausla. Ja bērns pārāk bieži iejūtas dažādās lomās (puikām visbiežāk tie ir supervaroņi – Zirnekļcilvēks, Betmens, meitenēm – princeses) un ilglaicīgi netiek no tām vaļā, ir nepieciešama palīdzība. Šādās situācijās svarīgi nespēlēt kopā ar mazuli šo iedomu spēli. Starp fantāziju un realitāti jānovelk skaidra robeža. Lai arī bērniem patīk stāsti par pārdabiskām būtnēm, labāk tomēr stāsti pasakas par reāli sastopamo– dzīvniekiem, cilvēkiem, laukiem. Nereti iegrimšana fantāziju pasaulē norāda, ka mazulis slēpjas no grūtībām un lietām, kas viņu nomāc reālajā dzīvē. Iedomu draugs, piemēram,  var liecināt, ka bērns patiesībā jūtas vientuļš vai arī viņam ir garlaicīga ikdiena. Pastāv arī iespēja, ka bērnam ir komunikācijas problēmas, viņš neprot veidot attiecības ar vienaudžiem.

Melot bērns sāk vidēji triju gadu vecumā, kad skaidri apzinās, ka tas ir veids, kā sasniegt konkrētu mērķi (piemēram, aizbēgt no mammas rājiena par saplēsto vāzi).

•    Mēdz būt tā sauktie baltie meli – kad bērns melo, gribot kaut ko padarīt labāku (bērnudārzā stāsta, ka viņa tētis ir ļoti bagāts un viņa istaba ir kā rotaļlietu veikals). Ja šādi, kaut nevainīgi, meli kļūst par ikdienu, tas var nozīmēt, ka patiesībā bērnam realitātē pietrūkst piepildījuma sajūtas.

•    Citkārt mazais var melot aiz bailēm no soda. Piemēram, viņš kaut ko saplēsis un baidās vecākiem teikt taisnību, jo nezina, kā viņi reaģēs uz notikušo. Ja vecāki piespiež izstāstīt taisnību, bet vēlāk par nodarīto tāpat viņu soda, mazais par šo situāciju var nodomāt – izrādās, ka teikt patiesību ir bīstami. Ja bērns tiks norāts par jebkuru pārkāpumu, aizstāvoties viņš sāks melot aizvien biežāk: „Tas nebiju es! Viņa (krūze) pati nokrita un sasitās!”

•    Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc bērns mānās – ar meliem cenšas pateikt ko citu. Piemēram, mazais stāsta, ka audzinātāja bērnudārzā kliedz uz bērniem. Protams, katra situācija jāizvērtē individuāli, tomēr praksē pierādīts, ka šādos gadījumos visbiežāk audzinātāja nav vainīga un nav arī tā, ka bērnam viņa nepatiktu, iemesls ir cits – bērns vēl nav iejuties dārziņā un labprāt paliktu mājās.

•    Dažkārt bērns sāk melot, ja vecāki no viņa gaida pārāk daudz. Zinot, ka nespēs attaisnot mammas un papa cerības, viņš sāk melot un izdomā dažādas situācijas, padarot sevi labāku vecāku acīs.

•    Bērns var sākt melot, jo to noskatījies no saviem vecākiem. Ja ģimenē gadās situācijas, kad tētis vai mamma kaut ko izdara un pēcāk partnerim stāsta nepatiesību, bērns to pieņem kā uzvedības normu.

•    Aiz melošanas var slēpties arī bērna bailes vai kauns. Tā piemēram, mamma palūdz dēlam atnest telefonu no otras istabas, kurā izslēgta gaisma. Bērns, kas bīstas no tumsas, pastāvēs gaitenī, ienāks istabā un teiks: „Izmeklējos visur, neatradu tavu telefonu.” Šajā gadījumā bailes no tumsas ir iemesls meliem, taču bērns savas bailes negrib atzīt, viņam no tām ir kauns. Saprotot patieso melošanas iemeslu, ar atvasi jāizrunājas un jāpaskaidro, ka katrs no kaut kā baidās, un kopā ar mazo jāmeklē risinājumi, kā šīs bailes pārvarēt. Nekādā gadījumā nekaunini bērnu vai arī nepārmet par melošanu.

•    Bīstamākais un nopietnākais melošanas iemesls ir atriebība. Noteikti pievērs tam uzmanība. Bērns nemelo tāpēc, ka baidās no soda vai viņam ir spilgta fantāzija. Šādi viņš rīkojas, saprotot, ka melošana ir slikta. Tādai rīcībai var būt divi iemesli – meli ir veids, kā sakaitināt pieaugušos, vai arī  mazais melo par kāda rīcību, tā nodarot viņam pāri. Piemēram, dusmojoties uz jaunāko brāli vai māsu, kaut ko saplēš un vecākiem paziņo, ka to izdarījis mazais. Panācis vēlamo, bērns pārliecinās, ka meli ir brīnišķīgs veids, kā sodīt kādu caur pieaugušo dusmām. Ja pieķer savu bērnu, sods nelīdzēs. Pareizā taktika būs draudzīga saruna, mēģinot izprast, kāpēc šāda situācija radusies.

Konsultēja psiholoģe Dace Čible