Vīrs allaž pārguris un guļ viesistabā, bet es? Jaunās māmiņas stāsts

„Vakar, kad pārnācu mājās no vingrošanas, ap plkst. 15.30, konstatēju, ka jaunais cilvēks ir piedzēries. Jautāju, kas par lietu, un atbilde mani vienkārši piespieda pie dīvāna. Angliski ir teiciens — „It made my day”. Es varētu teikt — „It made my life”.

„Pēc šārīta strīda man gribējās atdot bērnu kaimiņiem, paņemt no pagalma mašīnu (kopīgi sakrāto) un ietriekties fūrē.” To man sacīja cilvēks, kurš pašnāvnieciskas tieksmes iepriekš bija nolicis zemāk par zemi.

Ja kādam rodas jautājums, par ko bija rīta strīds — mazajam aug zobi, viņš naktīs mēdz raudāt, līdz ar to vīrs guļ viesistabā, mēs ar mazo — guļamistabā. Kādēļ? Jo vīra kungs, strādājot vienu normālu slodzi darbā, ir pārguris. Ko es, protams, apšaubu. Un tā kā tas tā iegājās, tad arī tad, kad ir brīvdienas, viņš guļ viesistabā. Vārdu sakot — bērnu pieskatu un auklēju lielākoties viena. Esmu nogurusi un ticu, ka daļa strīdu ir tādēļ,” ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv savu sāpju stāstu atklāj Ilze.

„Un tā nu vienurīt, kad vīram bija brīvdiena un es kārtējo nakti biju neizgulējusies, piezvanīju uz vīra mobilo, lai atnāk uz guļamistabu, paņem mazuli, lai es varu vēl brītiņu pagulēt. Pēc nepilnas stundas viņš man atnes sanervozējušos bērnu, kurš gribot ēst. Uzreiz skaidrs, ka tā nav, taču pamēģinu, protams — mazais neēd, redzu, ka vienkārši saniķojies, un tētis netiek vai negrib tikt galā.

Atnāku uz viesistabu, un man viss kļūst skaidrs. Viens seriāls ir ieslēgts TV, otrs uz datora. Lieki bilst, ka, skatoties divus seriālus, neatliek laika normāli auklēt un saprast pusgadu vecu mazuli, un to, ko viņš īsti grib!

Un tajā brīdī es arī pateicu, ko par tādu stulbumu domāju. Ne jau atklātā tekstā, ka tu esi slikts tēvs, bet to, ka TV vajadzētu izslēgt, auklējot bērnu, gan pateicu.

Saniknojies izslēdza gan TV, gan datoru un pikti izgrūda: ''Sēdi vakuumā'' un izskrēja uz balkona smēķēt.

Protams, tas, ka esmu pamodusies, nozīmē, ka viņam bērns vairs nav jāauklē.

Un šis bija tikai kārtējais tamlīdzīgais strīds. Bieži savam vīram atgādinu, ka mazulis jāauklē ar mīlestību un nevajag viņam neko uzspiest, piemēram, stūķēt mutē knupi, ja spļauj ārā, vai kratīt ratus, ja redzams, ka bērnam nenāk miegs. Esmu lūgusi viņam mēģināt ieklausīties mazajā, taču velti. Mazuļa raudāšana (ko mūsējais gan dara maz un reti) vīru ļoti satrauc, es pat teiktu, ka spēcīgi sanervozē. Un rezultātā ir nikns tēvs un niķīgs bērns.

Bēdīgākais ir tas — man rodas sajūta, ka vīra kungs mēģina ar mani manipulēt, paužot šādu domu — gribējās paņemt mašīnu un ietriekties fūrē. Sak', tu te neko daudz nepīksti, ka es bērnu slikti auklēju, nebūs kas auklē nemaz, tad redzēsi.

Bez šīs problēmas mūsu attiecībās ir vēl dažas citas, piemēram, seksuālās dzīves neesamība, nespēja vienoties par saimniecības darbiem (pareizāk sakot — viņa uzskats, ka mājās viņam nekas nav jādara) un pēdējā laikā pāris reižu esam strīdējušies arī par naudu.

Un šo es rakstu nevis tāpēc, ka gribu viņu nomelnot, bet gan palīdzēt. Palīdzēt viņam tikt galā ar sevi, palīdzēt sev pieņemt viņu un mums — laimīgi turpināt kopdzīvi.

Varbūt ir kāds profesionāls cilvēks, kurš var bez maksas vai par nelielu samaksu pakonsultēt mūs, viņu vai mani, ko tagad darīt, jo jūtu, ka paši netiksim galā. Taču mazajam vajag mammu, tēti un laimīgu ģimeni, nevis kārtējo šķirto...

PALĪGĀ!

P.S. Labprāt maksātu, taču ar savu māmiņalgu varu tikai samaksāt rēķinus un nopirkt dzīvošanai nepieciešamo. Vīra maks nav mans maks un tajā saimnieko tikai viņš, zinu, ka tas nav pārāk biezs. Aplūkoju ģimenes konsultantu cenrāžus un tas nudien man nav pa kabatai. Vai nav kāda valsts palīdzības programma jaunajām ģimenēm attiecību krīzē?”