Vai stāstīt par bijušajām attiecībām? Par un pret
Kura sieviete var teikt, ka viņa nekad par savām attiecībām nav stāstījusi vismaz savai labākajai draudzenei? Neviena. Bet kā ir tad, kad jaunā mīlestība sāk izrādīt pastiprinātu interesi par tavām kādreizējām attiecībām?
„Attiecībās satiekas divi unikāli cilvēki tikpat unikālu tandēmā, kas tādā izpausmē nekad un nekur neatkārtosies. Lai arī, izdzirdot vārdu „attiecības”, mums ir vispārināts priekšstats par to, ko tās ietver, tas tomēr ir intīms process starp diviem cilvēkiem un tieši tāpēc nav izpaužams trešajām personām.
Tomēr dzīvē bieži vien ir citādi. Kura sieviete, liekot roku uz sirds, var teikt, ka viņa nekad par savām attiecībām nav stāstījusi vismaz savai labākajai draudzenei? Neviena. Bet kā ir tad, kad jaunā mīlestība sāk izrādīt pastiprinātu interesi par tavām kādreizējām attiecībām? Runāt par bijušajām attiecībām ar jauno partneri nav tas pats, kas ar labāko draudzeni, lai arī cik emocionāli tuvi viens otram būtu.
Atceros, reiz man gadījās satikties ar puisi, kurš izmisīgi mēģināja noskaidrot mana bijušā vīra vārdu, prasīja viņa fotogrāfijas un visādi citādi centās mani nopratināt par bijušajām attiecībām. Šāda pastiprināta interese manī toreiz radīja neizpratni, un es vēl joprojām nespēju izskaidrot šo rīcību, jo pat nepajautāju, kā sauc viņa bijušo sievu. Arī redzēt šo sievieti man nebija nekādas intereses. Un kāpēc gan lai būtu?
Lai es pēc tam sistu sev uz pleca un teiktu: „Jā, es esmu skaistāka, es esmu labāka, es esmu gudrāka?” Vai arī tāpēc, lai pēc tam grauztu nagus un mocītos kompleksos?! Protams, ir taču skaidrs, ka gandrīz jebkuram cilvēkam, kurš vairs nav tīnis, ir kaut kāda attiecību pieredze, un viņš nav balta lapa. Manuprāt, tieši spēja uztvert jauno partneri no nulles pozīcijas ir pamats auglīgu attiecību veidošanai, nevis izmisīga otra pratināšana un viņa pagātnes preparēšana.
Un laikam jau toreiz mūsu abu galvenā atšķirība bija tā, ka es biju gatava pieņemt viņu „šeit un tagad”, taču viņam pavisam pretēji bija svarīgi zināt visu par manām kādreizējām attiecībām. Iepriekšējo attiecību nepārspriešana, protams, nenozīmē, ka šī ir tabu tēma. Nebūt ne. Taču, lai par to runātu, attiecībās jābūt zināmam briedumam un arī tad, ja tas ir, ne vienmēr šīs sarunas ir vērtīgas un noderīgas. Brīdī, kad tiek pārrunātas iepriekšējās attiecības, jaunajās ienāk kāds trešais, kaut arī pasīva, tomēr nozīmīga figūra, kuru nevar tāpat vien ignorēt un aizmirst. Tāpēc, pirms mēģināt ko noskaidrot, vajadzētu sev godīgi atbildēt uz jautājumu: „Vai es spēšu ar to sadzīvot?”, jo reizēm ir noderīgāk savu ziņkārību vienkārši pabīdīt malā.
Mana mamma kādreiz teica – sievietei jābūt savai naudai un saviem noslēpumiem. Toreiz, jaunībā, neizdomājos, par kādiem noslēpumiem ir runa un mīļotajam vīrietim atklāju pilnīgi visu, kas vien bija manā prātā. Bet, jo lielāka attiecību pieredze, jo vairāk saprotu, ka nevajag partnerim sevi izrādīt kā plakātu vai brist viņa dvēselē un pagātnē, bet iet līdzās tādam, kāds viņš ir.”
„Katrs no mums otra cilvēka dzīvē ienāk ar savu vēsturi. Kāpēc tā būtu jāslēpj? Man šķiet, iepriekšējo attiecību legalizēšanu var uzskatīt par uzticēšanos. Tu uzticies un izstāsti. Ar to domāju, ka iepriekšējo attiecību pieredzi stāstīt vajag tad, kad tu pati to gribi un uzskati par vajadzīgu. Nedomāju, ka tas jādara katru reizi, kad esi iepazinusies ar jaunu partneri.
Bet izstāstīt vajadzētu, kad jūsu attiecības kļuvušas nopietnas. Kāpēc stāstīt? Kaut vai tāpēc, ka tu savam partnerim atklāj, kādi cilvēki tev patīk. Kas tev paticis bijušajās attiecībās vai tieši pretēji – kas bijis tas, ko nevarēji pieņemt. Var likt saprast, ko tu sagaidi no esošajām attiecībām. Un mana pieredze liecina, ka iepriekšējo attiecību legalizēšana nu nemaz neapdraud jaunās attiecības! Protams, ja vien nav kādu zemūdens akmeņu. Turklāt katram, esot jaunās attiecībās, ir liela interese par otru cilvēku. Un attiecību sākuma stadijā ir aizraujoši izzināt partneri un klausīties viņa stāstos.
Tajā pašā laikā uzskatu, ka tabu tēma jaunajās attiecībās ir runāt par intīmām tēmām. Ir lietas, kuras ir tikai starp bijušajiem. Un citiem par to nekas nav jāzina. Tās varētu būt „guļamistabas tēmas”. Un vēl nedomāju, ka vajadzētu runāt par tādām lietām, kas tev pašai ir nepatīkamas. Negribi atcerēties un celt gaismā – necel. Reizēm var gadīties, ka tās var būt nepieņemamas citiem.
Atceros kādu savu paziņu, kurai „vēsturē” bija tāda smaga tēma kā izvarošana. Viņas puisis to nespēja „sagremot”, un viņi izšķīrās. Iespējams, viņu attiecības nebija tik spēcīgas, lai tiktu tam pāri, tomēr tik un tā nepatīkami. Savukārt meitenei tas radīja vēl dziļāku traumu, un attiecību veidošana viņai bija problemātiska. Tagad gan viņai viss kārtībā, bet nezinu, vai viņas vīrs zina šo faktu.
Es pati esmu ļoti atklāta un reizēm pat pārāk. Protams, iepazīstoties ar jaunu partneri, es nenosēdinu viņu galda otrā pusē un nesaku: „Nu, tā, draugs, tagad klausies...” Stāstīšana notiek pati par sevi. Ir kaut kādas situācijas, kurās es daudz ko izstāstu, jo tobrīd radusies tāda vēlme un izstāstīt to vai citu lietu par iepriekšējām attiecībām man ir bijis svarīgi.”
Laura Blumberga / Foto: Rojs Maizītis, Shutterstock
