Kurš teica, ka sievietēm nav vietas veču profesijās?
Žanna, Ilze un Darja ir spilgts pierādījums tam, ka profesijām mūslaikos vairs nav dzimuma. Ja sirdij kāds arods tuvs, tas jādara par spīti „birkām” – „sievišķīgi”, „vīrišķīgi”.
Žanna Čingule (25), čempione armrestlingā
Ar armrestlingu Žanna nodarbojās kopš 2001.gada, kad krusttēvs Dzintars Čingulis (pirmais, kurš uz Latviju atveda medaļu šajā sporta veidā) viņu aiz rokas aizveda uz nodarbībām. Desmit gadu laikā Žanna kļuvusi par septiņkārtējo Latvijas čempioni, 2007., 2010. gadā uzvarējusi Pasaules un pērn arī Eiropas čempionātā, kā arī ieguvusi citus titulus.
Žannai armrestlings iepatikās jau no pirmā mēģinājuma, kaut tajā laikā pēc treniņiem rokas bija tā samocītas, ka pat krūzīti lāgā nevarēja noturēt. Nu Žanna to sauc par savu apsēstību un mīlestību. Viņa atzīstas, ka armrestlingā patīkamākā ir uzvaras garša, tas, ka esi guvusi virsroku pār pretinieku. „Ne velti jau senos laikos, lai noskaidrotu, kam taisnība, strīda risināšanai bieži izmantoja armrestlingu. Kam stiprāka roka, tam arī taisnība,” smej Žanna.
Kaut armrestlings nav Žannas maizes darbs, viņa trenējas četras reizes nedēļā pa divām stundām. Gadā viņai ir apmēram 10 līdz 15 sacensības. Galvenais esot gribēšana – cīņas spars. Svarīgs ir arī laiks treniņiem, pacietība un, protams, stipras rokas.
Sacensībās Žanna cīnās tikai ar sievietēm, bet treniņos un dažādos pasākumos vairāk sanāk lauzties ar vīriešiem. Tas nākot tikai par labu – vīri ir stiprāki, tāpēc var pilnveidot savu tehniku un arī attīstu spēku.
Agrāk daudzi brīnījās par Žannas hobiju. „Tie, kas nav mēģinājuši, nesaprot, kā kaut kas tāds var patikt, bet, kad pamēģina, domas parasti mainās,” atzīstas Žanna. Vīrieši reaģē dažādi – puse krīt ap kaklu un stāsta, ka tas esot forši, bet otra puse rauj aiz bizēm un trako, jo nespēj Žannu uzveikt.
Sievietes, kuras Žannu labi pazīst, saprot, ka armrestlings viņai ir kā radīts, bet ir arī tādas, kas aizvien cer un gaida, kad Žanna pievērsīsies kam sievišķīgākam. Žannai gan šķiet, ka armrestlings nemaz nav tikai „veču sporta veids”.
Ilze Veremeja (40); strādā lidostā par lidojumu koordinatori
Šajā profesijā Ilze ir jau gandrīz astoņus gadus. Viss gan sākās vēl agrāk. 1994. gadā viņas draudzene sāka strādāt lidostā. Tā kā arī Ilze tobrīd bija bez darba, draudzene ieteica pamēģināt. Līdz tam Ilzes dzīve bija saistīta tikai un vienīgi ar mūziku, un viņa bija pārliecināta, ka nekad neko citu nedarīs. Taču mēdz teikt – cilvēks domā, Dievs dara. Jau pirmajā lidostā pavadītajā darbadienā Ilze saprata – te ir viņas īstā vieta.
Ilze ir atbildīga par reisu laikā, kad tas vēl nav pacēlies gaisā. Viņas galvenais uzdevums ir rūpēties par drošību. Pirms reisa izlidošanas viņa apstrādā datus, plāno pasažieru daudzumu, bagāžas svaru, uztur nepārtrauktu komunikāciju ar lidmašīnas kapteini. Tikai ar Ilzes atļauju var iedarbināt lidmašīnas dzinēju. Ilze ir pēdējais cilvēks uz zemes, kas novēl pilotiem labu lidojumu un ar atbilstošu žestu parāda, ka ceļš ir brīvs.
Kaut uz agro maiņu Ilzei nākas celties trijos naktī un gadās uz lidlauka strādāt arī lietū, salā, putenī un tveicē, viņai darbs ļoti patīk. „Lidosta gluži vai „ievelk” un nelaiž prom, ja esi īstais cilvēks. Man paveicies, ka esmu tur, kur pašlaik esmu!” lepni nosaka Ilze. Katru dienu var sastapt cilvēkus (lidmašīnu ekipāžas) no dažnedažādām valstīm. Un parunāties ne tikai par darbu vien. Lidostas cilvēki vispār esot īpaša tauta, kuras dzīve noris gluži kā atsevišķā mazā valstiņā. Izveidojies pat savs slengs, jo ikdienas sarunvalodā ārkārtīgi daudz jālieto aviācijas terminoloģija, kas cilvēkam no malas izklausās kā pilnīga Ķīnas ābece.
Ilze strādā vīriešu kolektīvā, vienu brīdi vispār bijusi vienīgā sieviete uz lidlauka, tomēr visi darbi tiekot darīti vienādi, netiek šķirots pēc dzimuma, lai gan slodze un atbildība ir augsta. Kolēģu acīs Ilze ir līdzvērtīgs komandas biedrs.
Mācīties Jūras akadēmijā Darja izlēma apstākļu sakritības dēļ. 9. klasē viņa ar klasesbiedriem pildīja visatbilstošākā amata testu, un viņas tā laika prioritātēm – matemātikai un fizikai – vislabāk ģeldēja tieši šī augstskola. Līdz 12. klasei Darja tikai smējās –būs jūrnieks, taču īpašu interesi par šo profesiju neizrādīja. Viņa bija izlēmusi stāties Arhitektūras fakultātē, bet Jūras akadēmija palika kā rezerves variants. Tomēr arhitektos viņa netika, un, mammas atbalstu saņēmusi, Darja iesniedza dokumentus „jūrniekos”. Viņa ļoti pārdzīvoja, vai vispār tiks uzņemta, vai tiks budžeta vietā (kā ne kā – māsa bija teicamniece, tāpēc arī Darjai jābūt labākajai). Jūras akadēmiju viņa absolvēja kā kursa labākā studente.
Darja bijusi jau četros reisos, prom no mājām, uz kuģa pavadot vidēji četrus mēnešus. Pirmajos trīs – kā klāja kadets, pēdējā – kā stūrmaņa māceklis.
Darja atzīst, ka būt vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei uz kuģa nemaz nav viegli, ir jāmāk sevi pareizi nostādīt jau no pašas pirmās dienas. Taču iespēja būt ne tādai kā citas – viņai nozīmē ļoti daudz. Arī tas, ka nepārtraukti (līdzīgi kā ārstiem) var izglītoties. Turklāt, esot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem kopā diendienā vairākus mēnešus (ar mājiniekiem pat tā nesanāk), sāc sevi un citus izprast.
„Pašlaik man kabatā ir sardzes stūrmaņa diploms un tūlīt pat pēc izlaiduma bija paredzēts iet jūrā kā 3. kapteiņa palīgam, bet viss nedaudz mainījās,” stāsta Darja. Taču par nākotnes plāniem viņa klusē, jo, pasakot tos skaļi, tie varot arī nepiepildīties.
