Vienkārši draugi var kļūt par mīļākajiem? Patiess stāsts

„Vienmēr interesējāmies, kā otram iet pa dzīvi un runājāmies par darbu, par atpūtu un visu pārējo. Sākās skola, tāpēc sāku strādāt pa sestdienām, svētdienām. Pa to laiku ļoti maz tikāmies, jo maiņas nesakrita. Kad satikāmies darbā, tad bija pieklājības saruna – kas jauns, kā iet utt.” Evija raksta ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv

„Attiecības kļuva draudzīgākas, kad man palika 17 gadu, mēs gājām kopā atpūsties, braucām uz jūru ar kopīgiem draugiem. Tajā laikā pat prātā nenāca doma, ka mēs varētu iemīlēties vai pat mīlēt viens otru. Joprojām strādājām tajā pašā viesnīcā.

Reiz es sāku meklēt izīrējamu dzīvokli, lai atvieglotu dzīvi vecākiem un pilnībā kļūtu patstāvīga. Tad nu sagadījās tā, ka Oskars īrēja trīsistabu dzīvokli, bet 2 istabas bija tukšas. Draudzīgam piedāvājumam – īrēt kopā, sekoja draudzīga atbilde – labprāt.

Nodzīvojām kopā 3 mēnešus kā parasti draugi, tad es mainīju dzīves vietu, jo radās sava veida nesaskaņas. Pagāja kāds laiks, man bija jau 19 gadu, un es pazaudēju darbu, līdz ar to dzīves apstākļi pasliktinājās.

Tolaik notikumi sekoja viens pēc otra un, kad attapos, tad jau atkal dzīvojām kopā (kā parasti draugi), bet šoreiz arī kopā ar Oskara meiteni Ievu, tātad trijatā. Tāda kopdzīve nebija ilga, jo sākās strīdi ar tikko pieminēto Ievu. Man mamma tik nosmējās: "Būtu veidojuši attiecības un miers."

Bet mana atbilde šim komentāram bija: "Es ar viņu?! Nē! Tu ko!" Lai nu kā, atpūtāmies kopā katru nedēļas nogali, katru brīvo laiciņu. Man pa to laiku bija attiecības ar puisi, kurš dzīvoja netālu no mums visiem. Vienu dienu man Ieva sāka pārmest, ka man ir pārāk labas attiecības ar viņas puisi un es pārāk daudz ar viņu runāju un pat skatos uz viņu pārāk daudz.

Es tik smiedamās noteicu: "Beidz, es taču vienkārši esmu draudzīga, un Oskars man galīgi neinteresē." Par šo tēmu sastrīdējos arī ar savu draugu. Bija hokeja sezona. Es izlēmu beigt attiecības ar savu draugu šo strīdu dēļ un tāpēc, ka nebija jūtu pret viņu.

Tajā pat dienā man zvanīja Oskars un teica, ka ir izšķīries ar Ievu un gribot kopā aiziet uz kādu bāru hokeju paskatīties. Es piekritu. Tajā dienā Oskara draugi tik noteica: "Jūs būsiet kopā! Ja ne tagad, tad pēc kāda laika būs tā saucamā dzirkstelīte." Šie vārdi tajā brīdī likās bezjēdzīgi, un manas domas nebija mainījušās.

Pagāja nedēļa un, lai cik tas smieklīgi būtu, Oskars sāka mani aplidot. Aicināja uz randiņiem un dāvināja ziedus. Mēs "sagājām" kopā. Attiecību sākumā bija ļoti dīvaina sajūta – mēs taču tik ilgi pazīstam viens otru un te pēkšņi esam pāris! Tik nepierasti, ka draudzība ir pārgājusi nopietnās attiecībās.

Visi draugi, paziņas un pat vecāki bija ļoti pārsteigti, bet priecājās par mums. Tad sameklējām vienistabas dzīvokli, un es zināju, ka ar šo soli mūsu attiecības kļūs vēl nopietnākas, bija bail… Jūtas kļuva spēcīgas un nespējām iedomāties dzīvi viens bez otra. Pēc kāda laika pieteicās mazulītis. Tagad mūs katru dienu priecē kopīga meitiņa un esam laimīgi, ka dzīve tā pavērsusies.

P.S. Stāsta morāle – nekad nesaki nekad! Liktenis ir neparedzams :)