Pienākusi tava privātā krīze? Mīļā, priecājies par to!

Liene mūsu augstskolas kursā bija viena no mērķtiecīgākajām studentēm un lieliski prata apvienot ballīšu karalienes un teicamnieces lomas. Varbūt ne tik daudz kāda īpaša talanta, cik apņēmības dēļ. Ieguvusi diplomu, Liene pamazām iefiltrējās mākslas teorētiķu vidē un guva atzinību, stabilus ienākumus, karjeru, draugu – izsapņoto ideālo vīrieti intelektuāli. Viss perfekti! Satiekoties mēdzām pajokot, ka pilnai idillei pietrūkst tikai bērna. Taču te saņēmu uzaicinājumu uz atvadu ballīti – Liene pametot darbu, mīļotais aizgājis pie citas, un nu viņa dodoties uz Londonu sākt visu no jauna. Mācīties pavisam citā jomā. Nu, traka! Tas bija brīdis, kad pirmais cipars viņas gadu skaitā no divi nomainījās uz neizbēgamo trīs... „Es vienkārši vairs nespēju tā turpināt. Pamazām šķita, ka nav, ko elpot. Viss tik labi, tik labi, ka pilnīgi bail, līdz drauga pieķeršana ar citu sievieti uzlika lielu punktu uz „i” – tik nesaprotamu un varbūt pat banālu skaidrojumu saņēmu. Tāda krīze varot gadīties katram. Vai tiešām?”

Psiholoģe Nikola Dzina skaidro, ka krīze ir tad, ja tu neatkarīgi no vecuma nonāc situācijā, kad zaudē stabilitāti. Iestājas nenoteiktība, neziņa, un tiek zaudēts līdzšinējais priekšstats par to, kāda ir dzīve. Iemesli krīzei var būt dažādi, piemēram, vecumposmu īpatnības (te gan jāsaprot, ka nevienam krīze nerodas brīdī, kad iestājas konkrētais gadskaitlis, bet tiek runāts par aptuvenu noteiktam vecumam tuvu periodu), nopietni satricinājumi – izjukušas attiecības, zaudēts tuvs cilvēks vai darbs.

Skanēs skarbi, bet personība attīstīs tikai caur krīzēm! Un, ja arī krīzes sajūtas vienmēr saistītas ar zaudējumu un jauniem nosacījumiem, attiecīgi novērtētas, tās dod iespēju arī kaut ko iegūt. Krīze ir pagrieziens tavā attīstībā, jo tu uzzini par sevi kaut ko jaunu.

Pirmā nopietnākā krīze, ko tu savā dzīvē esi piedzīvojusi, pat ja to itin nemaz neatceries, ir tā sauktā trīsgadnieka krīze. Šajā vecumā bērns beidzot sāk sevi apzināties kā atsevišķu „es” un ir gatavs ieraudzīt sev blakus citas „spožas zvaigznes” jeb personības. Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ uzskata, ka tieši šis vecums īpaši piemērots bērnudārza gaitu sākšanai.

Nākamā nopietna nobriešana un tādējādi arī krīze ir septiņu gadu vecumā, un nevis tāpēc, ka šajā brīdī lielākais vairums sāk iet skolā, bet noteikta psiholoģiskā brieduma sasniegšanas dēļ: bērns sāk vērtēt pasauli morāles kategorijās, atšķirt labo no sliktā, apzināties savas prasmes un neprasmes un apjaust pašvērtējumu.

Tu droši vien vēl labi atceries savus pusaudža gadus, pretrunīgās sajūtas, vēlmi izdarīt neatkarīgu izvēli un saprast tās sekas, iegūt pašai savu teritoriju gan tiešā, gan psiholoģiskā nozīmē. Pusaudzis meklē atbildi: „Kas es esmu?” un izmēģina dažādus variantus. Viņi rautin raujas nogaršot pieaugušo dzīvi, bet vienlaikus arī atklāj, ka tā viscaur nav tikai salda. Un, jo lielākas pārmaiņas, jo asākas reakcijas uz notiekošo, skumjas par zaudēto, tāpēc šī krīze ir gana sāpīga.

Nekad vairs nebūs pa vecam

Dzeltenajā presē iztirzāto slavenību dzīves peripetiju dēļ droši vien populārākā ir četrdesmit gadu krīze. Psiholoģe atzīst, ka tā var kļūt aktuāla periodā no 35 līdz 45 gadiem. Jaunība beigusies. Katra negulētā nakts prasa papildresursus – neatkarīgi no tā, vai tas bijis trakulīgu deju vakars, darbs vai bērna auklēšana... Sejā iezogas pirmās grumbas... Tu saproti, ka ir tas, kas nekad vairs nebūs pa vecam, un sāc nopietnāk izvērtēt sasniegto gan attiecībās, gan profesionālajā jomā. Un parādās jautājums: vai šāda ir dzīve, ko biju iztēlojusies un vēlējos sasniegt?!

Jūtot, ka kaut ko vairs nevarēsi darīt tā, kā līdz šim, gribas ķert un grābt, ko tik var. Tāda ir mūsu daba – baidoties no nezināmā, gribas saglabāt pazīstamo stabilitāti, un, piedzīvojot krīzi, izmisīgi mēģināt atgriezties iepriekšējā attīstības posma, nevis mācīties ko jaunu.

42 gadus vecā Lelde atceras: „Bērni ir izauguši, un man pēkšņi gandrīz vai nebija, ko darīt. Laikam bija pienācis brīdis, kad vajadzētu dzīvot sev? Stabila laulība, stabils darbs. Bet tas nedeva nekādu gandarījumu. Šķita, ka izlien uz āru visas nelaimes – veselība, nesaskaņas ar mammu, vīrs kaitināja. Man sākās paniskas bailes – ja nu viss labākais, kas ar mani varēja notikt dzīvē, ir beidzies? Tobrīd man šķita – vajag ko jaunu. Pavisam nejauši, bet noteikti jau likumsakarīgi izveidojās attiecības ar darba kolēģi. Izšķīros. Nomainīju darbavietu. Mēs pat domājām par mazuli – kamēr vēl varu, varbūt vajag?”

Starp citu, atšķirīgais veids, kā krīze izpaužas, atkarīgs no dzimumu stereotipiem un pieredzes, kas dzīves laikā apgūta. Tomēr tā ir emocionāli vienlīdz sāpīga gan vīriešiem, gan sievietēm.

„Sievietes pat tik krasi neizjūt četrdesmitgadu krīzi, viņām sāpīgāks ir vecuma posms ap piecdesmit, kad mainās hormonālās funkcijas un iestājas klimakss,” bilst psiholoģe.

Izdzīvojot un pozitīvi pārvērtējot četrdesmitgadnieku krīzi, vajadzētu iestāties relatīvai stabilitātei jeb briedumam. Tu redzi sevi ar visiem plusiem un mīnusiem, apzinies stiprās un vājās puses. Rozā brilles noliec malā un uz savu dzīvi raugies reālistiski. Tu negaidi no attiecībām, ka otrs nemitīgi pildīs tavas vēlmes vai kāds cits uzņemsies par tevi atbildību. Tu apzinies zaudētās iespējas, taču nenožēlo, bet lūkojies uz tām, kuras vēl vari izmantot.

Nikola Dzina stāsta, ka stabilitātes periods parasti ilgst līdz pensijas vecuma sasniegšanai, kas sašūpo mūsu statusu sabiedrībā un ģimenē. Šajā brīdī tu it kā noej malā un arī ģimenē, visticamāk, vairs neesi galvenās lomas spēlētāja, jo bērni ir izauguši un dzīvo paši savu dzīvi. Parasti šajā vecumā parādās kaites, mazinās vēlmes pēc baudām un apklust ambīcijas. Izdzīvojot šo krīzi, tu iegūsti zināmu viedumu; iestrēgstot tajā, piedzīvo spēcīgas dusmas un aizvainojumu pret pasauli.

Izdzīvot krīzi nozīmē atrast atbildes uz jautājumiem. Neiegūstot tās un varbūt pat neprotot pazīt, tu riskē ieciklēties problēmā. Jautājumi atgriezīsies un urdīs tevi, un tu iedzīvosies stāvoklī, ko psiholoģijā dēvē par hronisku krīzi – pastāvīgu neapmierinātību ar sevi un pasauli, kas laika gaitā tikai pieaug un var izraisīt pat smagas saslimšanas.

Ja patlaban ir grūti atrast atbildi un tu jūties apmulsusi, palūkojies uz sevi tīņa gados: kas bija tās vērtības, kas tev šķita nozīmīgākās, kuri bija tie jautājumi un emocijas, kas bija paši sāpīgākie? Tajā periodā, iespējams, visskaidrāk parādījās tavas personības patiesā daba.

Un atceries – krīze nav mūžīga! Parasti tā ilgst trīs, sešus mēnešus. Ja spēcīga emocionāla diskomforta varā esi jau vairāk nekā gadu, krīzes pārvarēšana tev pašai nav pa spēkam – ir jāmeklē palīdzība.

Jo dziļāks emocionālais krīzes pārdzīvojums, jo spēcīgāk iespējams izjust prieku par brīdi, kad ir labi. Tas nav nekas jauns: nevar noadīt dzīvi gatavu kā zeķi un gaidīt, ka tad nu, neko nedarot, varēs baudīt absolūtu laimi un harmoniju. „Harmonija ir spēja skaidri apzināties, ka prieku varam izjust tikai tad, ja saprotam, ka tas ir pārejošs,” pārliecināta Nikola Dzina.

Inga Melberga / Foto: Shutterstock