Dzirkstoša rudmate, kuru nevar nepamanīt. Aktrise Inita Dzelme
Aktrisei Initai Dzelmei esot pašai sava bāka Mangaļsalā, un es nez kāpēc tam noticu. Ir taču jābūt kaut kam, kas liek viņai teikt: „Man gribas teātri, gribas radošās mokas un depresijas, pēc kurām piecelties un ieraudzīt, ka saule spīd!”
Ar Initu norunājam tikties pie viņas, teātrī. Tuvojoties pirmizrādei, tā ir vienīgā iespēja – pagūt starp mēģinājumiem un vakara izrādi. Inita smaidot nopūšas – viņas pirmā intervija. Par jauno lomu runāt diez ko negriboties. Es klusībā par to tikai priecājos. Man par lomām nemaz negribas. Gribas par viņu pašu. Par dzirkstošo rudmati, kuru uz skatuves vienkārši nav iespējams nepamanīt. „Noslēpumainās zvaigznes” kauliņš ir mests.
Pulss, kas pulsē
Patlaban esmu ne tikai darba procesā, bet arī pati esmu procesā. Sajūta, ka esmu pazudusi un man atkal vajag sevi atrast. Tagad darbs un dzīve krustojas un mijas, viss ir vienkopus. Pilnīgs haoss. Brīžiem man tas patīk, un es kā sadomazohiste gūstu no tā baudu. Bet tad atkal domāju: man tas nepatīk, gribu mieru un skaidrību. Kad tas ir – man tomēr vajag drāmu. Tāpat kā izrādē „Noslēpumainā zvaigzne” – tu nekad neesi mierā ar sevi, tev visu laiku kaut ko vajag. Visu laiku esi tāds pulsējošs pulss. Septembris un oktobris bija tukši mēneši – man bija maz izrāžu un jaunas nesākās. Es taču juku prātā. Lai gan varēju vismaz savas privātās lietas salikt pa plauktiņiem. No oktobra beigām sākās – viens darbs, otrs, trešais, ceturtais. Tagad šķiet, man nekā cita nav kā tikai šis ceļš: mājas – teātris – mājas. Un atkal nav labi. Bāc! Varēju taču iet uz juristiem, būtu normāli dzīvojusi. Jo iesniedzu dokumentus gan „juristos”, gan „aktieros” un tiku abos. Joprojām nesaprotu, kāpēc paliku „aktieros”. Mamma arī lūdza – meitiņ, ej uz „juristiem”, aktiera profesija ir ļoti smaga. Varbūt zemapziņā tas notika mammai par spīti?
Aizgāju, pamēģināju, paliku
Četri gadi akadēmijā bija labs tusiņš. Bija jautri, grūti, visādi. Kad pabeidzu, krīze jau bija klāt, un pilnā nopietnībā šķita, ka darba teātrī nebūs. Bet vienalga centos saskatīt pozitīvo – vismaz būšu izgājusi labu dzīves skolu un satikusi brīnišķīgus cilvēkus, kuri, kā cerēju, paliks draugi uz visu manu atlikušo mūžu. Bet, ja neesi vienā ritenī, cilvēki pazūd. Atskārtu – kopš strādāju teātrī, man nav pat laika draugiem. Un savas ģimenes arī nav. Mamma, māsa, tētis un vecvecāki – tā tagad ir mana ģimene.
Man rados neviens nav saistīts ar mākslu. Pilnīgi visi ir sportisti. Es arī aktīvi sportoju – spēlēju badmintonu, basketbolu, uz čempionātiem braukāju. Bet, redz, kā – uzgāju uz pilnīgi cita ceļa (smejas). Jau pirmajā klasē mamma mani sūtīja uz dziedāšanu, dejošanu, pēc tam pati izdomāju, ka gribu sportot. Vidusskolā šķirstīju žurnālu un ieraudzīju, ka var pieteikties modeļu skolā. Aizgāju uz kastingu, iestājos, arī pa mēli pastaigāju. Modeļu skolā satiku Lidiju Stiebru, viņa mums mācīja aktiermeistarību. Tieši viņa teica – uzņem aktierus. Es pat nebiju aizdomājusies, ka kaut kur uzņem aktierus. Mācīties četrus gadus, lai kļūtu par aktieri? Kas tā vispār par profesiju? Smieklīgi! Bet nu labi, ja Lidija Stiebra teica, ka vajag aiziet, es aiziešu. Aizgāju, pamēģināju un paliku.
Teātrī – vienīgā rudmate
Neesmu dabīgi ruda. Mana māsa gan. Matus nokrāsoju rudus pirms diviem gadiem, kad veidojām diplomdarba izrādi „Idiots, pēdējā nakts.” No dabas esmu latviešu pelēkā. It kā pati apzinājos – baigi pelēkā, kaut ko varētu, bet nebija drosmes. Biju rāma un pieticīga. Tā vien šķiet, ka līdz ar rudajiem matiem pati no jauna piedzimu. Šobrīd šķiet, ka visu mūžu esmu bijusi rižiks. Dailē esmu vienīgā tāda (smejas). Man pat ir iesauka „rižeņkaja”. Tas ir brīnišķīgs stāsts. Vai kā man pašai tas patīk! Bija 4. februāris, izrādei „Ābels un Olga” kamerzālē pirmizrāde. Viss kolektīvs aizbrauca uz molu Mangaļsalā. Mola galā – sarkana bāka. Visi ejam iedvesmoties. Aizejam, un tur rakstīts: „Rižeņkaja, ulibņis! (Rudiņā, uzsmaidi!)” Saprotu jau, ka uzraksts nav domāts man, bet izlasu, un man tāds smaids. Pēc kāda laika pienāk mans kursabiedrs, kolēģis Gints Andžāns un saka: „Es biju aizbraucis uz molu un nofotografēju vēl kaut ko.” Uz tās pašas bākas zaļiem burtiem rakstīts – Līlija. Tā ir mana loma šajā izrādē! Var jau būt, kāds mani izjokoja, bet man gribas domāt, ka nē. Tā bāka ir mana.
Garais augums man no tēta, bet raksturs no mammas. Tāda apzinīga, mērķtiecīga, atbildīga. Enerģijas man pietiek, nedrīkstu būt pelmenis, uzkāps virsū, un manis vairs nebūs. Mūsdienu pasaulē citādi nevar, ir jāmāk par sevi pastāvēt. Nepārtraukti jābūt diplomātam, elastīgam, tajā pašā laikā – it kā viltīgam, bet viltīgi labam. Oi! (Nopūšas.) Un tam nav nekāda sakara ar to, ka teātrī esmu jauniņā. Tādās kategorijās vispār nedomāju. Tu satiec cilvēku un uzreiz jūti, vai tas ir tavējais, vai nav. Vai tev jātur viņš distancē, vai arī tev ir jāietur distance, lai respektētu. Teātrī arī ir kolēģi, ar kuriem esam kā brāļi un māsas, un tādi, kuru priekšā saprotu – es esmu šeit, bet tur esat jūs, un tad es jums saku: „Labdien!” Es arī uzrunāju uz jūs, kaut kā negribas familiaritāti. Tāds, piemēram, ir Artūrs Skrastiņš. „Ābelā un Olgā” mums jānostājas uz viena dēlīša un jānotēlo sekss. Uz skatuves mēs darām, kas jādara, bet, kad nokāpjam, atgriežamies pie: „Labdien! Kā jums iet? Paldies, labi. Un jums?” (Smejas.) Bet man pat patīk. Tā, kura uz skatuves, jau neesmu es. Tur var atļauties to, ko neatļaujies dzīvē. Tur iedod tādus apstākļus, kādus dzīve nekad neiedos. Labi vien ir, ka neiedos, bet dažkārt žēl. Varētu kādu skaistu lielu liktenīgu mīlestību (smejas).
Es varu pati!
Jā, kur viņa ir, mana personīgā dzīve? (Smejas.) Uznāk mīļuma brīži, kad gribas, lai kāds samīļo, pasaka labu vārdu. Bet es labi jūtos arī viena. Man patīk daudzas lietas darīt pašai, jo dievinu sajūtu, ka pati varu! Paldies maniem vecākiem, viņi mani ir ucinājuši un vienmēr visu paplātītē pienesuši. Bet vienā brīdī sapratu – man taču ir jāpieaug! Sāku ar to, ka vecākiem paziņoju: „Eju prom, īrēšu dzīvokli!” Uzreiz jautājumi – kāpēc, kā tu dzīvosi un ko ēdīsi? Sakravāju mantas, ievācos – a kas tālāk? Kas jādara? (Smejas.) Tagad man ir tikai gulta, vecvecmammas kumode un vēl čemodāns. Kumodi pati restaurēju, divas vasaras pucēju un lakoju. Uz to jau sen skatījos – stāv laukos bēniņos, opis tajā salicis skrūves un āmurus, neviens to neredz. Tur vēl ir vecvecmammas gultas rāmis, centīšos šajā vasarā arī to atjaunot. Manī vispār ir atvēries klasikas plauktiņš. Atnākot uz akadēmiju, saslimu ar baletu, varu pēdējo naudu atdod par baleta biļeti un, kad skatīšos, neatstutēšos pret atzveltni, ieelpošu katru lēcienu un raudāšu. Tāpat krievu literatūra. Tur ir tāda vērtība, man pat dažkārt gribas būt krievietei un sajust to karstasinību, enerģiju un spēku.
Tagad meklēju jaunu dzīvokli. Sazvanu saimnieku, viņš prasa – uz cik ilgu laiku īrēšot? Ja ienāku, tad palieku, negribas ik mēnesi stibīt kumodi no viena dzīvokļa uz otru. Jā, bet mēs meklējam klusus īrniekus. Saku – ticiet man, es būšu klusa, jo meklēju vietu, kur pārnakšņot. Manis nav, esmu tikai teātrī. Bet es saprotu, ka man patlaban ir jābūt šādam dzīves posmam. Un es zinu, ka ar mani viss būs kārtībā. Būs gan vīrs, gan bērni, par to pat šaubu nav. Tāpēc nestresoju.
Vispār esmu prātīga un ļoti maz runāju, īpaši tagad, kad viens darbs pēc otra. Pirms pāris dienām izdomāju: tieši tāpat kā citi saka – no šodienas sākšu jaunu dzīvi, tā es no šodienas pārstāšu runāt. Bet tad saprotu – es jau nevaru to atļauties. Labi, tad runāšu tikai uz skatuves. Nu nesanāk... Bet es tiešām runāju maz, man patīk vientulība. Kad tās pietiek, sazvanu savas meitenes, kā mēs sevi saucam – vāveres, un tad ir vāveru vakars. Trakas lietas daru tikai tad, ja esmu iemīlējusies. Tāpēc sev saku: „Es nedrīkstu iemīlēties, man viss ir jākontrolē un jāsaprot.” Jo zinu – iemīlēšanās nav ilgnoturīgs process, sastrādāšu ko tādu, par ko pati pēc tam kaunēšos. Bet man gribas, lai viss ir godīgi, kārtīgi, skaidri, tīri, saprotami. Tāpēc sevi kontrolēju, man gribas būt atbildīgai par to, ko daru.
