Abi tik trakulīgi, ka saprotas no pusvārda. Mākslinieki dvīņi Brektes

Kad ierodos uz interviju, Patricija brīdina – Kristians neomā, nekas nesanāks. Viņam darīšanas, turklāt mākslinieks paziņojis, ka šodien negrib redzēt nevienu svešinieku, viņš nerunās. Neko darīt, runājos ar Patriciju vien. Viņai šis laiks ļoti aktīvs – nedēļas beigās jādodas uz Vāciju, lai iekārtotu personālizstādi. Svētdien atklāšana. Izrādās, arī Kristians gatavojas izstādei – tā jūnijā tiks atklāta Rīgas mākslas telpā.

Ļauj pašaudīties!

Visu cieņu vecākiem, ka viņi neko mums abiem neuzspieda. Bērnība man saistās ar to, ka vienā istabā gleznoja mūsu mamma (akvareliste Ilona Brekte –aut. piezīme), otrā – vecaistēvs (akvarelists Jānis Brekte – aut. piezīme), tāpēc viss, kas saistīts ar gleznošanu, šķita pašsaprotams. Mamma gleznoja, notupusies uz ceļiem, blakus bija nolikts mazs spilventiņš, lai arī mēs varam darboties, ja vien vēlamies. Taču mūsu pirmais skolotājs bija vecaistēvs – viņš mums sākumā trijniekus vien lika (smejas)!

Abi ar Kristianu mācījāmies 2.vidusskolā. Katru dienu uz skolu gājām, rokās sadevušies, sēdējām vienā solā, roku rokā gājām mājās. Tas bija neiedomājami, ka varētu būt citādi. Arī uz visām bērnu jubilejām gājām kopā. Atceros, viens puika bija dikti samulsis, ieraugot mani savā dzimšanas dienas ballītē – nezināja, ko lai ar šito meiteni iesāk. Kad visi puikas gāja šaut ar gaisa pistolēm, viņš man deva rotaļu lācīti. Es teicu: „Ļauj arī man pašaudīties!” Puiku kompānijā labi jutos kopš bērnības.

Mūsu ciešās attiecības ar Kristianu mainījās, kad abi stājāmies Rozīšos (Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola – aut. piezīme). Es iestājos, bet, tā kā Kristians nemācēja labi rakstīt diktātus un sacerējumus, viņu nepieņēma. Viena nonācu pilnīgi jaunā vidē. Savukārt Kristians vēlāk iestājās Lietišķajos (Lietišķās mākslas vidusskola – aut. piezīme), un mums sākās kardināli atšķirīga dzīve. Es mācījos līdz trijiem naktī un domāju, kuru priekšmetu varu atļauties neizmācīties, bet Kristians ik pa brīdim tik ar draugiem gāja tusēties. Kristiana skolā pat cilvēks no malas varēja ieiet, lai palīdzētu nolikt eksāmenu!

Pēc skolu beigšanas abi tikām Mākslas akadēmijā, es – grafikas, Kristians – scenogrāfijas nodaļā.

Svētdien – darbs, pirmdien – šampanietis

Atšķirīgais mūsos ir tas, ka Kristianam pietiek ar Latviju. Ja es četrus mēnešus nekur neesmu aizbraukusi, sāku jau dīdīties. Akadēmijas otrajā kursā vinnēju vienu starptautisku projektu, kas paredzēja apmaksātu dzīvošanu vairākās Eiropas valstīs. Angļu valoda man galīgi negāja, bet es taču nedrīkstēju palaist garām iespēju. Kopš tā laika ceļošana kļuvusi par manas dzīves sastāvdaļu. Maģistra darbu veidoju, gleznojot Marokā gūtos iespaidus. Un tad sekoja tā aizstāvēšana. Parasti ir tā: darbi tiek izlikti uz lielajiem molbertiem, piecpadsmit minūtes parunā autors, tad vārds tiek dots recenzentiem, un aizstāvēšana beidzas. Taču es jutu, ka man tas neder. Aizgāju pie rektora un lūdzu, lai darbu izstādīšanai piešķir pagalmā esošo šķūni. Tagad jau daudzi to lieto, taču tolaik biju pirmā, kas šādu vēlmi izteica. Biju uzgleznojusi četrus darbus, kas ļoti labi izskatījās uz ķieģeļu sienām, organizēju dīdžejus, kas spēlēja mūziku, biju sataisījusi arī trīs lielus termosus ar tēju. Pasākums izvērtās lielisks – pa visu pagalmu dejojām līdz pulksten diviem naktī.  

Pirms sešiem gadiem pieci draugi nodibinājām Andrejsalas asociāciju – tobrīd šī vieta tikai modās. Un tā jau sešus gadus man šeit ir studija, arī Kristianam tepat – netālu. Laikam jau ir tā, ka nekādos rāmjos īsti neiekļaujamies, jo dzīvojam, kā paši gribam. Dažkārt strādāju piektdien, sestdien, svētdien, bet pirmdien no rīta iznesu laukā no darbnīcas savu skaisto zilo galdiņu un dzeru šampanieti. Citi skatās un žēli saka: „Kaut es tā varētu pirmdienas rītā!” Bet kurš teicis, ka nevar strādāt brīvdienās un atpūsties pirmdienā?!

Jūtu viņu pa gabalu

Man ar kritiku saskarties nācies mazāk, vairāk to izjutis Kristians. Daudzi viņa darbus uztver kā provokāciju (Kristiana izstādēs skatāmi fotografēti miruši dzīvnieki, viņš gleznojis prostitūtas – aut. piezīmes). Taču ne es, ne Kristians par to nesatraucamies. Nesen brāļa draudzene uztaisīja Kristiana mājaslapu, kurā redzami dažādos laikos tapušie darbi. Atkal sarosījās dabas draugi, viens puisis man pat rakstīja, vai tas tiesa, ka Kristians nogalina dzīvniekus, lai tos iemūžinātu? Protams, nav tiesa. Kristians, veidojot darbus,  nedomā par to, lai speciāli uzbudinātu cilvēkus, bet, redzot beigtus dzīvniekus, viņš tos fotografē. Viņš uz tiem neskatās kā uz objektiem, bet kā uz nāvi vispār. Šo fotogrāfiju saistībā nesen raidījumā „Tautas balss” tika rādīts sižets. Tā kā mēs ar Kristianu dzīvojam vienā mājā, tikai dažādos stāvos, tad pirms raidījuma sapulcējāmies pie manis, pagatavojām garšīgas vakariņas un ieslēdzām televizoru, lai kopā iesmietu – ko nu atkal cilvēki sacīs?! Bet sižets sanāca vairāk kā reklāma brāļa darbiem.

Es nekad negleznotu un nefotografētu beigtus dzīvniekus, taču tāda ir Kristiana izvēle, un es viņu vienmēr atbalstīšu. Tāpat kā viņš mani. Vispār tas ir dikti labi, ka ir dvīņubrālis. To foršumu nevar izstāstīt – citreiz tā ir puķīte, ko viņš uzdāvina, citreiz darbs, ko viņš aizved un atved no izstādes manā vietā. Piemēram, kad esmu ārzemēs un mēs ar Kristianu vairākas dienas nesazvanāmies, sajūta ir bezgala jocīga. Jo, esot Rīgā, mēs ne tikai sazvanāmies, bet pat satiekamies vairākas reizes dienā, visu apspriežam. Ja ir dvīņubrālis, nav iespējams justies vientuļai. Turklāt saikne ir ļoti īpaša. Ir bijušas situācijas, kad vienkārši eju pa ielu un man pēkšņi šķiet, ka jāuzzvana brālim, turklāt tā doma neatstājas. Piezvanu un izrādās – viņam nozagts ritenis. Šķiet, jūtu viņu pa gabalu.

Nebaidīties, bet ļauties

Man vislielāko ierosmi sniedz tieši braucieni. Četrus mēnešus dzīvoju Brēmenē diezgan smalkā veco ļaužu pansionātā. Katru dienu kopā ar viņiem pusdienoju. Tā nudien bija pilnīgi cita realitāte – no rīta puses visas tantītes uztaisīja manikīru, pedikīru, saskruļļoja matus, uzkrāsojās un tad devās pusdienās. Bet vēlāk, piemēram, bibliotēkā viens onkulis datorā tantei mācīja spēlēt zoli. Kad nonācu šajā vidē, uzreiz bija impulss – šie cilvēki jāiemūžina. Sarunāju vienu sievieti, ka viņa mani ielaidīs savā darbnīcā, lai varu strādāt iemīļotajā tehnikā – sietspiedē.

Biju arī Lapzemē, kur dzīvoju mazā namiņā meža vidū. Apkārt skraidīja ziemeļbrieži, zaķi un vāveres. Atkal ierosme. Kad kaut kur dodos, nekad iepriekš nezinu, ko tieši gleznošu. Tēmas rodas uz vietas. Pēc būtības esmu kadru tvērēja. Tāpēc pati bieži vien savus plānus iepriekš nezinu. Piemēram, kad pabeidzu darbu pie animācijas filmas, nākamajā dienā sēdos mašīnā un braucu uz Vāciju. Ja tu no dzīves nebaidies, bet tai ļaujies, atkal un atkal parādās jaunas iespējas. Brēmenē satiku cilvēkus, kas iegādājās trīs manus darbus. Vēlāk viņi mani aicināja ciemos uz Nīderlandi, un, kad turp aizbraucu, redzēju, ka ar manām gleznām viņi iekārtojuši tējas istabu. Savukārt par pārdoto darbu naudu iedomājos doties uz Indiju. Arī toreiz lidmašīnas biļeti iegādājos spontāni.

Latvietis – diezgan pelēks

Laikam jau nav viegli dzīvot ar cilvēku, kas visu laiku pa gaisu vien lidinās (smejas). Man pirmoreiz dzīvē ir draugs, kurš nav mākslinieks – Jānis ir IT speciālists. Un pirmoreiz man blakus ir cilvēks, kas mani ik pa laikam novelk sev līdzi uz zemes. Varbūt brīžiem pietrūkst radošuma, taču ir stabilitāte, kas ir ļoti jauki. Savulaik draudzējos ar ļoti traku gleznotāju, mēs abi faktiski visu laiku atradāmies virs zemes. Un toreiz bija sajūta, ka viena diena ir kā mēnesis. Man izstāde Helsinkos, viņš brauc līdzi, viņam kaut kur izstāde – es braucu līdzi. Kādā brīdī tu pagursti, jo šķiet, ka dzīve iet nenormālā paātrinājumā. Tas vispār ir interesanti, ka esmu kopā tieši ar savu puisi. Satikāmies pavisam nejauši. Mums ar Kristianu ir viens hobijs – šaušana ar loku. Pirms diviem gadiem izgājām kursus, tad gadu ļoti aktīvi šāvām, piedalījāmies sacensībās. Reiz pēc tām bija jāiebrauc pēc vecākiem, kas tobrīd bija ciemos, un tā es satiku Jāni. Sākumā abi traki uzsprēgājām – laikam tā ir klasika, ka vispirms uzsprēgā un tad secina: baigi sakarīgs tomēr tas puika! Jānis tobrīd dzīvoja Londonā, uz Latviju bija atbraucis vien atvaļinājumā, taču manis dēļ viņš atgriezās. Kopā esam jau divus gadus. Jānim gan jārēķinās, ka ik pa laikam man kaut kur jāaizbrauc. Kad atgriežos Rīgā, katrreiz secinu – šeit viss ir melns vai pelēks. Latvijā man ir traki par šauru! Cilvēki man te šķiet ļoti no dzīves saguruši, arī skaudīgi. Esmu piefiksējusi, ka uz mani sāk tā jocīgi skatīties: „Kā tad tā, ka tev visu laiku veicas!” Bet man varbūt tajā dienā galīgi neveicas, es vienkārši otram uzsmaidu un labu vārdu pasaku. Citur cilvēki varbūt iekšēji nav tik dziļi kā latvieši, taču ārēji ir ļoti atraktīvi. Tas pirmais iespaids, ko viņi par sevi rada, ir ļoti labs, ne velti labāk jūtos starp itāļiem un spāņiem nekā starp latviešiem. Kopumā latvietis tomēr ir diezgan pelēks.

Bez lidojuma nevaru

Nesaprotu, kā tas ir – nedzīvot aizrautīgi. Kad parādījām filmu „Sieviete un vējš”, vairāki Aijas (režisores Aijas Bley – aut. piez.) paaudzes vīrieši bija apvainojušies. Jo mēs parādījām realitāti, kā mīļotais vīrietis pamazām pārvēršas cilvēkā, kurš atnāk mājās, atkorķē aliņu un ieslēdz televizoru. Viss, ar to pietiek. Un mums šķita, ka apvainojās tieši tie, kas filmā pazina sevi. Taču akmenis jāmet arī sieviešu dārziņā. Jo bieži vien viņas pašas sev neļauj lidot. Esmu satikusi tādas, kas sēž mājās, audzina bērnus un prasa: „Kā tu domā, kādu hobiju man vajadzētu ieviest?” Un man nav saprotams, kā var būt, ka cilvēks nespēj pats savu dzīvi izkrāsot! Katrā ziņā es bez lidojuma sajūtas nespētu ne dzīvot, ne gleznot.

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis. Evija Trifanova/LETA