Viņai - 46, viņam uz pusi mazāk. Gadiem ir nozīme?

Ar draudzeni vēl iesmējām – ja vīri būtu vecāki/ jaunāki, nez par ko tad runātu. Un kā tas vispār būtu – dzīvot kopā ar kādu no citas vecuma kategorijas.

Psihoterapeits Juris Blumbergs šajā vietā saldi iesmietos, jo neviens no mums nekad nevar zināt, kurā cilvēkā iemīlēsimies, par viņa vecumu pat nerunājot. „Varu piedāvāt sevi kaut sludinājumā – mani izmēri tādi, kaitīgie ieradumi tādi, bet mans pasūtījums šāds, jo man taču ir fantāzijas par to, kādu es gribētu viņu redzēt! Bet pat uz šādu paziņojumu viņa neatnāktu,” skaidro Juris.

Kad pirms pāris gadiem viena mana paziņa savos trīsdesmit visiem par pārsteigumu noprecēja gandrīz piecdesmitgadīgu vīrieti, mēs ilgi pārspriedām – nu traka kas traka tā mūsu Inesīte. Nē, nu var jau gribēt iziet pie vīra, bet ne tik ekstrēmi. Vēl gadi desmit, un viņai būs pretīgi pat bučoties. Vai viņa par to vispār domā?! Bet Inese tik noteica – ja starp cilvēkiem ir „klikšķis”, tad ir. Juris gan dusmojas, kas tas par vārdu – klikšķis! Tā ir iemīlēšanās, kad jūti – „aber” kaut kas gaisā ir!  „Cits varbūt paskatīsies uz manu sievieti un domās – ak Dievs, kur Jurčiks tādu atradis?! Nekā tāda viņā nav! Bet nevajag meklēt mīlestībā ko racionālu. Tas nav, kā mīlēt brūkleņu ievārījumu pie asinsdesas. Tieši tāpēc es te tagad runāšu no vīrieša pozīcijām – iemīlēšanās procesam ne vienmēr ir saistība ar to, kā sieviete izskatās, kādi tikumi un netikumi viņai ir, cik viņai gadu un cik man gadu,” uzsver psihoterapeits. Protams, protams, mēs visas esam gudrinieces un zinām, ka mūžam tādā iemīlēšanās stāvoklī nevaram būt. Jebkura idealizācija pastāv līdz brīdim, kad sākam atgriezties realitātē. Un tad arī ieraugam visus plusus un mīnusus attiecībām ar cita vecuma partneri.

Jo vecāks, jo stabilāks

Jau manis pieminētā paziņa Inese neslēpj: „Esmu visīstākā mājas pele, kas allaž sapņojusi par trim bērniem un mierīgu ģimenes dzīvi. Un tagad man tas ir. Turklāt vīrs, pasaulē izdauzījies, arī beidzot sapratis, cik ģimene viņam svarīga. Pēc darba vienmēr mājās, dzīvojas ar bērniem, ja vajag, gludina drēbes, mazgā grīdu un gatavo ēst. Ir rūpīgs un gādīgs, pelna naudu.” Savukārt Lauma ar savu vīru apprecējās, kad viņai bija 22 gadi, bet viņam – 47. „Mēs esam kopā jau 15 gadus, un savu izvēli neesmu nožēlojusi nevienu minūti. Tovasar, kad iepazināmies, viņš bija nosauļojies brūns, man viņš šķita nenormāli smuks un gudrs. Galvenais, ko novērtēju attiecībās, – es varu uz viņu paļauties. Viņš vienmēr domās par ģimeni. Ne tā, kā tie jaunie un smukie, ko lepni vari atrādīt draudzenēm, bet uz kuriem nevari īsti paļauties. Godīgi sakot, esmu pietiekami iztrakojusies līdz tiem 22 gadiem, un man vairs nav nekādu ilūziju par saviem vienaudžiem. Tajā pašā laikā mūžam nespēju iedomāties, ka man ar vīru būs tik liela gadu starpība. Ikdienā to nejūtu, viņam domāšana un rīcība joprojām kā jaunam cilvēkam.” Arī Juris Blumbergs uzsver, ka gadiem pašiem par sevi it kā nav nozīmes. Paraugies cilvēka sejā un redzēsi, cik jauns/vecs patiesībā ir katra iekšējais gars. „Sieviete var apprecēties ar trīdesmitgadīgu onkuli un var arī ar 45 gadus jaunu vīrieti. Bet ne jau tādā nozīmē jaunu, ka staigā īsās bikšelēs un vēl nav kārtīgi iemācījies naudu nopelnīt,” precizē Juris. Taču vairāk par visu viņš uzsver, ka sievietei, kura izvēlas būt kopā ar gados vecāku vīrieti, jāsaprot –  lai cik jauneklīgs arī viņš būtu, viņš jauns vairs nebūs nekad. „Pienāks brīdis, kad frišais piecdesmitgadnieks, ko esi apprecējusi, noķers insultu. Kas tālāk? Viņš strauji novecos. Ko darīsi? Dzīvosi ar vecu un slimu cilvēku. Tās ir beigas, nekādas romantikas. Vai to tava sirds vēlējās? Tu taču gribēji, lai tev blakus ir stiprs, prātīgs vīrietis, kam pie rokas vari justies droši. Viņš neskraidīs pa labi un pa kreisi ar jauniem skuķiem, viņa prātu dīdīs nevis moči, bet auto. No viņa droši varēsi dzemdēt bērnus, tev nebūs jādomā par to, kā visi iztiksiet. Taču šajā strauji novecojošā cilvēkā nav arī vairs aizstāvja,” stāsta Juris. „Kamēr iemīlēšanās uzpildījusi viņa akumulatorus, tikmēr viņš dragā ne pa jokam. Neviena jau nedomā, ka viņam drīz sāks sāpēt mugura, vajadzēs to ierīvēt ar kādu smirdīgu ķēpu. Vai arī viņš tik vēlu vairs negribēs uzkavēties ārpus mājām.”

Nezinu, vai īsti vietā draudzenes pieredzētais Itālijā, bet, ja par vecumu, nevaru noturēties nepastāstījusi. Viņa ar vīru vakarā, kafejnīcā sēžot, noskatījās, ka pa šauro ieliņu lejup nāk ārkārtīgi skaista un neprātīgi eleganta itāliete ap gadiem 40. Un krietni atpaliekot aiz viņas, steberē sačākstējis večuks baltos šortos. Sieviete ik pa mirklim apstājas, lai viņu pagaidītu. „Senāk droši vien viņš bija šarmants kungs ar jaunu meiteni pie sāniem, bet tagad tas skats bija apmēram tāds, it kā dāma būtu izvedusi ārā pačurāt sunīti. Nenocietos un savam vīram teicu – paskaties, cik nožēlojams tu izskatīsies, ja pusmūža krīzē sagribēsi jaunu meiteni!”„

Vīrietis kā jaunības eliksīrs

Sabiedrība joprojām itin viegli akceptē vīrieti, kam pie sāniem jaunkundzīte. Ja šo soli atļaujas spert sieviete, tad visu acīs neizpratne. To apliecina arī Maruta (46). Viņa pēc divām laulībām patlaban izdzīvo trešās nopietnās attiecības ar vīrieti, kurš ir par 22 gadiem jaunāks. „Manas draudzenes vienkārši nesaprot, kā var interesēt tik jauns puisis, savukārt viņa draugi ir neizpratnē, kā var patikt tik veca sieviete. It kā visi saka – jā, forši, bet, kad esam kopā, ir tik neveikla sajūta, jo neviens vairs nezina, ne kā uzvesties, ne kā runāt. Tāpēc nekur vairs neejam – nevienā kompānijā divatā nejūtamies labi.” Maruta stāsta, ka viņas gadagājuma cilvēki biežāk ir no dzīves noguruši, turpretim no drauga staro enerģija un dzīvesprieks, kas arī viņu uzlādē. Maruta pavisam noteikti izskatās un jūtas jaunāka par saviem gadiem un neslēpj, ka viņai tas patīk. „Varbūt tāpēc viņam iepatikos? Man ir tāds klasisks kašmira mētelis, ko reiz biju sadomājusi vilkt uz darbu kopā ar ādas portfeli. Kad viņš to ieraudzīja, teica: „Ārprāts! Kas tev tas par veceņu mēteli un somu?” „Labi, labi, nevilkšu!” Savukārt viņu pie manis droši vien saista stabilitāte un pieredze. Tā kā viņš ir manas meitas vienaudzis, man bija viegli viņu pieņemt un ar viņu saprasties. Protams, varēju sākumā nobīties, pateikt – nē, bet, ja liktenis ko tādu piespēlē, kāpēc to darīt? Ar prātu saprotu, ka mūsu attiecības nevar būt ilgas, bet priecāšos arī par to laiku, kas būs lemts,” saka Maruta. Juris piekrīt: „Gadu starpība zināmā mērā vienmēr ir risks, jo kopā ir cilvēki tā kā mazliet no atšķirīgām pasaulēm.Taja pašā laikā novecot nepatīk nevienam. Ne vīrietim, ne sievietei. Kad esi iemīlējies, krietna daļa gadu pazūd tīri subjektīvi. Kur nu vēl, ja ikdienā tev blakus jauna sieviete/vīrietis! Uzreiz sajūta, ka atkal esi jauna/jauns. Kā lai no tā atsakās? Un, ja nu tas notiek pēdējo reizi?! Diemžēl vīrieši pie mums ātri nolietojas un noliek ķelli. Tas ir traģiski, ka mums ir jaunas atraitnes.” Inta (52), kura patlaban ir kopā ar četrdesmitgadīgu vīrieti, vēl piebilst: „Tas jau vien ceļ pašapziņu, ka man ir vīrietis. Dzīvojot konkrēti šajā valstī, sievietei ap 40 jāpriecājas, ka viņai vispār ir vīrietis. Man ir vesels bars draudzeņu – izglītotas, smukas, labos darbos un gadiem ilgi vienas.” Inta labi apzinās, ka līdzās jaunākam vīrietim viņai daudz vairāk jādomā par to, kā viņa izskatās. „Esmu pat sākusi pa parciņu skriet. Ja būtu vecāks vīrietis, varbūt neskrietu,” viņa nosmejas. Pirms tam Inta dzīvoja kopā ar vīrieti, kurš bija tieši 12 gadus par viņu vecāks. „Jebkurā gadījumā tā ir liela starpība, un kopā var būt tikai tad, ja kaut kas reāli vieno. Mūsu gadījumā tās ir vienas un tās pašas dzīves vērtības un izpratne par attiecībām, kādām jābūt starp vīrieti un sievieti. Ja man prasītu, kas labāk: jauns vai vecs, noteikti teiktu – jauns. Problēmas ir jebkurā gadījumā, bet, esot kopā ar vecāku vīrieti, tu vēl esi vainīga pie tā, ka viņam „nestāv”!”

Neviens jau nestāsta, ka, apprecoties ar savas paaudzes vīrieti, dzīvi norullēsi kā pa sviestu. Bet šajā gadījumā ir daudz vairāk kā tāda, kas abus vieno. Juris uzsver, ka pāriem nevajag novecot kopā. „Ja domā novecot, tad – ups, laižamies nu lejā, un cik vispār kremācija maksā? Nē, pārim kopā vajag nodzīvot dzīvi. Ja abi ir plus, mīnus vienādā vecumā, tad kaut kā normālāk var paciest to, ka vienā brīdī sāk sāpēt galva, ka, pirms izkāpt no gultas, vispirms vajag salikt skriemeļus vietā, ka brīvdienās gribas braukt uz mežu lasīt sēnes, nevis centrā izklaidēties. Tādā ziņā ir labi, ka šīs pārmaiņas notiek ar mums abiem,” stāsta Juris. Citādāk? Citādi viss ir tieši tāpat, kā dzīvē notiek.

Aiva Alksne, žurnāls „Marta”/ Foto: Shutterstock