Vai porno kults nāks mums par labu?

Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par liberāli attieksmē pret pornogrāfiju. Par ievērības cienīgu gan šo biznesu īsti neuzskatu, jo, manuprāt, par porno aseksuālāks varētu būt vien proktologa apmeklējums. Bet ārpus šīs personiskās attieksmes man bijis gluži vienalga, vai kaimiņš/kaimiņiene un pat partneris to skatās vai neskatās. Esmu smīkņājusi par tiem, kas pornogrāfiju sludina kā seksuāli emancipējošu padarīšanu (kas tur emancipēts?) un tāpat smīnējusi par reliģiskajiem fanātiķiem, kas uzskata, ka vajag tik tikt galā ar pornogrāfiju un pasaulē uzreiz iestāsies paradīze. To visu rakstu pagātnes formā, jo mans viedoklis ir krasi mainījies.

Lai nebūtu tā, ka „Pasternaka koņečno nečitala, no mņeņije imeju” (Pasternaku, protams, neesmu lasījusi, bet viedoklis man ir – krievu val.), apņēmos beidzot noskatīties vismaz pāris pornofilmas. Un ne jau tās, ko vēlās nakts stundās rāda pa TV. Nē, reālo pornogrāfiju.  Pēc 80 pornozemē pavadītajām minūtēm man sametās šķērmi ap dūšu. Nē, neesmu no tām, kas, runājot par vagīnu, izmanto labākajā gadījumā kādu folklorizētu eifēmismu, sliktākajā – vārdu „tur” (un uz jautājumu – kur, atbilde skan – nu TUR!). Tātad norakstīt šķērmumu uz kaut kādu puritānisku kaprīzēšanos nu galīgi nevar, kaut dzimumorgānu kadru man pietiks vismaz  pāris gadu desmitiem.

Un mani nešokē seksa tehnikas/paņēmieni, kas sniedzas tālu aiz „misionāru pozā, gultā, zem segas, dziļā pustumsā”. Tāpat nešokē pornogrāfijas sižetu kliedzošais stulbums un neprofesionalitāte (ar to domāju estētiskās kategorijas) – uz nekādu pat vidēja mēroga māksliņu es necerēju. Mani satrieca kas cits, bet par visu pēc kārtas.

Nav oficiālas statistikas, cik liels ir vispasaules pornotirgus, bet aptuvenas industrijas aplēses liecina, ka tas sasniedz vairāk nekā sešdesmit vienu miljardu sterliņu mārciņu (aptuveni 61 miljards latu). Ik gadus tiek saražoti 13 000 filmu. Interneta dzīlēs atrodami 420 miljoni pornolapu un meklētājos ik dienas 68 miljons reižu tiek pieprasīts porno. ASV pornogrāfijai tērē vairāk nekā kino un teātra biļetēm kopā skaitītām.

Tā ir milzīga industrija. Turklāt pornogrāfija vairs nav kaut kas slepens, slēpjams un slēpts. Tā nav atrodama tikai žurnālos, kuru vākus preses kioskos aizsedz ar kartona sloksni. Pārgrieztās acis un puspavērtā mute vienkāršā sieviešžurnāla modes lapās patapināta no porno (ir pat tāds termins kā porno šiks).

Seksologs pilnā nopietnībā paziņo, ka bez porno „normālas” attiecības starp vīrieti un sievieti nav iespējamas, jo pornogrāfija nozīmē eksperimentēšanu, izraušanos no rutīnas, kas, kā mums visiem zināms, ir šausmīgākā liksta, kāda vien cilvēci var piemeklēt.

Pavisam parasti internetportāli līdzās tam, ko darīt ar puņķainu degunu un kā stādīt ģerānijas, publicē padomus, kā labāk sagatavoties anālajam seksam un ko darīt sadomazohistiska seksa laikā. Un, ak tu, manu dievgosniņ, kas šausmās jau sarauc pieri, vien iedomājoties, ka vīrietis varētu ejakulēt tev uz sejas! Ja vēl tavs kaunuma apmatojums nav ne plēsts, ne skūts, ne indēts nost, tu vispār neesi seksa cienīga. Un, kundzīt, pie reizes, kad iesi savas spalvas izplēst, palūdz kosmētiķei arī anālo atveri pabalināt – nu, kur tik tumša tā tev gadījusies?! Vai, vai, vai – ar tevi patiešām nav labi!

Uz šī fona viedoklis, ka pornogrāfija degradē ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, izpelnās automātisku tā paudēja ieskaitīšanu seksa nīdēju rindās, kas vienkārši nav dabūjis jau kuro sezonu. Tikai, ja es teikšu, ka man negaršo McDonalda/Hesburgera slāņmaizītes un es tās vispār neuzskatu par ēšanas vērtu, diezin vai man pārmetīs ēdiennīšanu. Nē, mani nosauks par gardēdi. Tad kādēļ pornogrāfijai esam piešķīruši gluži vai svētās vietu seksā? Pornogrāfija taču nav par seksu, kur nu vēl mīlēšanos!

Ne tikai tuvplāni

Kā uzsver antipornogrāfijas aktīviste un pētniece, amerikāņu akadēmiķe Geila Dainsa (Gail Dines), vienīgais, kas interesē pornogrāfijas taisītājus, ir peļņa. Un pelnošas ir arvien ekstrēmākas lietas. Te vairs nav runas par ģenitāliju tuvplānu dzimumakta laikā, kā tas reiz bija definēts. Pēc Dainsas teiktā, vieni no populārākajiem internetporno ietver vaginālo, orālo un anālo seksu ar trīs vai vairāk vīriešiem vienlaikus; dubulto anālo vai vaginālo seksu; sievieti, kas rīstās peņa dēļ, kas iegrūsts viņas rīklē; un ejakulāciju uz sievietes sejas, acīm vai mutē. Savukārt pēc amerikāņu laikraksta „The New York Times” pētījuma, vispieprasītākais ir anomālais sekss, sākot ar sadomazohismu un beidzot ar seksu ar dzīvniekiem. Gana populārs esot arī porno ar vecākiem vīriešiem un ļoti jaunām sievietēm. Pornogrāfijas pētnieki uzsver, ka tieši tas ir nākamais tabu – sekss ar bērniem – kuru mēģina pārkāpt pornogrāfija, kaut arī tās ražotāji vienmēr uzsver, ka tiek izmantotas tikai pilngadīgas meitenes.

„Apzināties, ka tik daudzi vīrieši ienīst sievietes tik ļoti, ka viņi uzbudinās no šādiem pretīgiem skatiem, ir diezgan šokējoši,” piebilst Dainsa.

Darīt ar, nevis kopā

Šī izturēšanās pret sievieti ir arī tas, kas mani apstulbināja un kamdēļ es sajutos pavisam šķērmi. Pēc gandrīz pusotras stundas pavadītas divvientulībā ar pornogrāfiju, es jutos kā prasta lieta, kuras dzīves jēga ir tēviņu iegribu apmierināšana tūlīt un uz vietas. Sekss pornoskatījumā nav par uzticēšanos, rūpēm, cieņu un pat ne abpusēju piekrišanu vai kaisli, tas ir tikai par to, ko vīrieši dara ar, nevis kopā ar partnerēm. Džeksons Ketcs, grāmatas „Mačo paradokss” autors, uzskata, ka pornoindustrijas interesēs ir iznīdēt intimitāti starp vīrieti un sievieti, jo, ja pāris gūtu seksuālo apmierinājumu, pornogrāfijas tirgus būtiski samazinātos. Tieši tāpēc porno kļuvis tik nežēlīgs un pazemojošs. Vīrieši gan arī neuzķertos uz porno ar emocijām, jo tieši tāpēc viņi to skatās, lai aizbēgtu no tām. Pornotopijā (no vārda – utopija) tēviņš nekad netiek noraidīts, viņš vienmēr ir „zvērs” un sievietes vienmēr dabūn to, ko ir „pelnījušas”. Sekss te patiesībā ir tikai veids, kā paust agresiju un dominēt vēlmi. Tās ir dusmas par zaudētajām privilēģijām un mēģinājums restaurēt vīrieša autoritāti, kas reiz bija akmenī cirsta.

Teiksi, pārāk feministiski? Kāpēc puišiem būtu jāliedz mazais prieciņš? Lūk, vēl viens aspekts. Jau filmas „Pastnieks zvana divreiz” epizodē, kur Džeka Nikolsona varonim ir sekss ar Džesikas Langas varoni uz koka galda, vienīgais, par ko es spēju domāt – cik sāpīgi mugurai un astes kaulam. Un nemaz nerunāsim par pornogrāfiju, kur domātā uzbudinājuma vietā es nekādi nevarēju atbrīvoties no empātiskas sāpju sajūtas.

Tagad man itin nemaz nebūtu vienalga, ja es zinātu, ka manu partneri uzbudina šādi skati, kas pilni ar vardarbību pret sievieti (un es te nerunāju par sadomazohismu). Pornogrāfija nav bīstama kaut kādas pārprastas krāpšanas dēļ – viņš skatās uz plikām meitenēm, tātad viņš mani krāpj, bet gan tieši šīs necienīgās attieksmes pret sievieti dēļ. „Jo vairāk pornogrāfija seksualizē vardarbību pret sievieti, jo par normālāku un leģitīmāku tā padara seksuāli aizskarošu uzvedību,” pārliecināta Dainsa. „Vīrieši apgūst seksu no pornogrāfijas, bet te nekas nav pārāk sāpīgs vai pazemojošs sievietēm. Es nedomāju, ka viņi saskatās un tad iet ielās izvarot. Bet es zinu, ka pornogrāfija iedrošina tās lietotājus apieties ar sievietēm tā, kā to rāda porno.”

Tas ir vēl satraucošāk, ja zinām, ka vidējais vecums, kad zēns pirmo reizi redz pornogrāfiju, ir 11 gadi. Tā ir paaudze, kas uzaugs ar nežēlīga un vardarbīga seksa ainām galvā, un tas noteikti spēcīgi ietekmēs viņu attieksmi un uzvedību pret sievietēm. Protams, pornogrāfija droši vien ir tikpat veca, cik civilizācija, un izsenis tas ir bijis viens no retajiem veidiem, kā kaut ko uzzināt par seksu. Bet tas nekad nav bijis tik brīvi pieejams un tik brutāli industralizēts kā tagad.

Kā novērojusi Dainsa, jo agrāk puikas ir sākuši lietot porno, jo problemātiskāk viņiem ir izveidot tuvas un intīmas attiecības ar īstu sievieti. „Daļa no šiem vīriešiem vēl joprojām dod priekšroku pornogrāfijai, nevis seksam ar dzīvu sievieti,” viņa piebilst. Pornogrāfija sniedz intimitātes ilūziju, bet galu galā nav nekas vairāk kā plika masturbācijas doza. Tiesa, izveidot un uzturēt attiecības nav tik vienkārši kā ierakstīt google meklētājā „hardcore sex”, tomēr kā novērojis „online” projekta „Anti-Porn Men” radītājs Mets Makormaks Evans, pats reiz aktīvs tās lietotājs, pornogrāfija nekad neapmierina – tā neapmierina ne vīrieša, ne sievietes seksuālās vēlmes.

Patiesa intimitāte prasa pūles un darbu. Pornogrāfija ir meli, un tikai reālas attiecības spēj sniegt patiesu gandarījumu. Cilvēki, kas skatās porno, ir iekšēji miruši, uzskata psihoanalītiķe Estella Veldona, grāmatas „Mother, Madonna, Whore” autore (Māte, Madonna, Mauka – angļu val.). „Lai nejustu šīs sāpes, viņi meklē mierinājumu pornogrāfijā.”  Un galu galā mūža pēdējā dienā tu taču nenožēlosi, ka vairāk laika neveltīji pornogrāfijai, vai ne?  

Nolaists platleņķis

Pornogrāfija skar ne tikai tos, kas to lieto. Tā ietekmē arī to dzīvi, kas varbūt ne reizi nav pat paciemojušies Porno zemē. Dainsa uztver, ka pornogrāfija mainījusi to, kā sievietes un meitenes uztver savu ķermeni, savu seksualitāti un attiecības. Nerakstītais likums, ka tev jāizskatās seksuāli kārdinošai, es pat teiktu – provocējošai – 24 stundas diennaktī ir tikai viens no blakusefektiem. Pornofikācija smagi iegriezusi arī 60. gadu hipiju ideāliem par brīvo mīlu, jo nu te vairs nav viss brīvā mīla, bet sekss kā obligāts koptas sievietes elements, kur gatavībā jābūt ik mirkli. Pornofikācija atņēmusi manas tiesības uz pilnu kaunuma apmatojumu – pieļaujamais minimums ir šaurleņķu trijstūris, kaut arī patiesībā gribu nolaistu platleņķi. Protams, protams, neviens mani par to uz ielas nešauj nost (vismaz pagaidām), bet izturēt sociālo spiedienu arī nav joka lieta. „Jo vairāk porno iefiltrējas ikdienas kultūrā, jo sievietes un meitenes tiek vairāk skatītas tikai kā seksa objekti,” piebilst Dainsa. Un tas ir tāpat kā ar galda lampu – neviens tai neprasa, vai viņa grib tur stāvēt, vai viņa vēlas, lai to tagad ieslēdz, vai tieši tagad izslēdz, vai vispār viņa grib atrasties mūsu mājās. Vai tas ir tas, ko mēs gribam?