Kad bērnības sapņi pārvēršas murgā. Mārītes dzīvesstāsts

Tur viņas sēž, bariņā pie sētas uz mūrīša satupušas. Krīzes centra bēdu māsas. Starp viņām arī Mārīte. Velk dūmu tik kāri un patiesi, ka jānotic – bez tā nevar, tas garšo labi. Pīppauze – visām vienā laikā. Daža laba gan spurojoties par tādiem teju vai cietumnieku likumiem. Bet tas tā, lai drošāk. Ir gadījies, ka kāds satrakojies mīļotais atļaujas ierasties – varbūt, lai izārdītos, varbūt, lai paustu mīlestību tā, kā to māk. Vazā savu mīļoto aiz matiem, līdz tā izraujas, bet nežēlīgie glāsti tik raupji, ka pat krīzes centra personāls savu klienti pēcāk vairs nepazīst. Tagad gan viss mierīgi. Viņas visas kā viena nopēta garām ejošo vīrieti un ļaujas, lai šīs vasaras saule laiza miesā un dvēselē cirstās brūces. Kas šīm dāmām saules asā mēle pret dzīves īstenību, ko viņas glabā, un daļa pat neapzinās tās skaudrumu.

Vakaros krīzes centra iemītnieces mērojas ar saviem dzīvesstāstiem. Dažs liek šausmās sarauties, cits atver pilnīgi jaunu, līdz šim neredzētu pasauli. Arī Mārīte man vēlāk atzīstas, ka sarunas ar bēdu māsām ļauj uzzināt to, par ko līdz šim nav bijis ne jausmas. Nokautrējusies viņa atzīstas, ka lielākais atklājums piecdesmitrīsgadīgai astoņu bērnu mātei ir sekss – tas, kā tas notiek un ka tajā ir glāsti, pieskārieni un mīlestība. Viņa mēģina neraudāt, bet asaras ir neklausīgas.

Kamēr Mārīte stāsta, man klēpī guļ smags albums, kur rūpīgi salikti vairāki simti ar pildspalvu uzšvīkātu zīmējumu. Puķes, dzīvnieki, cilvēku sejas – vairāk priecīgi, mazāk bēdīgi, bet ļoti skaisti. Zīmēšana viņai esot asinīs, tāpat kā mammai. Zīmēt, dejot un ķimerēt karnevāla maskas – tas viņai vienmēr paticis. Mārītes aizrautība darboties pārliecina, ka sapnis ir tikai apvārsnis, aiz kura iespējams atvērties jaunai dzīvei.

„Uzaugu laukos. Puskilometru rādiusā nebija nevienas mājas. Mammai biju vienīgais bērns. Tālajos kaimiņos dzīvoja bērni, bet tie bija lielāki, un es ar viņiem netikos. Mammai nepatika, ka es skolas laikā tiekos ar draugiem. Reizēm teicu, ka vēlos māsiņu vai brālīti, bet mamma pat dzirdēt negribēja. Tas iespējams tāpēc, ka viņas draugs viņu reiz bija samānījis. Viņš nebija mammai pateicis, ka precējies, pasē zīmogs arī nebija iespiests. Pēc kāda laika atnāca paziņojums, ka viņam jāmaksā alimenti. Tad mamma viņu patrieca. Kad viņa bija darbā un es caurām dienām biju viena. Tas bija šausmīgi nepatīkami un līdz ārprātam apnicis.

Pēc pavadītās bērnības mans vienīgais sapnis bija, lai man būtu kupla ģimene, lai visiem kopā būtu jautri un maniem bērniem nebūtu tik skumja un vientuļa bērnībā kā man. Kupla ģimene man ir – trīs dēli un piecas meitas. Tomēr tagad redzu, ka no sapņa iznācis čiks.”

„Mācījos proftehniskajā skolā par plaša profila apdares darbu speciālisti. Tad iepazinos ar sava kursabiedra draugu. Viņš bija muzikants, lieliski spēlēja akordeonu, bungas, joniku un nedaudz arī saksofonu. Man ļoti patīk mūzika, bet pati neesmu muzikāla. Viņam bija absolūtā dzirde, viņš bez īpašas mācīšanās spēlēja vairākus instrumentus. Laikam uz viņa muzicēšanas arī uzķēros. Mani paziņas un draugi gan centās atrunāt, lai ar viņu nesaeju kopā. Tobrīd jau šķita, ka esmu iemīlējusies, tagad gan esmu pārliecināta – manā dzīvē mīlestības nav bijis. Nemaz nezinu, kas tā tāda ir. Nepaklausīju citiem un apprecējos ļoti jauna. Sākumā nemaz nezināju, ka vīram patīk iedzert. Es alkoholu gandrīz nelietoju, biju pamēģinājusi pāris reižu, bet tad tiešām tikai pa pilītei. Kāzu dienā nonācu slimnīcā. Zagsā šampanietis, iznācām ārā – atkal šampanietis, pie mājas vārtiem – vīns, pie galda atkal šampanietis. Man tas bija par daudz, sirds neizturēja, un nonācu slimnīcā. Tā kāzas turpinājās bez līgavas.

Pirmais puika piedzima, kad man bija tikai 18 gadu. Vīrs pēc tautības ir baltkrievs. Viņi ir tādi diezgan straujas dabas un šad tad savas sievas iekausta.

Viņa mammīte bija tāda ļoti maza auguma, un tēvs viņu šausmīgi sita. Kad aizbraucām ciemos, cik reižu nesanāca, ka viņš ar savu tēvu sastrīdējās. Tur klājās ļoti traki.”

Kas būs, būs

„Pēc dēla piedzimšanas vīrs atklāja pavisam citu dabu. Pie viņa sāka nākt draugi, dzēra, tad sākās visādi trādi, rīdi un jandāliņi. Jāatzīstas, kad biju jauna, arī biju diezgan agresīva. Viņš pateica vienu vārdu, bet es divdesmit vienu pretim. Ja viņš sāka rokas palaist, es viņam devu pretim ar visu, kas pie rokas. Visam punktu pieliku, kad ar trešo puiku biju stāvoklī. Tuvojās dzemdību laiks. Es gan strādāju līdz pēdējam momentam, ik rītu man bija jābūt fermā, lai paņemtu piena paraudziņus. Kādu rītu mamma bija aizbraukusi manā vietā pastrādāt, jo mazajam tūlīt bija jānāk pasaulē. Vīrs pacēla roku pret mani, mums izcēlās šausmīgs kautiņš. Visas aizkaru stangas tika norautas, televizors saplēsts, es viņam pret galvu veco vefiņu sasitu. Man bija tādi enerģijas uzplūdi, viens puika blakus, otrs uz rokām, trešais – vēderā. Tad man nogāja ūdeņi, bet vēl trīs stundas bija jāgaida, kamēr mamma atbrauks. Telefona tolaik nebija, tuvākais bija trīsarpus kilometru attālumā. Vīrs negāja pēc palīdzības, nevienu nemeklēja, es arī neriskēju viena iet. Gaidīju mammu ar domu – kas būs, būs. Pēc laika viņa ieradās, aizrāva mani uz slimnīcu, piedzima trešais puika. Pēc tam es momentā iesniedzu laulības šķiršanos. Mūs gan uzreiz neizšķīra, jo viņš bija partijas kandidāts.”

„Kad mazākajam puikam bija trīs gadi, es iepazinos ar savu otro vīru. Bija gada atskaites balle. Tas bija kolosāli, mēs visu vakaru dejojām. Man ļoti, ļoti patīk dejot. Mēs palikām kopā. Mammai pirmajā brīdī bija iebildumi, jo man taču bija trīs puikas. Viņš manī tobrīd bija ļoti saķēries, un es ļāvos, kaut man viņš nemaz tik ļoti nepatika. Kādreiz viņš iedzēra, bet tas nebija nekas traģisks, nekādi trobeļi netika taisīti. Zināju, ka pret sevi roku neļaušu pacelt. Pret puikām arī viņš izturējās labi, pieņēma kā savējos. Mums bija noruna – ja puikas sastrādā kādas nepatikšanas, tad viņam nav tiesību viņus sodīt fiziski. Viņš tam piekrita, un, kad puikas kaut ko sliktu izdarīja, viņiem bija darīšana ar mani: bija jāiet tīrīt aizgalde. Tā bija efektīgāka audzināšanas metode par pērienu, un tā iemācās, kā ir, kad ir jānopelna maizīte, lai mājās būtu, ko ēst.

Arī ar meitenēm viņam bija labs kontakts. Vienīgais – sadzēries viņš mīlēja bubināt. Otrajās laulībās biju nolēmusi, ka vairs nestrīdēšos un neplēsīšos, jo man šajā ziņā bija pieredze. Izvēlējos labāk klusēt – ja jau bubina, lai bubina. Viņš sauca mani par slampu, teica, ka neko nemāku, nesaprotu, pārmeta, ka bez viņa ziņas palieku stāvoklī. Kuce, sučara – tā arī viņš mani sauca. Kad meitas paaugās, tad šo vārdu lietoja daudzskaitlī. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, vēlāk gan man lika aizdomāties tas, ka viņš to saka daudzskaitlī. Tas bija ļoti aizvainojoši un nomācoši.”

„Vispirms mēs dzīvojām manu senču mājās. Tad viņam nomira mamma, pēc pusgada pakārās brālis. Māja palika tukša, mīļā miera labad aizgājām dzīvot tur. Un tad sākās īstā katorga un elle. Šī bija viņa teritorija, viņš varēja atļauties vairāk. Vienmēr uzsvēra – šīs ir manas mājas. Tur uzradās viņa skolas gadu draugi un sākās šausmīga dzeršana. Kad viņam sanāca draugi, pret mani un meitām sākās visādi vārdiski apvainojumi un pazemojumi. Iet garām kāda no meitām, viņš paķer pie dibena, pie krūtīm un saka draugiem – redz, kur nākamā seksbumba, drāžamais objekts iet.

Man bija darbs maiņās; vēlāk no meitas sapratu, ka vīra izturēšanās pret viņām mainījusies, kad manis nav bijis mājās. Teicu jau viņam un aizrādīju, bet viss bija bezjēdzīgi, līdz viņam tas neaizgāja. Viņš tik atcirta: te ir manas mājas, un es daru, kā gribu. Ja kaut kas nepatīk, tinies. Bet kur tīties jau man nebija.

Nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni, tika veiktas visas analīzes, un man pateica nepatīkamu diagnozi – vēzis. Dēli jau tolaik bija lieli un apprecējušies, viņiem bija savas ģimenes. Vīrs no viņiem paņēma naudu manis ārstēšanai, bet pie manis tā nenonāca, tika citādi izlietota. Kopš tā laika mēs ar dēliem sagājām ragos, un vēl tagad mums nav nekāda kontakta, izņemot ar vidējo, kas dzīvo manas mammas mājās.  

Pēc laika ar vīru atkal saskandalējāmies – bija sanākuši visādi dzērāji, tā pati gramstīšanās, čamdīšanās un rupjā izturēšanās pret meitenēm. Draugi vēl viņu uzkūdīja, lai met tās bābas laukā. Viņš savāca manas mantas, izsvieda sētā, un es pusgadu nodzīvoju siena šķūnī.”

„Meitu iedrošināta, izgāju apsardzes kursus Rīgā un dabūju darbu, īrēju istabiņu. Strādāju nenormāli daudz. Nevienu mēnesi mazāk par 200 stundām nenostrādāju, reizēm pat 300, 400 savācās. Praktiski strādāju neguļot – pāris stundas nosnaudies, un viss. Meitenes lielākoties dzīvoja pie tēva. Tomēr bieži brauca pie manis. Es viņām devu naudu. Tobrīd uz rokas saņēmu 500 latu. Protams, Rīgā cilvēki saņēma krietni lielākas algas, tomēr varēju sūtīt meitenēm naudu uz laukiem, devu arī malkai un citām saimniecības lietām. Vēlāk gan atklājās, ka nekāda malka netiek iegādāta.

Vīrs arī strādāja, psihiatriskajā slimnīcā par sanitāru. Pirms pāris gadiem viņu no turienes izmeta, jo katru dienu brauca uz darbu sadzēries. Es personīgi tādā darbā neizturētu. Varbūt, būdams mūžīgā kondīcijā, viņš varēja.

Sākām spriest, ka meitenes varētu nākt pie manis uz Rīgu. Viņš nepiekrita, teica – viņām te māja, jumts virs galvas, kas man – tikai īrēta istabiņa. No vienas puses, viņam taisnība – nebūtu bijis prāta darbs visu baru vākt pie sevis.”

Nav zināms, kur viņa ir

„2009. gadā, kad daudzviet cilvēkus sāka atlaist, arī es pazaudēju darbu. Man tas bija ļoti sāpīgi, ņemot vēl vērā to, kā strādāju, ka biju tas cilvēks, kas vienmēr visas vietas aizlāpīja. Tad man sākās grūta dzīve. Bezdarbnieka pabalsts palika arvien mazāks. Darbu atrast nevarēju. Kā uzzina, ka man pāri piecdesmit, tā neviens vispār negrib ar mani runāt. Apsardzē arī sievietes vairs negrib ņemt. Vairs nesanāca naudas, ko bērniem iedot. Tad man zvanīja no sociālā dienesta un jautāja, kāpēc es nemaksāju meitenēm. Vai tad viņi savās datu bāzēs neredzēja, ka man nav darba?! Tikmēr vīrs bija aizmuguriski nokārtojis, lai man atņem aprūpes tiesības uz meitenēm. To izdarīja martā, bet es uzzināju augustā. Tolaik pie manis dzīvoja vidējā meita ar savu bērniņu. Viņa teica, ka mājās izcēlies liels skandāls sakarā ar bērna pabalstu, un lūdza palikt pie manis. Nodzīvoja pie manis kādus deviņus mēnešus, bet tad sāka blandīties apkārt. Sākumā teica, ka izies uz pāris stundiņām, bet atnāca pēc pāris dienām, pēc tam jau prombūtne pārvērtās mēnešos. Tā arī meita pazuda, un vēl tagad īsti nav zināms, kur viņa ir. Šad tad viņa „draugos” pavīd un stāsta, ka atrodas Venecuēlā, cietumā, bet patiesību es nezinu. Tā kā man tika atņemta aprūpe, arī mazo aizveda, un tagad viņš aug pie vecākās meitas. Staigāju uz sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām un izcīnīju, ka aprūpes tiesības uz meitenēm tomēr atguvu.”

„Pie manis ļoti bieži brauca jaunākā meita, kurai tagad 15 gadi. Vienu dienu viņa pie manis ieradās un paziņoja, ka skolā neiet, kaut gan pirms tam teica, ka mācīšanai viss sapirkts. Izrādās – nē, tētis atsakās kaut ko iegādāties. Viņa nebija gājusi skolā, kaut kur pie draudzenēm mētājusies. Pēc jaunā gada viņa pavisam palika pie manis. Ieradās pie manis un pateica – es palieku pie tevis, pie tā izvirtuļa atpakaļ neiešu. Vēl viņa izmeta kaut kādu dīvainu frāzi par izmantošanu, bet tobrīd es tam nepievērsu uzmanību. Kad aizgāju gulēt, domas  galvā šaudījās – kas vispār notiek? Nākamajā dienā sociālajam darbiniekam minēju par meitas izteiktajām dīvainajām frāzēm. Viņš iztaujāja meiteni, pēc tam arī psihologi ar viņu strādāja, un patiesi apstiprinājās, ka kaut kas īsti lāgā tur nav bijis. Ir aizdomas, ka viņš uzmācies arī pārējām meitām. Pašas gan neko nav teikušas, un var jau arī saprast, viņām ir neērti. Mums ieteica uzrakstīt iesniegumu uz aizdomu pamata par mazgadīgās pavedināšanu. To arī izdarījām, un tagad pret vīru ierosināts kriminālprocess. Kamēr nav tiesas sprieduma, nevienu apsūdzēt negribu un sīkākas nianses arī nevaru stāstīt.

Esmu šokā par to, kā izvērsusies mana dzīve. 30 gadu esmu nodzīvojusi likumīgā laulībā ar cilvēku, kuru neesmu pazinusi. Viņam taču kaut kas nav kārtībā smadzenēs. Es saprotu – dzer, strīdas, es ierobežoju viņa seksuālās vajadzības, tāpēc viņš meklē citas sievietes. Nekādi nespēju aptvert, kā var būt seksuālas dziņas pret savām meitenēm. Tagad viņš esot ieracies savā alā, dzer un laukā nelien.”