Kāpēc mēs neesam priekšnieces un nepelnām vairāk?

Kā teorētiķe mūsu sarunā piedalās Gundega Rupenheite, Labklājības ministrijas Vienlīdzīgu iespēju politikas nodaļas pārstāve, kā praktiķe — Ināra Šure, uzņēmuma „Aldaris” valdes priekšsēdētāja.

Fakts: Vadošos amatus Latvijā (uzņēmuma vadītājs un valdes priekšsēdētājs) vairāk ieņem vīrieši nekā sievietes.

Jautājums: Mums tiešām negribas būt vadītājām, tāpēc pat nepretendējam?

Teorija: Pārsvarā visos sektoros, kur vērojama dzimumu disproporcija, vainīgi diemžēl ir sabiedrības priekšstati (stereotipi) par sievietes un vīrieša spējām, piemērotību kādai profesijai un rakstura īpašībām. Tie tik izplatīti, ka sabiedrība pati tiem sāk ticēt un pieņemt par patiesību. Tipiskākie, kam bieži vien nav ne zinātnisku, nedz bioloģisku  izskaidrojumu: sievietei piemīt emocionalitāte, dabas noteikta atbildība rūpēties par bērniem, dabiska pakļāvība, viņa ir vāja, mīļa, neloģiska, jūtīga... Savukārt vīriešiem tiek pierakstīts iedzimts talants vadīt un ietekmēt, loģiskums, spēks,  prāts, vara. Patiesībā pētījumi pierāda, ka reālās atšķirības par konkrētām psiholoģiskām īpašībām vai personības iezīmēm viena dzimuma ietvaros (salīdzinot visas sievietes savā starpā vai visus vīriešus savā starpā) ir lielākas, nekā vidējā atšķirība starp abiem dzimumiem (sievietēm un vīriešiem).

Sievietēm traucē ieņemt vadošus amatus un pilnvērtīgi pievērsties profesionālai izaugsmei arī darba un ģimenes dzīves saskaņošanas grūtības. Vadītājs vīrietis pēc darba, atnākot mājās, iespējams, var atvilkt elpu, bet sievietei  sākas „otrā maiņa”, uzņemoties mājas soli, vakariņu gatavošanu un bērnu aprūpēšanu. Ja rūpes par bērniem tiktu vienādā mērā dalītas, situācija nāktu par labu visiem – gan mums, kurām nebūtu jāizvēlas – bērns vai karjera, gan vīriešiem, kam būtu spēcīgāka emocionālā saite ar bērniem, gan bērniem, kas ļoti novērtē tēva iesaistīšanos viņu audzināšanā.

Vēl viens iemesls varētu būt saistīts arī ar faktu, ka sievietēm ir mazāk resursu, lai nokļūtu līdz vadības līmenim. Vīriešu starpā ļoti izplatīts ir tā sauktais „old boys networking” (tautas valodā – čomu būšana), kas nozīmē, ka viņiem ir vairāk kontaktu, pazīšanās, ietekmes, atbalsta un solidaritātes savā starpā.

Mums pretendēt uz augstajiem amatiem traucē jau pieminētie sabiedrības priekšstati par sievieti kā sliktāku vadītāju. Kā zināms, pretošanās stereotipiem sabiedrībā parasti tiek uztverta negatīvi un netiek atbalstīta. Tāpēc sevi kā vadītāju jāpierāda daudzreiz smagāk nekā vīriešiem, lai atspēkotu stereotipu, ka „no dabas” neesam vadītājas. Bet pētījumi, kas apliecina, ka sievietes ir sliktākas vadītājas par vīriešiem, vismaz Latvijā nav veikti. Iespējams, atšķiras vadības stils, bet tad vajadzētu skatīties arī uz uzņēmuma produktivitāti, jo kur gan teikts, ka, emocionālāk vadot kādu uzņēmumu, šī uzņēmuma reitingi vai produktivitāte būs zemāki?!

Prakse: Daudzi uzņēmumu īpašnieki baidās, ka jaunas sievietes var aiziet bērnu kopšanas atvaļinājumā un tad viņiem būs jāmeklē aizvietotājs. Tas, protams, rada zināmas neērtības, ar kurām viņi negrib saskarties. Tāpat sievietes bieži baidās uzdrīkstēties, un, kaut viņas ir mērķtiecīgākas par vīriešiem, daudzas jau būtībā nepieļauj varbūtību, ka varētu pretendēt uz augstu amatu. Mums jābūt daudz drosmīgākām un pārliecinātākām, lai varētu ieņemt augstus amatus. Vēl faktors, kas būtiski ietekmē sievietes izvēli, ir tas, ka viņa ļoti kritiski izvērtē lielo atbildību, kas ir vadītājam. Tādēļ, izvēloties starp darbu un ģimeni, zinot, ka darba dēļ būs jāziedo kaut kas no personīgās dzīves, parasti izvēle ir par labu klasiskajām vērtībām – ģimenei un bērniem.

Fakts: Sievietēm ir ilgāk sevi jāpierāda darba tirgū, līdz uzņēmuma īpašnieki uzticēs viņām vadību.

Jautājums: Vai tam vispār ir kāds loģisks pamatojums?

Teorija: Pētījumos saistībā ar sievietēm - vadošām politiķēm, jau pierādīts, ka sabiedrība un mediji pret viņām ir daudz prasīgāki ne tikai padarīto darbu, bet arī  izskata ziņā, rūpēm par ģimeni. Vīriešiem intervijās gandrīz nemaz nejautā par pēdējām minētajām lietām. Savukārt ar sievietēm daudz mazāk runā par viņu profesionālajām prasmēm. Tas nav pārsteidzoši, jo jau no mazotnes meitenēm tiek ieaudzināts, ka jārūpējas par savu izskatu, bet vīriešiem – jāmāk pelnīt nauda un jābūt stipriem, tādējādi kā sievietes galveno vērtību redzot ķermeni, nevis cilvēciskās vērtības vai profesionālo dzīvi.

Prakse: Tam pamatā ir kārtējie aizspriedumi, ka sievietes nespēj tikt galā ar sarežģītām situācijām, kur jāpieņem smagi lēmumi. Tādēļ sievietēm bieži vien ilgākā laika periodā jāpierāda savas profesionālās spējas un zināšanas, strādājot zemākā amatā.

Fakts: Sievietes ir daudz emocionālākas, vīrieši neļauj emocijām iejaukties dažādu problēmu risināšanā, tādēļ viņi var veiksmīgāk vadīt uzņēmumu krīzes situācijās.

Jautājums: Kāpēc piemin emocionalitāti? Vai darbavietās raudam un kliedzam?

Ja kāds Latvijā reāli būtu izpētījis 15 viena un 15 otra dzimuma vadītāju emocionalitāti vai veģetatīvo nervu sistēmu, iespējams būtu pamats par to runāt. Visticamāk, par pārsteigumu visiem atklātos, ka rezultāti vadītāju emocionalitātes ziņā būtu diezgan līdzīgi. Tāpēc šajā gadījumā varētu būt runa nevis par bioloģiskām vai iedzimtām sieviešu un vīriešu atšķirībām, vai nervu sistēmas uzbūvi, bet gan par sociālajām  lomām, kas tiek iemācītas par meiteni vai puiku, piemēram, meitenēm atļaujot vairāk paust savas emocijas, mudinot rūpēties par citiem, būt iejūtīgām, paklausīgām. Mazas meitenes un puiši ir vienlīdz emocionāli un nepaklausīgi, cits – vairāk, cits – mazāk, bet audzināšanas un socializācijas rezultātā zēni kļūst par stipriem, loģiskiem, neemocionāliem vai meiteņu gadījumā – par vājām, neracionālām, sievišķīgām būtnēm. Taču bioloģiski sievietes un vīrieši patiesībā atšķiras daudz mazāk, nekā mums gribētos.

Biznesā emocijām nav vietas, protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. Katrā gadījumā ar raudāšanu vai kliegšanu neko daudz nav iespējams panākt. Taču ir jāuzsver, ka dažreiz emocijas ir pat nepieciešamas, lai sapurinātu darba kolēģus, padotos.

Tomēr jāuzsver, ka bieži vien sievietes spēj būt labas diplomātes un atrisināt domstarpības starp kolēģiem vīriešiem. Viņas arī labāk izjūt un saprot kolēģu un padoto problēmas.

Fakts. Atlīdzība par darbu vadošā amatā vīriešiem ir lielāka nekā sievietēm. Atšķirības algā svārstās no 10 līdz 20%.­

Jautājums: Mēs, muļķītes, neprasām vai arī mums vienkārši nemaksā?

Sievietes nav muļķes, turklāt ir daudz izglītotākas par vīriešiem, tikai viņām ir zemāka pašpārliecinātība, tāpēc viņas zemāk vērtē savu darbu arī finansiālajā izteiksmē. Jau pamatskolā un vidusskolā zēniem un meitenēm ir atšķirīgas gaidas par darba algas lielumu. Zēniem ir tendence nosaukt daudz lielāku darba samaksu nekā meitenēm. Turklāt vēsturiski vīrietis atsevišķās sabiedrībās bijis galvenais pelnītājs un ģimenes uzturētājs, un no šiem laikiem velkas līdzi mīts, ka vīriešiem jāpelna vairāk, jo viņiem jāuztur ģimene. Taču mūsdienās, īpaši, Latvijā, kur katra trešā ir šķirta vai mammas, vai tēta ģimene, naudas pelnītāja pārsvarā ir tieši sieviete.

Situācija pamazām sāk uzlaboties, un atalgojums sievietēm un vīriešiem (viena līmeņa darbiniekiem) izlīdzinās. Sievietes laika gaitā pierādījušas, ka var būt labas vadītājas. Pašlaik daudz atkarīgs no katras sievietes personības. Proti, cik viņa uzstājīga un spējīga pārliecināt potenciālo darba devēju par savām zināšanām un spējām dot pienesumu uzņēmuma izaugsmei. Ja viņa būs pietiekami mērķtiecīga, pārliecināta un kompetenta, darba samaksa var pat būt lielāka nekā šāda līmeņa vadītājam-vīrietim.

Šie četri mums tik neglaimojošie atzinumi nav vis izdomāti, bet reāli izpētīti aptaujā, ko nupat veica Latvijas personāla vadīšanas asociācija. Tās vadītāja Eva Selga uzsver, ka patlaban uz vadošiem amatiem ir daudz brīvu vakanču – vai nu uzņēmumi augsta ranga vadītājus nemitīgi viens no otra pārpērk, vai arī tie aizplūst uz Krieviju. Nu, ko – īstais laiks mītus kliedēt un iekarot arī mums pirmo vijolnieču statusu!