„Instrumentu” Reiņa Sējāna klusā atzīšanās
Reinis Sējāns pat piecas minūtes nespēj pavadīt, neradot kādas skaņas. Kamēr man tiek organizēta tēja, viņš ritmiski klakšķina pirkstu galus, un es sadzirdu pat tādu kā ritmiņu. Bet par ko gan es brīnos?! Manā priekšā – „Instrumentu” skaņradis.
Esmu uzaicināta uz grupas mītni netālu no lielveikala „Spice”. Vietu, kur viss top. Vārda vistiešākajā nozīmē. Top mūzika, dizains grupas pirmā albuma TRU vāciņam un joprojām arī pašas telpas. Reinis rāda, kur kādreiz iecerēta studija, kur atvēlēta telpa instrumentiem un kāds pagaidām izskatās viņu birojs. Nosēžamies pie lillā galda, kuram šī ne otrā un pat ne trešā dzīve. Krēsla polsterējums liek kādu brīdi tajā pagrozīties, atrodot savu vietu. Reinis dzer kolu, laikam jau dopingam, es – tēju, fonā skan „Instrumenti”. Viņš it nemaz necenšas slēpt, cik saspringts ir brīdis, līdz viņu jaunais albums būs rokām aptaustāms. Reinis „Instrumentos” gan dzied, gan spēlē, un tieši viņš ir tas, kurš sacer melodijas.
Reinis ir caur un cauri mūziķis, un pats tā arī saka: „Neko citu dzīvē nedaru. Tiešām. Arī maizei naudu pelnu tikai ar mūziku.” Iespējams, tas tāpēc, ka tāds bija jau sākotnējais uzstādījums. Turklāt to, ka spēlēs bungas, Reinis zināja četru gadu vecumā. „Sējāni – tas ir spēcīgi,” viņš daudznozīmīgi nosaka. „Mans tētis (Leons Sējāns – autores piez.) spēlēja Menuetā un Pērkonā, arī viņa brālis ir mūziķis. Biju ļoti maziņš – tiešām, man šķiet, ka no tik agras bērnības cilvēkam nesaglabājas atmiņas, bet atceros, kā sēžu tētim klēpī un mēs braucam uz Pērkona koncertu. Tētis bieži ņēma līdzi arī uz mēģinājumiem, jo nebija, kur mani atstāt. Tad manas rotaļlietas bija bungu vālītes. Es uzsūcu šo vidi, tāpēc lieki pat vaicāt, kas cits mani dzīvē vēl varētu interesēt. Tikai mūzika! Kad četru gadu vecumā paziņoju, ka gribu spēlēt bungas, vecāki pat neuzdeva jautājumus. Noticēja. Māsa mācījās flautu. Mani brālēni un māsīcas – mēs gandrīz visi esam saistīti ar mūziku.” Reinis māk spēlēt perkusijas, kā jau Dārziņskolas absolvents – klavieres un ko tik vēl ne. Pat tos instrumentus, ko lāgā nemāk. „Zinu, kādu skaņu no konkrētā instrumenta vēlos izdabūt, un tas ir galvenais.” Viņš ir skaņdaris. Godīgi teic, ka mūziku tā kā mēs, pārējie, neklausās. Jo dzird katru kļūdu un sajūt, kad nav pa īstam. Vaicāju, kas viņam sniedz lielāko atzinību? Vai pilna koncertzāle, kas noslīcina ar aplausiem un fanu sajūsmas spiedzieniem? Izrādās – nekā. Gandarījums ir tikai tad, kad koncertā pašam sanāk pa īstam aizrauties un visu izdarīt nevainojami. Tētis joprojām ir viņa autoritāte, un viņa vērtējums – viens no nedaudzajiem, kas Reinim svarīgs.
Nu jau viņus – Instrumentus – uz skatuves var redzēt vaigā. Bet bija laiks, kad uzstājās pandas vien. Tas tāpēc, ka abiem ar grupas mūziķi Jāni Šipkēvicu gribējies, lai klausītāji uztver un bauda mūziku, nesaistot to ar konkrētiem izpildītājiem. Reinis atceras, ka vizuālā tēla meklējumi līdzinājušies Holivudas filmu labākajām tradīcijām, uz kādām viņš dzīvē pats nekad neuzķertos. Vispirms domājuši par perfekti izgatavotām vecu ļaužu maskām, tad apstaigājuši visas iespējamās tērpu un kostīmu nomas vietas, lai saprastu – kas vispār pieejams. Kad no vienas tādas nākuši ārā, noticis tieši kā filmā – vēl pamests pēdējais cerību skats atpakaļ – ja nu? –, un pēkšņi viņi ierauga pandas tērpu, ko nebija pamanījuši. „Pandas ir skaistas, mīļas, kaut kas tāds absolūti tīrs. Nevienam pāri nedara, jo veģetārietes. Cilvēki viņus mēģina glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm, bet viņas pašas, iespējams, to nemaz nevēlas,” aizfilozofējas Reinis. Lai gan maskas kritušas, panda joprojām ir uz skatuves.
Droši vien esi pamanījusi, ka „Instrumentiem” spēcīga ne vien mūzika, bet arī skatuves tērpi. Pat uz interviju Reinis neatnāk kā puisis, parastais. Viņš nopietni stāsta, ka grupu pārstāvot arī ārpus koncertiem, tāpēc nevar būt vienalga, kas mugurā. Galu galā tā ir cieņa pašam pret sevi. Latvijā apģērbties stilīgi tikpat kā nav iespējams, tāpēc ar draudzeni diezgan regulāri braucot šopinga tūrēs. Izvēlas maksimāli ekonomiskāko braukšanas variantu, lai ceļš atmaksājas, un atved mājās pilnu koferi drēbju. Viņš arī nosmejas, ka visādi „gadžeti” (lasi – modernās tehnoloģijas) ir dzīves nepieciešamība, jo jebkurā vietā ir jāvar izlasīt e-pasts un tā tālāk. Toties, kad atpūšas, tad nevienam skārienjutīgam ekrānam pirkstu pat klāt likt negribas.
Reinim ļoti labi patiktos nedarīt neko, tāpat kā vairumam cilvēku. Viņš pat klusībā ilgojas pēc priekšnieka savā dzīvē, kurš dotu konkrētus noteiktā termiņā veicamus uzdevumus. Tā būtu vieglāk. Kādreiz par „sapurinātāju” kļūst Šipiņš (Jānis Šipkēvics – aut. piezīme). „Man ir tā – ja atpūšos, tad atpūšos bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet ir vajadzīgs, lai manā plānotājā stāv ierakstīts, ka pēc tam es strādāšu.” Mājās viņš muzicē reti, jo tur vienmēr atrodas kas darāms, kaut vai grīda jāuzslauka. Tāpēc strādāt brauc uz studiju. „Tas mani disciplinē. Nespētu sev piedot, ja atbrauktu un neko neizdarītu.”
Reinis mēdz doties arī radošos „komandējumos”, jo nevar sēdēt, rokas klēpī salicis, un gaidīt, kad mūza atlidos. Sakrāmē savu „smago artilēriju” mašīnā, dodas pie tēva uz Jūrmalu un uz nedēļu okupē viņa garāžu. Priecīgs pat par divām taktīm, ko izdevies noķert. „Reizēm man ir sajūta, ka es nemaz neesmu tas, kurš spēlē. Jā, tā ir mana mūzika, esmu to sacerējis un spēlēju, bet vienalga ir sajūta, ka tā tikai nāk caur mani, ka kāds no augšas to caur mani izlaiž,” viņš smejas.
Atjaunoties viņam vajag klusumā un mierā. Paieties pa kādu meža ceļu, pasēdēt ar makšķeri ezerā (zivis nav obligātas). Tas gan nenozīmē, ka idilliskai relaksācijai seko romantikas pilns skaņdarbs. Nē, pēc tam viņš var bliezt hārdroku tā, ka ledus kūst.
Sarunas laikā Reinis vairākkārt uzsver, ka mūzika un skaņas radīšana ir nebeidzams process. Tam nav ne sākuma, ne gala, tāpēc dzīvē viņam patīk darīt praktiskas lietas. Piemēram, lauku mājas pagalmā nopļaut zāli. „Tad redzu – ir sākums – zāles pļaujamā mašīna un lauks, un beigas – smuki nopļauta zālīte laukā. Tā ir tik laba sajūta.”
„Ar Maiju esam pazīstami jau no skolas, bet pa īstam kopā esam piecus gadus,” stāsta Reinis. Nākamvasar abi nolēmuši apprecēties. Reinim nāk smiekli par tiem, kas stāsta – jā, un pēc tam tev uzaugs vēderiņš, un vispār jūsu attiecības manīsies. Viņš Maiju pie altāra vedīs, jo jūt, ka tā vajag. Tā ir nākamā pakāpe attiecībās. Lai cik aizrautīgi viņš nerunātu par mūziku, sakot – tā ir viņa ticība, ģimene viņam ir tikpat svarīga. Reinis saka – tas no paša ģimenes, jo mamma ar tēti ir kopā teju 30 gadu un abi joprojām laimīgi. „Mums abiem mūzika ir svarīga, savu reizi es palīdzu Maijai, un viņa man – tāpat. Tāpēc, gribot negribot, mēs arī mājās daudz runājam par mūziku.
Tas gan nenozīmē, ka mums abiem patīk viens un tas pats. Bet mēs necenšamies viens otru pārliecināt,” stāsta Reinis. Abi gan mēģinot vienoties, ka darbu uz mājām nenesīs, bet tas nav iespējams. „Neesmu taču grāmatvedis, kurš pulksten sešos, beidzot darbu, aizver kladītes un noliek malā kalkulatoru, un nākamajā rītā atkal atver kladītes un sāk no tās vietas, kur beidzis. Es nevaru savu prātu atslēgt. Un citreiz ir tā, ka man vajag būt vienam, lai neviens neko neprasītu un neko no manis negaidītu. Maija ļoti labi mani šādos brīžos jūt, liek mierā un neapvainojas.”
Pērn Reinis Maijai dzimšanas dienā uzdāvinājis minipinčeru Piku, kas kļuvis par abu mīluli. Citreiz esot tik žēl braukt uz „Instrumentu” studiju un atstāt Piku mājās vienu, zinot, cik ļoti skumīgi viņai būs. Kad prombūtne ilgāka, sunenīte tiek aizvesta pie vecākiem uz Jūrmalu vai arī pie Maijas vecākiem.
Vēl mēs abi nosmejam, ka gan jau drīz vien viņai trīsvientulībai tiks likts punkts, nāks pasaulē bērni. Un Reinis atsaucīgi iesaucas: „Brālēniem un māsīcām jau sadzimušas atvases, un es skatos, viss turpinās kā manā bērnībā. Mēs, Sējānu bērni, vasarās dzīvojāmies Jūrmalas mājā, bija mūsu kopīgie gājieni uz jūru un muzicēšana. Nekas jau nebeidzas – manu brālēnu un māsīcu bērni dara tieši tāpat.”
Iznācis grupas „Instrumenti” debijas albums „Tru”
Making of TRU. Vol. 1. from Instrumenti on Vimeo.
