Aktieris Lauris Dzelzītis: „Kāpēc es neprecos?”
Ja kaut kas nepatīk, Lauris var kļūt šausmīgi neiecietīgs. Lai citi saka – jauns, apburošs un talantīgs. Viņa skatījumā pašam tā justies būtu diezgan skumji. Dzīvē nevienu nenosoda un savu laiku cenšas pavadīt sakarīgi. Ja ne citādāk, tad vismaz lasot vai noskatoties kādu labu filmu. Vecāki viņam ir tabu tēma.
No manis neatkarīgu apstākļu dēļ ar attiecībām man ir sarežģīti. Bet attiecības ar skatītājiem no savas puses kopju un pat ļoti, pret savu darbu izturoties atbildīgi un ar atdevi.
Ar draugiem tāpat?
Ar viņiem jau tādas simbiotiskas attiecības. Tās vienkārši ir. Tur svarīgi ne tik daudz kopt, kā nepiečakarēt.
Kolīdz man prasa kaut ko no sērijas – ko tu domā par sievietēm?, tā ir „blekauts”. Man šķiet, šajā tēmā pilnīgi neko vairs nezinu un nesaprotu.
Nopietnām attiecībām esi gatavs?
Man nepatīk, kā tas skan latviešu valodā. Sākas nopietnas attiecības, un tad mēs vairs nesmejamies kopā. Negribu, lai tā būtu. Bet es neko nemeklēju.
Man jau kā reizi šķiet, ka vajag baltā zirgā. Nevajag iet no ideāliem prom. Bet par sevi domāju adekvāti. Kādu es šausmīgi besīju, kādam ļoti patīku. Visādi.
Tev pat mugurā balts krekls!
Katru dienu baltu kreklu nevelku. Un, domājot par savu ārieni, labāk no rītiem paskriet un padomāt par sevi no šādas puses, nevis ārējiem līdzekļiem sevi spodrināt. Bet labi ģērbties patīk visiem. Viss taču mums ir viņu un viņām – mūsu dēļ. Tas jau tāds bērnudārzs, kad saka – ai, nē, es vienkārši pucējos, jo man tā patīk.
Rīcības un seku sakarība. Kā Mario Pjūzo „Krusttēvā” – atbildi par saviem vārdiem un darbiem un rēķinies ar sekām. Tas, ka tāda kodeksa mūsu sabiedrībā sen vairs nav, arī ir skaidrs. Daudz kur valda neadekvātums un blefs kā kāršu spēlē. Un vēl tā nerēķināšanās, ka šķiet, pasaule sākas ar tevi. Tā nav dzīve, ko vēlos dzīvot.
Tu varētu ilgstoši dzīvot viens?
To es tagad arī daru. Vienkārši dzīvoju tā, un viss. Man šķiet, daudzi iziet uz kompromisiem attiecībā pret savu attiecību kvalitāti un savām vēlmēm. Labi, tu pielāgojies dzīvei, otram cilvēkam, bet ļoti daudz kur valda bailes un nedrošība par visu kaut ko. Ka tu viens nevari būt piepildīts, ka principā baidies palikt viens…
Patlaban par to tiešām nedomāju. Man ir darbs, ko daru un kas paņem mani no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Mājās izguļos.
Bet tā bezgalīgi arī nevar dzīvot!
Bet ir tak miljoniem cilvēku pretim, kas formāli dzīvo kopā. Cik daudz ir sabrukušu ģimeņu, cik daudzi strīdas, cik daudzi emocionālas vai finansiālas atkarības dēļ ir kopā. Varbūt parunājam par viņiem!
Kāpēc lai tā nebūtu? Bet es jau sen vairs nenokaujos ar domām par to, kā ilūzijas pielāgot reālajai dzīvei. Un pēc tam aplauzties un pateikt – ak Dievs, kāda šausmīga vilšanās. Man to nevajag. Bet es absolūti ne no kā nebaidos, man patīk bērni, es kādus piecus vismaz gribētu. Kad tā būs, būs ļoti labi... Ceru, ka tā būs. Bet vai man tagad baigi metodiski būtu jāmeklē sieva? Maija, kāpēc es neprecos? (Lauris divus galdiņus tālāk teātra kafejnīcā uzrunā savu audžumāti Maiju Beķeri. „Nevaru izvēlēties, viss iet caur manu redzesloku, kad būs – darīsim zināmu. Pašreiz tukšais periods,” viņa atbild.)
Nu, labi – skaidrs, tā ir mana lieta, ka neesmu apprecējies un man nav bērnu. Visi čaļi no mana kursa ir ar kādu kopā, visiem bērni. Pirmkārt, katram pašam savs ceļš ejams, otrkārt, man jātiek galā pašam ar sevi. Uzskatu, vīrietim jābūt pašam par sevi pietiekami stabilam, lai varētu būt kā stabils atbalsts sievietei. Lai nav jācīnās ar savām šaubām un problēmām; lai tas netraumētu ģimenes dzīvi. Jo, redz, man bērnībā bija kaut kas slikts un tāpēc man nāk melnie virsū. Kad tev ir ģimene un bērni, tā ir tava atbildība, tu vairs nedrīksti viņus noslogot ar kaut ko tādu. Man pret to ir pietiekami nopietna attieksme.
Ļoti bieži. Tad es skatos filmas, lasu. Vienkārši neguļu, kad nāk bezmiega naktis...
Tu mīļotā cilvēka dēļ varētu izdarīt arī ko neprātīgu kā tavs varonis izrādē „Trilleris”, kurš sievietes dēļ piekrīt zādzībai?
Ja tu man prasi, vai es varētu izdarīt kādu globālu muļķību otra cilvēka dēļ, tad es saku – jā! Kādu? Kā piespēlēs, tā būs. Ja bez upuriem un vardarbības varam paņemt banku, okei. Neteikšu, ka mīlestības dēļ, bet uz tāda kopēja kosmosa viļņa, kas ir divu cilvēku starpā. Tad var dajebko.
Dāvināšanas prieks, protams, feins. Bet lai tikai to neekspluatē, jo sievietēm patīk domāt, ka večiem tā jādara. Tikai pieprasot un tādā kvalitātē arī domājot... Nevar prasīt, automātiski kaut ko nedodot. Ķīmijā taču ir vielu masas nezūdamības likums. Tu nedrīksti vienkārši otru patērēt. Tāpat kā nevar otram dāvināt vai darīt ko labu, lai saņemtu kaut ko pretim. Citreiz vajag būt adekvātam. Manuprāt, dāvana arī ir enerģētika.
Kurš čalis to nav piedzīvojis? Bet es nezinu, vai mani tas baigi satrauc. Man vienmēr ir patikušas mazliet cimperlīgas sievietes. Man nešķiet, ka tas ir baigi traģiski. Tāpēc saku – māki paņemt. Tu vari dot, bet lai tā nav izmantošana. Līdz tam – lūdzu!
Jo tās ārprātīgi skaistās jau ir pārbarotas ar uzmanību. Iedomājies, ko viņas jau nav atklausījušās savā dzīvē! Kādi piedāvājumi tik viņām bijuši. Kādai varbūt no tā nekas, bet pārsvarā viņas to izmanto, lai pabarotu tikai savu ego.
Esi attiecībās juties reāli piečakarēts?
Ir bijis visādi. Tā bijusi laba skola, lai saprastu, ka čakarēt var tikai to, kurš to ļauj. Viss.
Man ir metrs septiņdesmit seši, un man neko dzīvē tas nav liedzis. Nu labi, es nespēlēju basketbolu un paldies Dievam! Beidz, man ir tā veicies, ka maz neliekas.
Seksīgāko vīriešu topos tik dzīvojies!
Tas ir stulbums. Tas tāpat kā Fukušimā ir atomreaktors. Tā ir mana paralēlā dzīve. Muļķīgi.
Smaidīt liek situācija, es nevaru pasmaidīt fotoobjektīvam. Smaids rodas sirdī. Esmu cilvēks ar pilnu spektru – varu slīgt depresijā pusgadu, un tajā pašā laikā man ir melnā humora izjūta. Daudz joku rodas kapos, piemēram. Tādās neadekvātās vietās. Patīk angļu melnais humors. Kad uzzināju, ka briti ir uztaisījuši arī mūziklu pēc vienas savas filmas „Svēto Grālu meklējot”, speciāli braucu uz Londonu to noskatīties.
Tā dzīve ir izveidojusies, ka man ir bijis pašam par sevi jācīnās un jātiek galā, un tā tas notiek vēl tagad. Atbalsts man ir es, un tā ir ilgi. Katram no mums ir savs sākuma punkts. Kam varu prasīt – kāpēc tieši tā noticis ar mani? Tāpēc nav, uz ko dusmoties.
Protams, lai es darītu to, ko daru, man ir jādzīvo sociālā dzīve. Kaut gan pēc idejas ļoti bieži saskaros ar to, ka man tas viss vienkārši nejēgā nepatīk. Pienākumi, ko esmu sakrāvis sev virsū, lai nodrošinātu materiālo pusi. Manī tomēr dzīvo klaidoņa gars, gribētos likt to somu plecos un prom. Nevis prom no Latvijas citas dzīves meklējumos, jo šeit man viss kārtībā, bet idejiski. Tomēr baigi sevi patērē sabiedrībai. Gribētos kādā džungļu ciltī, kur tā pirmatnība, kādu laiku padzīvot.
Spēlei vienmēr ir mērķis – vai nu lai piečakarētu, vai kaut ko dabūtu. Ja būtu mērķis, droši vien varētu kaut ko uzspēlēt, uz kaut ko uzspiest. Bet spēles priekam dzīvē jābūt. Attiecībā uz dzīvi – jāmāk saņemties, nepagurt, neieslīgt stagnācijā, nebūt paštaisnam. Ja nāk tā čerņa virsū, labāk esmu sevī un neapgrūtinu pārējos un neko netēloju. Nenesu savas problēmas uz āru un citam ar sevi nebojāju garastāvokli. Tā ir cieņa pret cilvēkiem un viņu laiku.
Bet uz ko tu spied tīri savam relaksam?
Šovasar sāku mācīties veikbordu. Feini. Patīk retro auto. Ceru saķimerēt arī savu mersedesu. Pie meitenēm ar to nebraukšu, man tā ir fatāli intraverta lieta. Tajā jūtu citu stilu un garšu.
Ja uzsmaida, smaidu pretim. Kāpēc ne? Piedzīvots jau ir viskautkas; arī ar uzmākšanos var džentlmeniski tikt galā, jo visu var saprast un visu var piedot.
Tiešām?
Tu vienkārši izvēlies.
Aizskaroša rīcība. Tīri cilvēcīgi – runāšana aiz muguras. Ja kaut kas traucē dzīvot, atnāc un pasaki. Parunāsim par to. Visu var izrunāt. Protams, arī man ir brīži, kad negribas runāt un vispār – lieciet man svētu mieru, bet to tad otrs arī jūt.
Lai gribētos ar otru būt kopā, kas tev ir svarīgi?
Lai otrs redzētu tavu īsto kodolu, lai neuzvilktos par to, kas jālaiž pāri galvai. Lai neuzbāžas ar savu iecerēto scenāriju par to, kā ir jādzīvo.
