Gribi sasmīdināt Dievu? Pastāsti viņam savus nākotnes plānus!
Tev patīk, ja dzīvē viss ir saplānots un salikts pa plauktiņiem? Liktenim gan dažkārt ir gluži pretējs viedoklis. Ja plānus „neuzmetīsi” tu pati, tad kāds „palīgs” – apstākļi, nelabais, Kosmoss vai pat valsts – to izdarīs tavā vietā.
Tāpēc aizmirsti piecgades plānu un vienkārši dzīvo.
Viss ir iespējams, un notikt var jebkas. Stāsta Anete (22)
„Pēdējos mēnešus pavadu centienos savu dzīvi tomēr kaut kā loģiski sastrukturēt. Lai gan joprojām uzskatu, ka vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu, ir netvert notikumus pārāk nopietni. Un vēl – es gandrīz nekad neatsakos no man piedāvātajām iespējām. Ja vien tās nav galējības, parakstos gandrīz uz visu.
Vidusskolas laikā sāku diezgan daudz ballēties, tāpēc to pabeidzu daudz sliktāk, nekā būtu varējusi. Biju nolēmusi stāties Kultūras akadēmijā, jo mana literatūras skolotāja teica, ka tur būs „spilgti, radoši, oriģināli”, bet aizbraucu uz Cēsu pilsētas svētkiem un nokavēju iestāšanās termiņu. Tad nu iestājos filologos, pamācījos pāris mēnešus, uznāca dzīves apnikums. Negāju vairs uz augstskolu, gulēt devos pret rītu un cēlos laikā, kad saulīte jau bija norietējusi. Diezgan nomācoši. Sapratu, ka būtu kas jādara, bet principā nedarīju nekā jēdzīga. Tas mani nomāca, bet vienalga ticēju – kādā brīdī viss sakārtosies pats no sevis. Nākamajā gadā tomēr iestājos Kultūras akadēmijā un joprojām tur mācos.
Pašlaik rakstu anotācijas filmām, reizi nedēļā uzkopju vienu dzīvoklīti un ne gluži intensīvi, bet diezgan mērķtiecīgi meklēju kādu priecīgu vietu, kur strādāt, kamēr vēl pēdējo gadu mācos augstskolā.
Piedzīvotais noteikti ir atstājis rētas manā personībā un kontaktus manā telefonā. Manā vecumā vajag pieņemt jebkurus izaicinājumus un vienkārši ļauties dzīvei. Gan uz rokfestivālu aizbraukt, gan lapiņas uz ielas padalīt. Dzīvot bez scenārija nenozīmē nebūt mērķtiecīgam vai nedomāt par nākotni, tā vienkārši ir apzināšanās, ka var notikt jebkas, viss ir iespējams, un nav nekā, kas stātos tev ceļā, lai tu darītu to, ko vēlies.”
„Mani skaistie dzīves plāni izšķīda kā dzēšlapa brīdī, kad septītajā grūtniecības mēnesī paliku viena. Aizvainota un pazemota. Lai gan tieši tobrīd dzima mans visburvīgākais dzīves scenārijs – nekad nevienā dzīves situācijā nepadoties, lai cik grūti klātos.
Taču vairs dzīvi nemodelēju pēc principa – jāapprecas, jādzemdē mīļotajam bērns, jāiekopj ģimenes māja. Šī piegrieztne vairs nederēja.
Piedzemdēju bērnu, pārcietu nervu sabrukumu, pārkāpu astei, kas bija palikusi, – pabeidzu augstskolu un turpināju strādāt.
Zināju – bērnam viss nepieciešamais jānodrošina, tātad jācīnās. Draudzenes gan tobrīd pārmeta, ka dzīvoju vienai dienai. Pelnīju un tūlīt pat tērēju. Jo vairāk tērēju, jo vairāk naudas pie manis atgriezās.
Sapratu, ka esmu pelnījusi ceļojumu, un paņēmu tam kredītu. Vēl pēc brīža iegādājos līzingā savu pirmo auto. Visi apkārt teica: „Kas tu, traka, ka tik neapdomīga?! Kā tu atdosi?” Strādāšu un atdošu! Nepazudīšu! Gribējās pasaulei, īpaši – bērna tēvam pierādīt, ka varu iztikt arī viena. Bet tad draudzenes aizvilka mani uz klubu. Vēl nosmējās, kas zina, – varbūt ņemšot un ar kādu beidzot iepazīšoties. Es? Taču izrādījās – šajā klubā bija nejauši ieklīdis arī mans tagadējais vīrs, un mēs abi satikāmies.”
Norāvos no plāna. Stāsta Linda (45)
„Jau kopš bērnības mana dzīve ritējusi pēc plāna. Mūzikas skolā bija jāspēlē flauta, pēc tam dziedāšana, dejošana, mājas darbi, skolas uzdevumi, deviņos gulēt... Kad tiku savā dzīvē, burtiski norāvos. Man bija nenormāli apnikusi vecāku radītā kārtība, ka arvien ir jāizvirza mērķi un tie jāsasniedz, un vienmēr jābūt labākajai. Pēc vidusskolas izvēlējos vieglāko ceļu – izmācījos par mūzikas pedagogu. Kādu laiku godīgi nostrādāju savā profesijā un uzrakstīju atlūgumu, jo šis darbs mani itin nemaz nesaistīja. Iepazinos ar mūziķiem, kuriem bija sava apvienība, palīdzēju viņiem organizēt koncertus. Man patika tusiņi, patika radoši izpausties. Diemžēl atalgojums, ko saņēmu, ne tuvu nesedza izdevumus.
Man jau bija divi bērni. Gadījās, ka parādu dēļ dzīvojām bez elektrības. Bija brīdis, kad mērci mums trijiem gatavoju no divām kotletēm. Draudzene mani iekārtoja bērnudārzā par muzikālo skolotāju, bet man šis darbs nepatika, kaut nošaujies!
Devos izmēģināt spēkus reklāmas aģentūrā, bet drīz vien atkal rakstīju atlūgumu. Padzirdēju, ka manā mazpilsētā kultūras nams meklē māksliniecisko vadītāju. Pieteicos, un mani paņēma... Varbūt kāda ausīm tas izklausās nenormāli bezatbildīgi, bet man šķiet, tikai tā ir īstā dzīve, kad tajā paliek vietas improvizācijai un tu nebaidies nogriezties no platā lielceļa.”
Varbūt kādreiz tiksimies? Stāsta Lija (51)
Apprecējāmies nākamajā dienā pēc vidusskolas izlaiduma un kāzām lāgā nepaspējām sagatavoties. Pa galvu, pa kaklu meklēju garu baltu kleitu un plīvuram mirtes. Toreiz šķita – ja vīrietis tevi piedāvā apprecēt, tas ir „baigi kruti”. Un kas par to, ja viņam šī vērtīgā doma tik strauji ienākusi prātā.
Drīz vien sapratu, ka mans dārgais ir klasisks tipāžs, kurš, atklājot, ka mājās nav sērkociņu, aiziet uz veikalu tos pirkt un pārnāk pēc divām dienām. Ar viņu nevarēja neko ne norunāt, ne sarunāt. Bet cilvēks ne pie tā vien pierod.
Tuvojoties Atmodai, drošāk varēja sākt braukt uz ārzemēm. Vācijā man dzīvoja radi, un vīrs kā aizsvilies gribēja viņus apciemot. Tobrīd mūsu bērns bija sācis iet skolā, un īsti bez viņa nekur aizbraukt nevarējām.
Tomēr vīru ārzemes vilināt vilināja. Un kā viņš aizbrauca, tā... Pazuda. Zvanīju uz Vāciju, bet tur visi domā, ka viņš jau mājās. Izsludināja meklēšanu, un, kad viņa bezvēsts prombūtnei iestājās noilgums, es varēju izšķirties.
Septiņus gadus vēlāk komandējumā Itālijā kopā ar kolēģēm gājām pa ielu, un pēkšņi pretim kā dzīvs nāk mans „mirušais” vīrs. Viņš pat neapstājās, tik, soļojot garām, uzsauca: „Čau! Kā klājas?” „Nekas, labi,” apstulbusi atbildēju. „Man arī labi. Varbūt kādreiz tiksimies?!”
„Katram vispirms dzīvē ir jānostājas uz savām kājām un jāatbrīvojas no šaubām. Tā teikt – pašiem jāpacīnās par savu vietu zem saules, un tam ir nepieciešami mērķi un uzdevumi. Tie nostiprina pašpaļāvību un bagātina raksturu. Pēc tam nopelnām to, ka varam atslābt, jo nekas vairs nevienam nav jāpierāda, varam ļauties dzīvei kā procesam un sirdsmieram.
Taču dzīvē visbiežāk patiesība ir pa vidu. Ir nepieciešams sev formulēt mērķi (dzīvē nekas uz paplātes netiek pienests klāt tāpat vien) un ārēji pēc tā tiekties, šķietami neiespringstot. To zināt, paturēt prātā, bet neiekrampēties.
Ja vari sevī šo līdzsvaru uzturēt, tad izdodas tas, pēc kā visi ilgojas – tu vari mūžā kaut ko sasniegt un vienlaikus arī pagūsti baudīt dzīvi, jo atliek laiks redzēt, dzirdēt un just. Ne velti Kosmoss šiem cilvēkiem sūta vairāk iespēju nekā tiem, kuri abām rokām iekrampējušies savos dzīves plānos, nepārtraukti raizējoties un uztraucoties, ka kārtējo reizi kaut kas atkal noiet greizi.
Visbiežāk mēs tomēr zinām, ko dzīvē vēlamies. Ja vien cilvēks nav tik truls, lai slīpētu dīvānu un noskatītos, kā dzīves vilciens iet viņam garām. Dažreiz varbūt ir grūti formulēt, ko īsti gribam, bet arī pati nojauta par to iedvesmo, un tad uzreiz top vieglāk saprast, kas dzīvē ir svarīgi.”
