Dakteris, kurš māca sievietēm nēsāt dziļu dekoltē
Dakteris Visvaldis Bebrišs māca sievietēm nēsāt dziļu dekoltē, mēdz nevis kaulēties par cenu, bet dāsni samaksāt pa virsu, nevis pamācoši saka: “Nedzer!”, bet uzsit pa plecu, piemiedz aci un teic: “Derētu samazināt”.
Pacientus viņš sauc par kolēģiem un rāda, kā meli muskuļiem atņem spēku. Viņš saka – pateikts vārds zibens ātrumā aplido zemeslodi un kā bumerangs trāpa teicējam. Kineziologa Bebriša ārstēšanas metode ir ietverama divos vārdos: dari pats! Ak, jā, ar obligātu piebildi: dari ar prieku!
Visvaldis Bebrišs sevi dēvē par ārstu, skolotāju un praktiķi. Viņš dakterē kustības – miesas, gara, domu un emociju kustības. Kā citādi, ja pasaule ir savstarpēji saistītu vibrāciju kopums. Arī domāšana un runa ir vibrācijas, kas veido attiecīgus viļņus. Cilvēka organisms ir zemeslode, kurā nepārtraukti kaut kas kustas, darbojas, sadalās, izdalās, veidojas no jauna, bet kustības ir daktera špikeris – tās vēstī, kas notiek uz planētas, vārdā cilvēks.
Pie Visvalža Bebriša eju tieši tā, kā viņš māca – ar prieku, jo jau zinu – būs interesanti, jautri un viegli. Viņa atraktīvās lekcijas ir joku un triku pilnas. Ar vieglu rokas pieskārienu viņš demonstrē, kā atslābst muskuļi, kad cilvēks saka ārdošus vārdus, un kā tie kļūst stipri, saņemot pozitīvu signālu. Tomēr vieglums ir mānīgs, jo triki nav nekādas klauna burvestības, bet gan trīsdesmit deviņu gadu darba un mācību rezultāts.
1979.gadā Tartu valsts universitātē Visvaldis saņēma sporta ārsta diplomu, 2004. gadā ieguva pedagoģijas zinātņu maģistra grādu. Viņš turpina mācīties visā plašajā pasaulē – Amerikā, Šveicē, Krievijā un citviet. Zināšanas dakteris netur pie sevis, bet izdāļā uz visām pusēm, lai, kā pats saka, smadzeņu cietajā diskā būtu vieta jaunām gudrībām.
Priecājies, es tevi sataisīšu!
Kronvalda parka centrā pie kanāla ir ēka, kuru vecākie rīdzinieki atceras kā piena paviljonu, bet vidējā paaudze kā kafejnīcu Ainava. Tagad tā pārtapusi par vienu no veiksmīgākajiem modernās arhitektūras paraugiem galvaspilsētas centrā, kurā atrodas Rīgas brīvostas pārvalde. Ēka atgādina kuģi, kas piestājis kanāla malā un spoguļojas tumši rudenīgajos ūdeņos. Ne mazāk iespaidīgi ir tūlīt aiz spoguļdurvīm sastaptie apsargi, kas mani laipni pavada pie daktera.
“Jūsu kabinets atrodas tīri jaukā vietā,” sasveicinoties ironiski saku. “Kāds dakteris, tāda vieta,” attrauc slaids, jauneklīgs vīrs. Viņam ir holivudisks smaids un acīs dzirksteles. Pašķielēju uz personas kodu diplomā pie sienas un nodomāju, ka vismaz desmit gadus dakterim izdevies nošmaukt – viņš izskatās krietni jaunāks nekā pēc papīriem. Un tas savukārt liecina, ka viņa metode darbojas. Dakteris jau uzvārījis kafiju un piepildījis glāzi ar zeltaini dzidru, svaigi spiestu ābolu sulu. Kaktā blakus trenažierim nolikta liela kaste, pilna ar dekoratīvajiem ķirbjiem, šorīt kāds atvedis. Viņš man jautā, vai es kādu gribot. Es jau zinu pozitīvo vārdu labo iedarbību, tāpēc iesaucos – uh, cik smuki, gribu (negribu ir vārds ar regresīvu noārdošu iedarbību – orgāni un šūnas paklausa priekšnieku un arī sāk negribēt strādāt. Ja piedāvā – ņem ar pateicību!). Ilgi rakņājos, līdz izvēlos trīs – vienu sev, divus labiem cilvēkiem.
“Nostājies, būs interesanti,” viņš saka un uzspiež vienā kakla pusē, pēc tam identiskā punktā – otrā. A-u-ū, sāp, iekliedzos. Re, te sāp celītis, te kājas pirkstiņš, viņš čamda labo un kreiso ķermeņa pusi, precīzi nosakot, kur iesāpēsies. Dakteris pēkšņi mani pagrūž uz kreiso pusi – sašūpojos, bet noturos stabili, tad tikpat stipri sit tajā pašā vietā pa otru roku, un es gandrīz nogāžos. Tas nozīmē, ka stāvu šķībi, man nav līdzsvara, jo kreisajā pusē muskuļu striķīši savilkti, nospriegoti. “Dabūsim Eviju taisnu un laimīgu,” Bebrišs ķeras pie darba, nogulda mani uz kušetes un gandrīz nolauž puspēdu. Es brēcu! Tad viņš ķeras pie galvas, liek pagriezt uz vienu pusi, tad uz otru. Atkal nekā – pa kreisi galva pagriežas, bet pa labi iesprūst pusceļā. Dakteris pastiepj manu kaklu, tad lēni griež galvu, bet es pēc komanda ieelpoju, skatos augšup, izelpoju. Viens, divi, trīs, reizē – āāā, pufff… Kamēr guļu aizvērtām acīm, Bebrišs šūpo manu galvu un saka, ka tā vēl jānostiprina – krikš, krakš, un pieskrūvē vietā kā korķi. Saprotams, atkal brēcu. “Tagad tu domāsi, ka esmu burvis, bet es esmu zinātnieks. Ja cilvēks nezina, kā iekārtota pasaule, ar viņu var viegli manipulēt. Tagad, meitenīt mīļā, piecelies – salīdzināsim Eviju, kas atnāca, un Eviju, kuru sataisījām.”
Bebriš, tu taču esi viens triku meistars! Patiesi vairs nesāp ne kakls, ne gūža, ne ceļgals, un pat kājas mazais pirkstiņš ir vesels kā rutks. Kad mani pagrūž, sašūpojos, bet noturu līdzsvaru. Lūk, tā! Paldies, dakter, pasaule tagad smaida platāk. Dakteris saka, ka katram klientam ir kāda cita vaina – cik cilvēku, tik izkropļotu veidolu. Tomēr būtiskākais jautājums: kāpēc es biju sasvērusies uz vienu pusi. “Tas nav tik vienkārši pasakāms, jāpēta dziļāk. Spriedze krājas pamazām un ir saistīta ar stresu, ieradumiem, darbu, vidi, dzemdībām. Ikviens stress – ķīmisks, emocionāls vai strukturāls, piemēram, sitiens, rada spriedzi. Es šo meiteni iztaisnoju, noņēmu spriedzi, sakārtoju struktūru, un tam līdzi nāk arī bioķīmiskas un emocionālas kustības, dzirdi?”
Kur rodas spriedze? Nenomazgā vakarā traukus, no rīta nesaklāj rīta gultu – istaba nekārtīga, tev nepatīk, uz visiem esi dusmīgs, bet kas to visu radīja? Pats, cits neviens. Kad cilvēks steidzas, ātri ēd, rij nesakošļājot, zarnu traktā rodas spriedze, kas aiziet uz smadzenēm, un cilvēks kļūst uzvilkts. Vēl Bebrišam kā tādai zāļu sievai pie sienas sakārtas visādas pirtsslotas. Nē, tās nav slotas, bet bioķīmiski preparāti, jo viena no viņa metodēm ir augu terapija. Dakteris saliek dažādas zāles maisiņos un uzliek vārgajai vietai, kurā noslēpusies sāpīte. Smadzenes saņem informāciju, atšifrē, vai augs der, un reaģē. Saku: zinu, zinu, es mājās izmēģināju – vienā rokā paņēmu mušu indi, otru izstiepu taisni plecu augstumā un palūdzu kādu no mājiniekiem, lai pārbauda, vai spēšu roku noturēt. Nevarēju, muskuļi bija vāji. “Dūdiņ, tas, ko tu man stāsti, nav nekāds triks. Muskulis piestiprinās divās vietās – ja muskulis kļūst vājš, saites kļūst cietas, bet tur, kur ir spriedze, rodas sāpes. Jau mūsu sentēvi lika zāļu maisījumus uz vēdera, tikai nezināja, kāpēc tie palīdz. Saņemot pozitīvu atbildi no centrālās nervu sistēmas, muskulis ieņem normālu pozīciju. Līdzīgi, kā suns jūt, kur noslēptas narkotikas, arī mūsu smadzenes spēj atšifrēt to, ko tām piedāvā. Organismu nevar piemānīt. Pēc tam smadzenes signālu sūta atpakaļ. Nejaukšu cilvēkiem galvu, neskaidrošu medicīniski, tas nav nekāds placebo – zinātniski šis efekts tika izskaidrots jau vismaz pirms 90 gadiem. Radioviļņu ātrums ir 300 000 kilometru sekundē, tāpēc nav ko brīnīties, ka zālītes palīdz nekavējoties. Ja cilvēks nezina to, ko tikko pastāstīju, viņš domā, ka nodarbojas ar burvestībām. Parādi... tev tik trikus gribas! (Smejas.) Jā, man tas ir vienkārši, jo strādāju un pētu trīsdesmit deviņus gadus. Cits noskatās, ieiet veikalā un sāk testēt maizi, bet tā nevar, jo reakcijas izstrādājas tikai ar laiku un pieredzi – tad vari sajust vibrācijas, siltumu, strāvas.”
Bebrišs izvelk divkrāsainu lakatiņu un saka: pūt! Vai dieniņ, kādi brīnumi – nopūtu krāsas! “Līdz brīdim, kamēr nepasaku, kā tas darbojas, visi domā, ka Bebrišs ir fokusņiks, bet, kad pasaku, visi uzzina, ka Bebrišs ir zināšanu vācelīte. Pie manis nāk nobijušies bērni, es parādu joku, un viņi smaida. Kad viņi smaida, varu sākt ārstēt, savukārt, ja ir spriedze, neko nevaru darīt – tu aiztiec spriedzi ar spriedzi. Vecāki liek skatīties bērniem multenes, lai viņi sēdētu rāmi, bet televizors ir nedomāšana. Rādu viņiem grāmatiņu ar multenēm un saku – iesit trīs reizes! Re, multenes pazuda! Tad parādu, ka nepazuda vis, vienkārši dažām lappusēm grāmatā ir garākas malas, dažām īsākas. Ja tu dalies zināšanās, tad runā ar cilvēku kā ar kolēģi, bet, ja nepastāsti otram, kā tu to dari, tad esi manipulators. Piemēram, ja es zinu, ka Saules aptumsums būs 9.00, bet Evija to nezina, es saku: tumsa, iestājies! Evija un vēl 1000 cilvēku domā, ka manās rokās ir pārdabisks spēks, bet patiesībā es zinu astroloģisko prognozi. Manipulāciju mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz, uz katra stūra. Latviski sakot, mūs čakarē. Kāds zina, ka dolāra kurss kritīsies, citiem nepasaka, bet pats tikmēr visu izdara. Atdodot otram zināšanas, tu kļūsti par draugu. Tas klibo visā pasaulē, jo cilvēki ir alkatīgi. Es daru tā – braucu pa pasauli, eju kursos, gūstu zināšanas, tāpēc kādā brīdī mans smadzeņu cietais disks ir pilns, tur vairs nav vietas. Kad savas zināšanas atdodu, man atkal ir vieta jaunām, bet iegūtās nekur nepazūd, tās paliek zemapziņā, katrā rokas kustībā. Redzi, cik vienkārši! Es esmu labā nozīmē savtīgs, jo kļūstu labāks un gudrāks. Vai nav forši?”
Kopā ar citiem ārstiem – domubiedriem – Bebrišs ilgus gadus vācis, testējis, pētījis un uz vismaz 10 000 cilvēku pārbaudījis ārdošos vārdus. Tie grauj mūsu gara un miesas māju, neieliekot vietā ne ķieģeli, ne smilšu graudu. Tos lietojot, šūnas kļūs vājas un nestrādā, muskuļi sačākst. Lasot vārdus, kas mūs saārda, domāju – ai, ai, ja tos izņemtu no vārdu krājuma, dažam labam nāktos ciest klusu. Lūk, daži, tik labi ievalkāti: “liec mieru”, “man vienalga”, “varbūt”, “atvainojiet, tas mani tracina”, “nav laika”, “pēc tam”, “man riebjas”, “jā, bet es to neizturēšu,” “man daudz nevajag, esmu pieticīgs”, “žēl”, “šausmas”. Starp citu, sievu nevajag uzrunāt par mammīti, bet vīru – par tēti.
Neticu, ka tik nevainīgi vārdi ārdās un bojā manu ķermeni, pierādi, dakter! Apguļos uz kušetes un skaļi saku: “Man nepatīk, es negribu!” Dakteris liek man pacelt kāju un ar vieglu pieskārienu nospiež to lejā. Kā tad tā – es tā centos pretoties! Tad saku: “Man patīk, es no sirds vēlos!” Un muskuļi ir stipri, Bebrišs nespēj mani pievārēt. “Mīļo meitenīt, to vajag izjust, tas ir labāk nekā zināt. Tā ir kustības saruna ar muskuli. Ko tā vēsta? Jādomā labas domas? Nevis tikai jādomā, bet jādara! Ja tu tikai domāsi un sēdēsi, tā arī paliksi peļķē, ir jārīkojas. Sakot: “Negribu, tu esi pretīgs”, impulsi no smadzenēm kā radioviļņi dodas uz miljardiem šūnu, uz aknām, kuņģi, nierēm, kur katram orgānam ir sava firma, ražošana. Kāpēc jāsaka baigi, ja var pateikt izcili, lieliski? Ja priekšnieks strādniekiem cehā pateiks: “Jūs esat riebīgi”, vai cilvēki strādās ar degsmi? Tieši tā jūtas katra šūna, kas tiek nopelta. Jebkura skaņa, ko tu izlaid ēterā, pirmo trāpa tevi. Mans ķermenis man ir tuvāk nekā otra, tāpēc vispirms vārdu pretīgs izdzird manas šūnas. Visi zina, ka mūsos ir 70–80% ūdens, kura kristāli mainās, saņemot noteiktu vēstījumu. Informāciju mēs nododam mikrokosmosam mūsos un makrokosmosam, kas ir mums apkārt. Re, kur cilvēciņš, kas vispirms savu miesu, katru šūnu, kas ir vesela galaktika, nokomandēja, tad vārds trāpīja puisim Aļaskā, pēc tam Filipīnās, Austrālijā, Amerikā. Pasakot: “Es tevi mīlu”, tu pabaro visu pasauli. Izteiktais vārds riņķo pa zemi līdzīgi radioviļņiem: atsitas pret stratosfēru, nonāk atpakaļ uz zemes, atsitas pret to, atkal ceļas augšup un krīt lejā. Miljardiem cilvēku, zvēru, augu ietekmē izteiktais vārds. Dusmas rada dusmas – izcelsies negaiss, zemestrīces, sāks darboties vulkāni. Labi, mīļi vārdi piepilda stratosfēru ar mierīgu, pozitīvu spēku. Un spīd saule! Sakiet: u man esi mīļa, skaista, man patīk, cik garšīga kafija, suliņa! Ja tu saki, ka tev nav naudas, tas nozīmē, ka tev nav izejvielu, un, ja tu visu laiku par to žēlojies, tu to saki aknām, kuņģim, zarnām, kas klausa priekšnieku un saprot, ka fermentu ražošanai nav izejvielu, pietrūkst skābekļa. Ar ņaudēšanu tu programmē savu miesu. Redzi, katram muskulim atbilst kāds orgāns. Arī pēdiņā un ausī ir tavi orgāni, es saku – paberzē, aktivizē, tas nav grūti, ir pieejami, lēti, un Eiropas naudu nevajag.
Savukārt primārās bailes rada sekundārās – ja esi nobijies, tev no visa būs bail. Bailēm otrā pusē ir uzticēšanās. Ja es kāpju kalnos un varu uzticēties ceļabiedram, es esmu laimīgs, bet, ja neuzticos, man ir bail, ka viņš man nepados virvi, pametīs. Bez uzticības nevar būt nekā, arī mīlestības ne. Kā var kādu mīlēt, viņam neuzticoties? Uzticēšanās ir visa sākums un pamats. Skatos uz mūsu deputātiem, viņi ierauj galvu plecos – melo, tātad bailīgs. Ja cilvēks runā un netaisa muti vaļā, šļupst, tātad kaut ko slēpj, zog...”
Bebriša kabineta sienas aplīmētas ar plakātiem. Izvēlos vienu, uz kura rakstīts, kādai jābūt sievietei: pievilcīgai, valdzinošai, seksīgai, emocionālai, flirtējošai, skaistai, kārdinošai, koķetai, mulsinošai. Vīrietim jābūt tikai drosmīgam, spēcīgam un gudram. Kāpēc tā? “Mīļā dūdiņ, cilvēks rodas no diviem vecākiem, un tas nozīmē, ka viņā ir abi dzimumi. Vienīgi no dzimšanas tu uz šīs planētas izpaudies kā sieviete. Ja vīrietis ir drosmīgs, rīcības spējīgs, viņš spēs pirmais pateikt: es tevi mīlu, precēsimies, nevis kā pie mums – vienmēr pirmās sievietes ir. Ja vīrietis ir spēcīgs, viņš pienāks, pacels (dakteris demonstrē, kā tas darāms, pienāk un paceļ mani), atnesīs medījumu, uzcels māju un zinās, kā iepriecināt sievieti. Savukārt sievietei ir tik daudz īpašību, jo viņa ir krāsaina, bet vīrietis melnbalts – to pateiks ikviens psihologs. Tāds tādu pievelk kā ūdens vai dzīvsudraba pilieni, kas satuvinās un saplūst, lempis atradīs tādu pašu lempi, profesors profesoru, bandīts bandītu – tā ir fizika. Ja cilvēks mainās, atveras arī pasaule ap viņu. Ja zaglis saprot, ka apzog savus orgānus, viņš mainās, bet pieredze, ko gūstam, arī negatīvā, vienmēr beigās izrādās noderīga.”
Kāpēc daži bērni mūsdienās tik bieži slimo, lai gan saņem vislabāko uzturu un rūpes, kāpēc viņu imūnā sistēma ir tik vāja? “Tas saistīts ar enerģētisko saiti ar vecākiem, it īpaši ar māti. Līdz četru gadu vecumam bērns kā spogulis atdarina vecākus. Ja viņi strīdas, bērns ir spriedzē, un arī imunitātes strādnieki ir uzvilkti. Otrs variants – vecāki ir aizņemti, bērnam ir aukle, bet viņš grib mammu un tēti. Viņš nesaņem pietiekami daudz mīlestības no vecākiem, kas ir visa pamatā. Bērna organisma smalkais kompjūters izdomā, ka var saslimt un tā iegūt vecāku uzmanību. Sākumā tas notiek neapzināti, bet vēlāk organismam izveidojas ieradums – saslimt un saņemt mīlestību. Tā nav psiholoģija, vienkārši saslēdzas refleksu zonas.”
Saku dakterim, ka, daudzus gadus strādājot žurnālistikā, esmu pamanījusi sakritību, kas, arvien atkārtojoties, kļūst par likumsakarību. Negribēti, neloloti, puspamesti bērni un pusaudži, kas piedzimuši vientuļām jaunām māmiņām un mammas jaunajā ģimenē jūtas lieki, bet tēva viņiem nav, bieži cieš no traumām vai aiziet bojā – noslīkst, nositas, tiek līdz nāvei piekauti, ziemā nosalst mežā... Šķiet, viņiem trūkst dvēseliskās imunitātes, jo vecāki savam bērnam no mīlestības, laba vēlējumu, glāstu un lūgšanu zelta diedziņiem nav novijuši drošības virvi, kas ļauj pārvarēt krāčainas upes, nenokrist no klints, stabili noturēties uz zemes un, kad vajag, kāpt debesīs.
Vēl dakteris saka, ka mūsdienās cilvēki par maz dzied, bet skaista mūzika un skanīgas dziesmas ir veselība, gudrība, prieks. Ja neticat, paskatieties uz brāļiem Kokariem! Pat māmiņas saviem bērniem nevis dzied, bet ieslēdz radio, nopērk atskaņotāju, dārdina televizoru. “Katrai skaņai ir atslēga, ar kuru tā piekļūst un iedarbojas uz kādu konkrētu orgānu. Tas, ka skaņa ar savu vibrāciju ārstē, ir zināms simtiem gadu – mūsu senči dziedāja dziesmas un kļuva veseli. Ja visa zāle meitenei saka vu – u – u, nieres muskulis, kas atradās spriedzē, kļūst darba spējīgs. Katra skaņa ir pieskāriens, masāža. Katrs cilvēks pats intuitīvi jūt, kādu skaņu viņam gribas izrunāt. Nu, re, tev patīk zzzzzzzz – tātad impulsu vajag dziedzeriem un smadzenēm. Ar skaņas vibrāciju ir līdzīgi, kā sijājot miltus. Skaņa kustina smadzenes, un ārā birst hormoni. Vajag dziedāt skaistas dziesmas, nevis du, du – bum, bum, tur nekādas mīlestības nav iekšā! Latvietim meditācija ir ar asu izkapti pļaut zāli, un viņš to dara ar baudu. Meditācija ir svešvārds, bet latvietim ir bauda, baudīgi. Tāpēc dziediet, runājiet, veidojiet dziedošas skaņas.”
Man ir vēl daudz ko jautāt – par krāsu saistību ar orgāniem, kāpēc slaidām meitenēm ir resni vēderi, kas notiek ar vīriešiem, kas staigā ar nošļukušu šekumu, par ko liecina mazi solīši, kāpēc jānodarbina visi muskuļi, kā rodas slimības... Bet tam nebūtu gala. Bebrišs ir tepat, visiem sasniedzams, jo braukā pa Latviju un stāsta Visvalža pasakas. Pirms atvadīšanās viņš man uzdāvina savas grāmatas, viena no tām tā arī saucas – Visvalža pasakas, otra – Vēstules mīļākajiem. nesalasāmā daktera rokrakstā Bebrišs pieraksta pilnas pirmās lappuses ar laba vēlējumiem un vēl uzliek divus zīmogus. Prom ejot, man caur iedzeltējušo lapotni seko saules staru trubiņas. Skatieties vien un apskaudiet – es jūtos moža, vesela un priecīga!
Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
