Vecāki šķīrušies. Meitiņa sarunājas ar tēti, kura nav klāt
Šķiršanās vienmēr ir sāpīga. It īpaši bērniem. Pat tajās situācijās, kad vecāki savas attiecības pārtraukuši pavisam miermīlīgi. Ko jūt bērns? Kā palīdzēt? Padomu vaicā kāda ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma.
"Ar vīru nu jau gandrīz 3 mēnešus dzīvojam šķirti, bet ģimenē aug nu jau gandrīz 4 gadus veca meitiņa. Ar vīru attiecības labas, viņai ar tēti arī, nereti tiekamies visi trīs un pavadām laiku kopā. Pirmais, kas pēc šķiršanās bija manām – izmainījās bērna uzvedība uz slikto pusi attiecībā tieši pret mani, neklausīja, nedzirdēja, bļāva histēriski par katru sīkumu, teica, ka ies prom, un es viņu nekad neredzēšu, runāja pretī. Nekad iepriekš nekas tāds nebija bijis.
Dungo dziesmiņu, ka tētis ir miris
Tad bija vakari, kad, protams, sauca pēc tēta un to viņai gribējās visvairāk – tēti, bet tā kā viņš nenāca tad, kad viņai gribējās, viņa sāka lūgt Dieviņam, lai tētis nāk pie mums dzīvot, ka viņai gribot, lai tētis viņu mīl (acīmredzot, viņai liekas, ja nenāk, tad nemīl).
Bet tas vēl nebija trakākais. Mani sabiedēja kas cits, kas notika vakar un notiek šodien. Vakar vakarā viņa sāka dziedāt dziesmiņu ar pašas vārdiem un melodiju pirms gulētiešanas. Vārdi bija apmēram tādi: tētītis miris, mammīte arī, esmu Keita... (tā viņu sauc). Es pastāstīju, ka nav labi tā dziedāt, viņa mainīja tēmu, sāka dziedāt par turku pupu, bet pēc pāris minūtēm atkal bija vārdi, bet nu jau: tētis nomira, mamma arī nomira, bērniņš nomirs… Man viņa teica, ka tāda viņai miega dziesmiņa.
Neļauj izslēgt gaismu, jo... tētis taču ir istabā!
Tas mani uztrauca. Bet šodien visu dienu viņa spēlējas ar tēti (kura nav klāt), sēž pie galda, zīmē, bet blakus ir krēsls tētim, grāmata tētim, kurā viņš krāso. Ja kaut kas tētim nesanāk, meitiņa sarāj, ka ne tur izkrāsojis. Tad viņa lika gulēt lelli, kura bija bēbis un teica, lai neraud, ka tētis tepat ir un sabučos viņu, tad gāja gulēt un tēti sauca blakus. Viņa pat parādīja, kādā pozā tētis guļ un kurā vietā, un ka krāc. Vēlējos izslēgt gaismu istabā, bet meitiņa neļāva, jo tētis taču istabā. Tad izgājām ārā pastaigāties, domāju, pāries viņai, bet tiklīdz ienācām istabā pirmais, ko viņa darīja, kliedza: „Tēti, mēs esam mājās!” Un skrēja istabā, kur viņš it kā gulēja, tad man tika stāstīts, ka tētis slims un tagad viņam actiņas ciet un viņš guļ, kā arī, kad bijām otrā istabā, teica man: „Dzirdi, mamm, tētis klepo!”
Tad viņa sāka stāstīt, ka tētis tagad aizgāja, kad jautāju, kur, viņā atbildēja, ka pie vecvecmammas un savas omas zemītē, jo bijis vecs jau. Bet tagad viņš staigā pa debesīm... Viņa pat bučoja savu iedomāto tēti, kad jautāju, ko bučo, viņa saka: „Tēti bučoju, vai tad neredzi?” Pastāstīju šo visu vīram, mēs abi esam satraukušies. Protams, iespējamas visādas lomu spēles šajā vecumā, bet vai nav par traku? Varbūt viņiem biežāk jātiekas vai kopā visiem kaut kur jāaizbrauc? Vai varbūt ir vērts vest pie kāda bērnu psihologa?"
Situāciju skaidro klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma:
"Situācijā, kad vecāki šķiras, bērns izjūt dažādas emocijas – dusmas, bēdas, ilgas, bailes, dažreiz paralēli arī prieku vai atvieglojumu. Protams, šīs emocijas ietekmē arī bērna uzvedību. Svarīgi ar bērnu runāt par to kā viņa jūtās, nosaukt šīs jūtas vārdos, piemēram, „es redzu, ka Tu ļoti ilgojies pēc tēta, redzu, ka Tu esi bēdīga” u.c., tas palīdz bērnam saprast, kas ar viņu notiek. Svarīgi arī bērnam pateikt, ka tētis un mamma šķirās un vairs nedzīvos kopā, bet viņi joprojām būs mamma un tētis, joprojām mīl bērnu. Bieži bērni arī jūtas vainīgi un domā, ka ja es būtu uzvedies labāk, klausījis utt., tad vecāki nešķirtos, tāpēc svarīgi pateikt bērnam, ka tā nav viņa vaina.
Bērnam arī jāizstāsta, kas viņa dzīvē mainīsies, piemēram, tētis dzīvos citur, un kas nemainīsies, piemēram, tāpat kā agrāk, tētis vedīs uz dejošanas pulciņu. Par tikšanos ar tēti – vislabāk, ja šīs tikšanās ir regulāras un bērnam atjaunojas drošības izjūta, jo viņa zin, kad satiks tēti. Tēma par nāvi, nomiršanu ir tipiski aktuāla četru gadu vecumā un bērni mēdz izspēlēt miršanu, uzdod jautājumus par nāvi.
Šajā gadījumā tas sasaucas ar vecāku šķiršanos, jo gan nāve, gan šķiršanās savā ziņā ir zaudējums. Jūsu meitiņa izspēlē situācijas ar iedomātu tēti, kas norāda uz to, ka viņa visticamāk tādā veidā pārvar savas ilgas un bēdas. Tādā veidā viņa izveido vietu, kur patverties un nomierināties brīžos, kad ir uztraukta un nomākta. Šīs spēles nevajadzētu aizliegt vai kritizēt.
Ja meitiņai ir regulāras tikšanās ar tēti, ja vecāki palīdz saprast, kā viņa jūtas, atjauno drošības izjūtu par to, ka arī pēc šķiršanās vecāki turpina būt mamma un tētis, šīm spēlēm ar laiku vajadzētu mazināties. Būtu jāuztraucas, ja bērns klūst ļoti noslēgts, nevēlas spēlēties ar citiem bērniem, nevēlas darboties kopā ar vecākiem, iepazīt ko jaunu."
Mammam.lv/tetiem.lv/ Foto: Shutterstock
