Īstu veču sievišķīgās vājības
Kaut kā parasti mums „piešuj” visādas nevainīgas atkarības. Taču, ja tā uzmanīgāk papēta, ne mēs vienas vainīgās. Lūk, vīrieši, kas nekautrējas atzīt – mums arī ir savas vājībiņas.
Vēders – kungs visaugstākais!
Mēbeļu restaurators Mārtiņš Lukševics (38) ir kā traks uz gatavošanu. Un nevis tikai jubilejās, bet katru mīļu dienu.
Kopš bērnības ar ēdienu esmu lutināts. Kad sāku dzīvot viens, sapratu – šī joma man jāapgūst, ja negribu grauzt sausu maizi un, atverot ledusskapi, ieraudzīt vien iekaltušas sinepes. Un galu galā man taču bija jāatstāj iespaids uz meitenēm!
Visādi gājis. Esmu granātābolu sulu spiedis caur ķiplokspiedi, jo sulu spiedes toreiz nebija. Tāpat ilgi nevarēju saprast, kā pagatavot kuskusu. Iedomājos, ka tas jātvaicē, un tad to virs katliņa, kurā vārījās ūdens, turēju iesietu sieviešu zeķēs. Tāpat esmu gluži kā murgā klīdis pa Centrāltirgu, meklējot pie mums nenopērkamas garšvielas.
Nu gatavošana kļuvusi par ikdienas rituālu. Dažkārt smejos: iebraucot Rīgā, pirmos pamanu nevis zilos baznīcu torņus, bet Rīgas vēderu – tirgus paviljonus. Tā jau ir tradīcija – katru sestdienas rītu dodos turp iepirkties un tad gatavoju sezonai atbilstošus ēdienus. Man patīk uzmeistarot ne tikai latviskās, bet arī ceļojumos noskatītās receptes: gatavoju sīriešu, turku, gruzīnu, jemeniešu, marokāņu iecienītās maltītes. Tāpat jebkuru vienkāršu ēdienu cenšos uztaisīt ar pipariņu. Piemēram, vasaras, rudens sezonā mājās vienmēr ir pašgatavots pesto, ko pievienojot rīta omletei, var iegūt neierastu olēdienu.
Gatavošana – tā ir dzīves baudīšana. Un tas ir tāds kaifs – pagatavo ko garšīgu un sagaidi mājās bērnus un mīļo.
Ja kāds prot ne tikai uzcept pankūkas, bet pagatavot viskautko un ar to vēl pabarot citus, tas taču ir fantastisks veids, kā materializēt savu mīlestību. Turklāt visu cieņu tam, kas draugos ar savu vēderu!
Aktieris Andris Bulis (29) savu vājību jau sauc par mērenu māniju.
Ar mani notiek tā – skatlogā ieraugu skaistas kurpes un zinu, ka tādas gribētu. Taču tās ir vasaras kurpes, bet klāt jau gandrīz rudens, turklāt maksā astronomisku summu. Protams, man tās nevajag un pirkt nav jēgas. Taču veikalam sanāk iet garām trīsreiz dienā, un pēkšņi ieraugu, tās ir nocenotas un... Protams, nopērku. Šādos brīžos atceros sakāmvārdu – ragavas jātaisa vasarā.
Kolekcija man nav pārmērīgi liela, bet kādi 30 pāri būs. Sieva dažkārt pārmet, ka dažas kurpes ne reizi neesmu uzvilcis. Jā, pārsvarā pamīšus nesāju kādus trīs pārus, pārējie stāv un gaida īsto brīdi. Taču kurpes man nav veids, kā izrādīties, tas ir ieguldījums sajūtās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daļa nākusi no izrādēm, kas noņemtas no repertuāra vai pēc tam, kad beigusies kādas kinolentes filmēšana. Tās uzvelkot, tūlīt atgriežos filmas notikumu laikā un telpā. Kurpes man ir kā atmiņu un sajūtu restauratores.
Ja mēdz teikt, ka īstam vīrietim jābūt labam pulkstenim, kurpēm un baltam kreklam, tad vismaz vienā punktā tam atbilstu (smejas)!
Komentē psihoterapeits Juris Blumbergs: Ja puisis kurpes negausīgi pirktu pirkšanas pēc, tas būtu konfekšu papīrītis bez pildījuma. Bet, ja kāds kolekcionē apavus, kas saistās ar atmiņām, – tā ir vienreizēja konfekte! Jo pieredzēto, izjusto ir vērts kolekcionēt. Arī ar apaviem!
Viss sākās ar kafejnīcām Latvijā. Vienu vakaru pēc darba izlēmu: sēdīšos mašīnā un braukšu uz kādu Siguldā noskatīto. Tā arī izdarīju: iemalkoju kafiju un atgriezos mājās. Tad izdomāju – jāsalīdzina, ar ko atšķiras Latvijas un Lietuvas „Statoilos” nopērkamās kafijas: vispirms braucu uz Liepāju, pēc tam – Klaipēdu. Tālākais brauciens bija uz Varšavu. Vairāki draugi, nomainot viens otru pie stūres, bez nakšņošanas 12 stundas pavadījām ceļā, sameklējām „Starbucks” (diemžēl pie mums tās nav), nobaudījām fantastisku kafiju, izstaigājām pilsētu un devāmies mājās. Tāpat reiz apmeklēju Igaunijā notiekošo konferenci ekonomistiem. Interesējošo noklausījos, nopirku biļeti uz Somiju, kur tobrīd studēja mana draudzene, aizlidoju turp, noīrēju auto, sameklēju internetā labu kafejnīcu un zvanīju viņai: „Vai vēlies padzert kafiju?” Draudzene nudien bija pārsteigta!
Kas man šajā procesā patīk? Braucot garus gabalus, ļoti labi domājas: darba jautājumus atrisinu ātrāk nekā, sēžot birojā. Savukārt, nonākot kafejnīcā, baudu nesteidzīgo atmosfēru un garšas.
Komentē psihoterapeits Juris Blumbergs: Ieteiktu puisim savākt simt un vienu recepti, kā vārīt kafiju, tad varētu teikt, ka viņš ir viens feinšmekers un viņa vājībiņai tiktu piešķirta ideja.
Nekad neesmu profesionāli mācījies spēlēt ne klavieres, ne akordeonu. Agrā bērnībā pāris gadus pie skolotāja mācījos klavierspēli, bet tad to visu pametu. Bet pirms dažiem gadiem tiku atkal pie klavierēm, sāku plinkšķināt un nu tās spēlēju ik dienu. Rītos pie tām piesēžos, acis vēl ciet, sāku kaut ko plinkšķināt un tā sevi pamodinu. Vēl spēlēju, ja vajag nomierināties. Pie klavierēm sēžos arī neierastās vietās, piemēram, ceļojumos viesnīcās vai restorānos. Nesen kādam draugam Kolumbijas universitātē svinējām jubileju. Piesēdos pie klavierēm, visiem tā patika, ka viņi sekoja manās pēdās. Viesi spēlētāju maiņu nepamanīja, un es saņēmu uzslavas par visiem (smejas). Par akordeonu gan cits stāsts: reiz dzirdēju to spēlējam un lūdzu, lai man ierāda. Iemācījos trīs akordus un kopš tā laika spēlēju pēc dzirdes. Šī samazinātā klavieru versija man vienmēr līdzi, dodoties svinēt ārpus Rīgas. Piemēram, pēc bērnudārza izlaiduma vecāki sarīkoja burziņu zaļumos. Visu nakti, nabags, nedabūju ne ēst, ne dzert, tik spēlēju. Vēlāk man teica – esot izglābis pasākumu!
Spēlēšana, lai arī nedaru to perfekti, ir uzdrīkstēšanās, noticēšana sev. Pārkāpju pāri tam „ko nu es” un daru, kas patīk.
Komentē psihoterapeits Juris Blumbergs: Nudien feini – rītu iesāk nevis ar trim cigaretēm, bet paņem instrumentu un šādi noskaņo dienai savas dvēseles instrumentu. Turklāt spēlējot nevis, lai kādam izpatiktu, bet metot nedrošību pie malas un darot to, kas pašam sagādā prieku.
Saldumi man garšojuši vienmēr, bet ne ļoti saldi. „Rafaello” konfektes, protams, saldas, bet tām tā garša ar mandeli vidū un mērcīti iekšā ir neganti laba. Krietnu laiku draugiem nevajadzēja daudz domāt, ko man dāvināt – protams, Rafaello! Un – jo lielāka kaste, jo labāk (smejas). Izskaiti, cik kastes, un uzzināsi, cik ciemiņu bijis. Pats nesaprotu, kā agrāk varēju dzīvot bez šīm saldajām bumbiņām. Bet tad topā bija mammas medus kūka.
Meitenēm Rafaello nedāvinu, labāk – puķi, bet atšķirībā no viņām šokolādi nesaucu par baudu. Tas vienkārši ir ikdienā nepieciešams kārums. Vispirms Rafaello, pēc tam – šokolāde un tad – saldējums. Var jau teikt, īsti veči saldumus neēd, bet cilvēki, kuri tos ēd, taču ir pozitīvāki un vieglāk uztver dzīvi. Toties sāk biedēt, ka tas jau velk uz atkarību. Mazā Rafaello kastīte pie TV ir vienam vakaram, bleķa kaste – diviem, bet pa nedēļu vēl aiziet arī kādas piecas šokolādes. Kārumiem naudu nežēloju, un tās ir retas reizes, kad no veikala iznāku bez kaut kā garšīga. Arī manu darba galdu nekļūdīgi var pazīt: man vienīgajam kārumi, kurš grib – cienājas. Labi, ka mana otrā puse par saldumiem neinteresējas – nav jākaujas par pēdējo gabalu.
Komentē psihoterapeits Juris Blumbergs: Aizraušanās ar saldumiem laikam ir atkarībai vistuvākais stāsts – labi veselībai tas nav un puisim nenāktu par ļaunu šad tad pārbaudīt cukura līmeni. Bet atkal, ja ar mēru, kāpēc atteikties?!
Dzīve ar trim meitenēm – sieviņu un divām meitām – tomēr atstājusi pēdas manā pretrunīgajā un neglābjami pašpietiekamajā personībā – ik pa reizei... Veru pērlītes. Kā tas sākās? Var teikt, ka sāku kompānijas pēc, jo darināt rotas patīk gan manām meitenēm, gan draudzenēm, gan bijušajām kolēģēm. Piemēram, uzrīkojam dzimšanas dienas ballīti un visi veram rotas. Nemēģinu gan sasniegt nekādus mākslinieciskos kalngalus, negrasos arī tās pārdot. Pērļoju vien savam priekam, kad gribas izvēdināt galvu un vienkārši pabūt kopā ar savējiem. Tā ir mūslaiku nelaime, ka nostrādājušies vislabāk jūtamies, ja bērni jau aizmiguši, bet sieva ēd otrā istabā (smejas). Pērļošana ir legāls veids, kā paklusēt, bet tajā pašā laikā kopīgi rosīties. Tā ir zināma meditācija. Turklāt, ko var darīt, ja gribas tieši tādas krellītes kā Džimam Morisonam?! Jāver pašam! Man patīk krelles ar indiāņu rakstiem, tās visbiežāk virknēju. Raksti parasti paredzami, un tas man simpatizē, jo sevi neuzskatu par rokdarbu lietpratēju, vēl vairāk – dažkārt smejos, ka abas rokas man kreisās (smejas). Bet mans mērķis jau nav izdēt Faberžē olu! Tā tik tāda ar riekstiņu graušanu salīdzināma nodarbe brīdī, kad pārējais pasaulē pēkšņi riebjas vai neinteresē.
Sabiedrībā jau ir dažādi priekšstati, kas ir vīrieša nodarbe un kas nav. Es gan teiktu tā: ja puisis mēģinātu apgūt vēderdejas, laikam uz viņu mēs šķībi skatītos. Bet ar krellēm: to vēršana harmonizē kā sievietes, tā vīriešus un gala iznākums arī daiļo abus dzimumus.
