Sieviete nav tikai vīrieša labākais draugs un citas „tabu” tēmas
Neslēpjoties pa kaktiem un aiz segvārdiem, Linda, Zanda un Iluta sāka runāt par tēmām, kas līdz tam bija tabu. Par to, ka sieviete nav tikai vīrieša labākais draugs, ka vēzis nav nekāds negods un to, ka sieviete var mīlēt arī otru sievieti.
Apvienības „Mozaīka” valdes priekšsēdētāja Linda Freimane sniedza pirmo interviju, kurā atklāti runāja par savu pieredzi un homoseksuālo cilvēku tiesībām. Atklātības dēļ viņa pat nolādēta. It kā Jēzus Kristus vārdā…
Iziet pirmajās rindās un sākt runāt par to, kas var izsaukt sabiedrības neizpratni, nav viegli. Rīgā biju nodzīvojusi jau vairāk nekā desmit gadu, bet nebiju ne meklējusi homoseksuāļu apvienības, ne savu dzīvi afišējusi. Taču 2005. gadā notika praids, kam sekoja vienkārši katastrofāla sabiedrības reakcija. Visvairāk mani šokēja politiķi. Tobrīd biju jau reģistrējusi partnerattiecības ar savu draudzeni (varējām to izdarīt, jo man bija Zviedrijas, bet draudzenei – Dānijas pilsonība), mēs dzīvojām atklāti, par mums zināja kā draugi, tā kolēģi. Paziņojot par homoseksualitāti, neriskēju zaudēt darbu, klientus vai baidīties, ka ģimene mani izstums.
Tāpēc domāju – ja necīnīšos, tad kas to darīs?! Ar draudzeni piekritām intervijai un parādījāmies žurnāla lappusēs. Drīz nodibinājām arī „Mozaīku”, un mūsu galvenais vēstījums bija likt sabiedrībai ieraudzīt – mēs te esam, dzīvojam tāpat kā pārējie un neprasām neko vairāk kā citi. Mūsu pūliņi nesuši augļus – mainījusies politiskā retorika, tik primitīvi par homoseksuālismu vairs nespriež. Taču būtiskas nianses joprojām nav atrisinātas.
Homoseksuāļiem nav nekādu ģimenes tiesību, un bērniem, kas aug šajās ģimenēs, ir pilnīgi cits statuss nekā tradicionālajās ģimenēs augošajiem. Politiķiem ļoti mīļa tēma ir tradicionālās ģimenes, taču absurds ir fakts, ka puse ģimeņu nav slēgušas laulību. Bet par to nerunā, tiek uzburta iluzora bilde, ka nekas tāds nepastāv. Un joprojām diemžēl vienīgais institūts, ko likums aizsargā, ir laulība. Piemēram, ja lesbiešu ģimenē bērna bioloģiskā māte pēkšņi mirst, tad otrai nebūs nekādu tiesību bērnu audzināt, viņu mierīgi var ielikt bērnunamā. Un, no otras puses: ja sieviete aiziet no ģimenes, viņai nav nekāda pienākuma maksāt alimentus. Bet likumdošanai būtu jābūt bērna interesēs.
Šodien lielākā daļa homoseksuālo cilvēku nerunā par savu orientāciju bailēs tikt izstumtiem no ģimenes, atlaistiem no darba. Kamēr būs tik daudz aizspriedumu, cilvēkiem būs ērtāk „sēdēt skapī”. Tas, ko mums pārmet, kāpēc homoseksuāļu attiecības būtu jāredz uz ielas?
Mājās darāt, ko gribat, bet uz ielas – ne! Bet tas nozīmē, ka publiskā telpa pieder tikai dažiem, pārējie brīvi var justies tikai pa kaktiem. Mums norāda, lai zinām savu vietu, tad jūs pacietīsim! Ja meitene, kas stāvoklī, iet pa ielu rokrokā ar puisi, viņa pilnīgi skaidri demonstrē, ka viņiem bijis sekss, bet tas ir jauki. Taču, ja rokrokā iet divi puiši, tas ir nepieņemami! Vai nav absurds?
Dažkārt man vaicā, kāpēc darbā citiem būtu jāstāsta par privātām lietām?
Taču kolēģi, kas ilgi strādā kopā, parasti apspriežoties, tās iepin, piemēram runājot, kas ar ko ies uz Eltona Džona koncertu. Ja cilvēkam vienmēr sevi jācenzē, jāstāsta pasaciņas par neesošiem „boifrendiem”, tas rada spriedzi. Esmu par to, ka mums jādzīvo harmoniski un priecīgi.
Brīžiem gan uznāk nogurums, īpaši, kad salīdzinu te notiekošo ar citu zemju pieredzi. Politiķi runā, ka sabiedrība nav gatava legalizēt homoseksuāļu laulības. Bet likumdošana taču iet roku rokā ar pārmaiņām sabiedrībā. Kad pieņem šo likumu, cilvēki, tajā skaitā arī zināmi, sāk reģistrēt savas attiecības, un tas līdz mainīt sabiedrības attieksmi kopumā. Ja dzīvo kopā, bet savas attiecības slēpj, tā ir liekulība. Par laimi, kaut pamazām, tomēr sabiedrības attieksme mainās, lai gan nenoliegšu – savu aktivitāšu dēļ esmu nolādēta... Jēzus Kristus vārdā...
Iluta Lāce pirms vienpadsmit gadiem ar domubiedriem nodibināja resursu centru sievietēm „Marta”. Un mēs pirmo reizi skaļi izdzirdējām vārdus – vardarbība ģimenē.
Kopš bērnības mani nodarbinājis jautājums, kāpēc pret meitenēm un puišiem izturas atšķirīgi. Kāpēc to, ka meitene labi mācās, uztver kā kaut ko pašsaprotamu, bet puiši celti debesīs par katru mazāko darbiņu. Jau tolaik esošā kārtība modināja manu protesta garu. Piemēram, atteicos skolā dežurēt virtuvē, paziņojot – man svarīgāk mācīties. Tolaik nezināju tādu jēdzienu kā feminisms, taču studiju gados uzdūros grāmatiņai par šo tēmu un secināju – tajā vārdos nosauktas tās netaisnības, par kurām sen domāju.
Man feminisms nozīmē praktisku darbošanos – grozījumus likumdošanā, palīdzību konkrētiem cilvēkiem. „Martu” atklājām 2000. gadā un esam augušas līdz ar to. Sākotnēji bija vien ideja palīdzēt sievietēm iekļauties darba tirgū. Tad sākām strādāt pret cilvēku tirdzniecību, vardarbību, tai skaitā, ģimenē (pirms 11 gadiem tādu vārdu salikumu vispār nepazina).
Taču kā pa diedziņu mums neiet – realitāte ir skaudra. Brīžiem asaras līst, jo atkal neesam sadzirdēti. Apzinos, esam kā saliņa, kas dzīvo nākotnē.
Jau gadiem cīnāmies, lai tiktu pieņemts Dzimumu līdztiesības likums. Jārunā arī ar jauno paaudzi, jo sievietes identitāte joprojām veidojas no ārējā izskata, bet puiša – no viņa sasniegumiem. Apdalīti ir abi – sievietēm mazāk resursu profesionālajiem sapņiem, puišiem pietrūkst dvēselisko aspektu.
Esmu laimīga, ka man ir trīs bērni, bet jāteic, atbildības dalīšana ar bērnu tēviem ir sarežģīta. Ļoti daudzi mūsu vīrieši nes sev līdzi traumas no bērnības, kas viņiem traucē veidot tuvas attiecības. Cilvēciski žēl, bet sievietes arī ilgstoši nevar ar to noņemties. Gribu uzsvērt – feminisms nav tikai par sieviešu, bet arī par vīriešu tiesībām, lai abi dzimumi sevi varētu realizēt kā profesionāli, tā dvēseliski.
Ilutas Lāces saruna ar Māri Zanderu: par cilvēktirdzniecību, vardarbību pret sievieti un latviešu meiteņu iesaistīšanu prostitūcijā ārzemēs. TV24 sižets, 1. daļa (2010. gads)
Ilutas Lāces saruna ar Māri Zanderu: par cilvēktirdzniecību, vardarbību pret sievieti un latviešu meiteņu iesaistīšanu prostitūcijā ārzemēs. TV24 sižets, 1. daļa (2010. gads)
To, ka man krūts vēzis, uzzināju 27 gados. Tad kļuva skaidrs – krūtis ir jānoņem. Ne tobrīd, ne tagad šo faktu neslēpu. Man šķita, jo vairāk cilvēku par manu nelaimi uzzinās, jo vairāk labas domas viņi domās un jo lielāka iespēja tām materializēties.
Savulaik no vēža nomira mana mamma, tāpēc bija milzīgas bailes, vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir divi mazi bērni. Biju tik nobijusies, ka meklēju, kur varētu saņemt psiholoģisko palīdzību. Zvanīju uz „Dzīvības koku”, raudot par sevi stāstīju un lūdzu, vai nevar iedot kontaktus kādai sievietei, ar kuru aprunāties. Man atbildēja: „Vai, tik jaunas kā jūs mums nevienas nav!”
Taču drīz piedalījos „Dzīvības koka” pirmajā nometnē un tur no citām sievietēm saņēmu milzu atbalstu, visas bijām ar vienu nelaimi. Nu jau pati ilgāku laiku esmu organizācijas valdē, tāpēc atbalstu tagad meklēju citiem, ne sev. Ārsti stāsta medicīnisko pusi, bet nepalīdz psiholoģiski, tādēļ portālā calis.lv atvēru sadaļu veltīta krūts vēzim. Vairākas sievietes mani uzmeklējušas, lai lūgtu padomu vai tāpat izkratītu sirdi. Daudzas rakstījušas vēstules, ka ar savu pieredzi esmu viņas iedrošinājusi ticēt tam, ka saslimšana ar vēzi nebūt nenozīmē dzīves beigas.
Nesaprotu, kāpēc tik daudzas piedzīvoto vēlas slēpt. Zinu situācijas, kad pat saviem bērniem notikušo nestāsta. Mani bērni izaugot zinās – par vēzi nav jākaunas un jāšausminās. Šogad biju nominēta Olimpiskās lāpas nešanai, puiši bija atbraukuši to filmēt, un viens no viņiem vaicāja: „Jums bija tas briesmīgais vēzis?” Piemēram, mans dēls tā nejautās, viņam stāstu, ka vecmāmiņa nomira nevis no vēža, bet tāpēc, ka negāja ārstēties. Un, lai nebūtu šo mītu, ir jārunā.
