Vai braukt ceļojumā ar bērnu? Olimpieša Mārtiņa Pļaviņa sievas Lienes pieredze

Mēs neesam mājās sēdētājas, labprātāk uzturamies svaigā gaisā, dienā nostaigājot vismaz desmit kilometru – vai nu kopā ar abām meitenēm, vai tikai ar Evu. Iespējams, tāpēc, ka meitenes ir pieradušas būt nemitīgā kustībā un atrasties ārpus mājas, ceļot ar viņām ir viegli, un mēs to darām diezgan bieži. Vismaz reizi gadā aizlidojam uz kādu tālāku valsti, piebiedrojoties Mārtiņam vietā, kur notiek kāds čempionāta posms pludmales volejbolā, vai tā būtu Polija, Vācija vai Somija. Pirmais lidojums Keitai bija trīs nedēļu vecumā, toreiz devāmies uz Vāciju. Protams, biju uztraukusies, kā tas būs – lidot ar zīdaini; kā bērns reaģēs uz spiediena maiņu, lidmašīnai paceļoties un nolaižoties. Man, lai nekristu ciet ausis, palīdz košļājamās gumijas košļāšana, tāpēc nospriedu, ka rīšanas process varētu palīdzēt arī mazulim. Lidmašīnai paceļoties un nolaižoties, liku viņu pie krūts, bet pārējo ceļojuma laiku, kas ilga nedaudz vairāk par stundu, mazulis nogulēja. Vēlāk, kad Keitai bija astoņi mēneši, riskēju ar tālāku ceļojumu – lidojām uz Kuveitu, ar pārsēšanos Stambulā. Turklāt ceļojumā devāmies tikai mēs divas – Kuveitā mūs sagaidīja vīra mamma, kura tobrīd tur strādāja. Sākotnēji gan bija bažas, vai tik tāls ceļojums tik mazam bērnam būs piemērots, bet arī šajā reizē viss noritēja bez aizķeršanās.

Astoņu mēnešu vecumā, protams, bērns ir aktīvāks, rāpo, raušas laukā no klēpja un grib arī kaut ko vairāk par mammas pienu. Tāpēc biju paņēmusi līdzi daudz mantiņu, ar kurām lidojuma laikā bērnu izklaidēt. Vēl joprojām, dodoties ceļā, mums līdzi ir rotaļlietas. Visas uzreiz meitenēm gan nedodu – lai paspēlējas ar vienu, kad tā apnīk, dodu citu. Šāda maiņa nostrādā. Tagad, kad meitenes ir lielākas, laiku lidmašīnā palīdz īsināt zīmēšana un krāsošana. Līdzi paņemtās rotaļlietas noder arī tad, ja kādu dienu līst un laiku nākas pavadīt viesnīcā.

Kad Keita bija maza, ceļojumos ņēmām līdzi savus ratus, bet, lidojot šurpu turpu, tie ātri sabojājās. Lidostās attieksme pret mantām ir visai nevērīga – bagāžu lidmašīnā iemet ar mešanu, tāpat izmet laukā, un es beigu beigās ratu aizmuguri vairs nevarēju nostiprināt sēdus stāvoklī. Ar otro bērnu esam gudrāki – ar saviem ratiem vairs nelidojam, bet izīrējam tos uz vietas. Šo pakalpojumu piedāvā daudzas viesnīcas, vajag tikai iepriekš painteresēties, vai šāda iespēja būs. Vēl viesnīca jāpabrīdina, ka braucat ar bērniem, un jānoskaidro, vai viņi piedāvā arī mazās bērnu gultiņas. Četrzvaigžņu un pieczvaigžņu viesnīcās šādas iespējas visbiežāk ir, bet trīszvaigžņu viesnīcā istabiņa var būt tik maza, ka gultiņu tur nemaz nav iespējams ielikt. Ir bijis arī tā, ka bīdām kopā divas gultas un taisām vienu lielu, kurā tad arī visi guļam.

Gatavojoties ceļojumam, pirmais, kas tiek izdarīts, – sakārtots koferis bērniem, par sevi domājam tikai pēc tam. Esmu par to, ka labāk paņemt līdzi kādu lieku apģērba gabalu vai pamperu, lai tikai nekā nepietrūktu. Vienmēr līdzi ir gan vasaras, gan siltāks apģērbs, jo nevar zināt, kā mainīsies laiks. Esam dzīvojuši Turcijā vairāk nekā mēnesi, un tur laika apstākļi mēdz būt mainīgi – visu laiku saulains un silts, bet tieši spēles dienā, kad gribam doties uz pludmali atbalstīt Mārtiņu, uznāk auksts vējš. Tad noder silta vējjaka. Kad bērniem vēl vajadzēja autiņbiksītes, no Latvijas ņēmu līdzi lielo iepakojumu, jo nevarēja zināt, kur būs tuvākais veikals. Vispār, lai nebūtu lieki jāstreso, viss jāpaņem no mājām. Ēšanas ziņā gan uzticamies vietējam piedāvājumam, neko īpašu līdzi neņemot. Bērnu uzturam nepieciešamos dārzeņus, augļus un vistas gaļu var dabūt jebkurā pasaules vietā. Vēl somā jāieliek aptieciņa. Ne reizi gan nav nācies to izmantot, bet ir drošāka sajūta, ja somā ir termometrs, caurejas zāles, kāds medikaments pret sāpēm, drudzi, iesnām, zeļonka un plāksteri. Kad braucām uz Kuveitu, uztraucos, vai nav nepieciešamas kādas īpašas potes. Keitai bija astoņi mēneši, negribējās taisīt vēl kādu papildu poti ārpus potēšanas kalendāra. Uzticējos vīra mammai, kura teica, ka ceļojumam uz desmit dienām tas nav nepieciešams. Ja paliktu ilgāk, iespējams, šis jautājums būtu jāuztver nopietnāk.

Visai bieži dodamies arī tālākos izbraukumos ar mašīnu. Katru gadu braucam uz Poliju, kur Mārtiņam notiek spēles, arī tikko tur bijām. Zinu, ka ir sievietes, kuras nespēj ceļot grūtniecības laikā, jo satraucas – ja nu kas notiek. Protams, pēdējā grūtniecības mēnesī to darīt nevajadzētu, taču, tā kā mūsu mazais gaidāms septembrī, vasarā vēl droši varu izceļoties. Arī meitenēm nav problēmu visu garo ceļu nosēdēt mašīnā. Atceros, ka man pašai bērnībā no braukšanas transportā kļuva slikti, mamma katram gadījumam klēpī turēja maisiņu. Par laimi, Keitai un Evai šādu problēmu nav. Svarīgi garajā maršrutā ieplānot piemērotas vietas, kur apstāties, jo noteikti vajadzētu būt vienai ilgākai pieturai, lai paēstu un izstaipītu no sēdēšanas sagurušo muguru un kājas. Pagājušā vasarā trijatā aizbraucām uz Lietuvu, delfināriju un dinozauru parku, trijatā esam izceļojušās arī pa Latviju. Ja vienmēr gaidītu, kad mums varēs piebiedroties aizņemtais tētis, nekur daudz mēs neaizbrauktu, tāpēc esmu iemācījusies ar savām meitenēm ceļot arī viena. Nav nemaz tik grūti. Viss, kā saka, ir galvā. Pašai jānoskaņojas, ka brauc atpūsties ar bērniem. Nevarēsi, protams, laiski gulēt pludmalē, tā būs aktīvā atpūta. Kad ar Keitu pirmo reizi bijām Turcijā, Mārtiņš neticīgi jautāja, vai es jūtos atpūtusies. Esmu atbraukusi pie sava vīra, dzīvojamies ar bērnu Turcijas pludmalē, laiks ideāls – ko vēl vajag? Viņš, protams, domā, ka atpūta ir tikai tad, kad guli un sauļojies, bet es jau sen vairs neatceros, kā tas bija, tāpēc man ir labi tā, kā ir. Atpūta sākas jau tad, kad izraušamies laukā no mājas un nomainās vide. Arī bērniem ir interesanti, un viņi uzvedas citādi, nekā ierasts. Un tas ir lieliski, ka bērns jau kopš mazām dienām savā atmiņu lādītē krāj tik daudz piedzīvojumu un iegūst plašāku pasaules redzējumu.

Kura vieta varētu būt draudzīgākā bērniem? Es teiktu, ka Turcija, jo turki ļoti mīl bērnus. Latvijā neviens nenāks klāt svešam bērnam un nesāks uķināties, bet tur to darīt nekautrējas pat biznesmeņi uzvalkos – it sevišķi, kad ierauga bērnus ar gaišiem matiem. Turcijā bērni ir Dieva vietā, viņi var lēkāt ar dubļainiem zābakiem pa baltu dīvānu, un neviens neko neteiks. Tur mazajiem ir paradīze.