Skolnieka māmiņa Agnese sašutusi: skola prasa pirkt pat tualetes papīru
Šobrīd pilnā sparā rit gatavošanās skolai, tūlīt klāt 1.septembris. Kādas Rīgas vidusskolas audzēkņa mātei pēc vecāku sapulces radies jautājums, kuru gan viņa nevēlējās tiešā tekstā risināt ar klases audzinātāju, jo negrib konfliktu.
„Skola no mums prasa, lai mēs veiktu iemaksas fondā, lai bērniem būtu dažādas lietas rokdarbiem, kā arī tualetes papīrs. Summa nav liela, bet vai tiešām vecākiem jāmaksā par to, lai mūsu bērni skolā varētu pilnvērtīgi iet uz tualeti,” vaicā Agnese. Cienot sievietes lūgumu, konkrētās mācību iestādes nosaukumu nepubliskojam.
„Nevēlos izklausīties pēc kašķīgas un sīkmanīgas skopules, taču mani nudien mulsina naudas vākšana tualetes papīram. Iepriekšējos gados ar tādiem lūgumiem nesaskārāmies, domāju, ka higiēnas lietas ir ierēķinātas skolas saimnieciskajos izdevumos. Izrādās, vecākiem lūdz nopirkt tualetes papīru. Tiešām tāda nabadzība?” vaicā Agnese, kura gan vispēdīgi devusi savu artavu, lai viņas dēlam un klasesbiedriem būtu pieejams šī elementārā vajadzība.
Komentāru lūdzām Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas un dokumentu pārvaldības nodaļas konsultante Inesei Baltiņai. Viņa skaidro:
Izglītības likuma 60. panta pirmajā daļā noteikts, ka izglītības iestāžu dibinātāji nodrošina to finansējumu, ņemot vērā uzturēšanas un saimnieciskos izdevumus un izglītojamo uzturēšanas izdevumus izglītības iestādē.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 610 „Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm” 29. un 36. punktu tualetē ir tualetes papīrs vai salvetes, ziepes un roku žāvēšanas vai susināšanas ierīce vai līdzeklis; dzeramais ūdens iestādē atbilst dzeramā ūdens obligātajām nekaitīguma prasībām.
Tas nozīmē, ka tualetes papīrs, ziepes un citi saimniecības līdzekļi, kā arī dzeramais ūdens ir jānodrošina no skolas dibinātāja (pašvaldības) budžeta.
Vecāku pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt sava bērna izglītošanai nepieciešamos individuālos mācību piederumus: kancelejas piederumus (pildspalvas, zīmuļi, burtnīcas, klades, dienasgrāmata, līme, lineāls, zīmēšanas papīrs utt.), apģērbu un apavus, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u. c.) obligātā satura apguvei nepieciešamo specifisko apģērbu, apavus un higiēnas piederumus, materiālus, kurus izmantojot mācību procesā skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām.
Jāpiebilst, ka izglītības iestādes padome ir tiesīga lemt, kādus individuālos mācību piederumus nodrošina izglītojamo vecāki. Spēkā esošie normatīvie akti neaizliedz vecākiem, brīvprātīgi, savstarpēji vienojoties, nodrošināt arī kādus citus mācību līdzekļus, darba burtnīcas vai citas lietas. Bet tā nevar būt skolas obligāta prasība.
Ja vecāki nav apmierināti ar esošo situāciju, tas vispirms jāizrunā skolā ar vadību. Ja risinājums netiek rasts un vecāki uzskata, ka tiek pārkāpti normatīvie akti, var vērsties ar iesniegumu Izglītības kvalitātes valsts dienestā.
