Elvita Ruka pēc šogad pārdzīvotā: „Labprāt pasēdētu zelta būrītī”
Maksātnespējas procedūra, tuva cilvēka nāve, trīs grāmatas – šī gada laikā Elvita Ruka piedzīvojusi to, ko daudziem neiznāk pieredzēt visā mūžā. Elvita to sauc par savu kapitālu.
Pašai šķiet, ka nekas jau tāds nenotiek, bet, kad mēģinu uzrakstīt savus ceļojuma piedzīvojumus, izrādās, notiek, un ļoti daudz. Un labi, ka notiek. Trakāk ir, ja nekas nenotiek. Kad cilvēki man pārmetoši vai ar labdabīgu skaudību saka – tā jau tikai tev var sanākt, es atbildu: „Lai sanāktu, ir vismaz ārā jāiziet!” Ja tu neizkustēsies no savām četrām sienām, ar tevi nekas nenotiks.
Par tevi radies priekšstats, ka esi riskētāja – braucieni pa bijušo PSRS brīžiem varētu būt arī diezgan ekstrēmi...
Kā man patīk šie klišejiskie un vienkāršotie priekšstati! Patiesībā ir pilnīgi citādi. Nekur, nekad neesam gājušas kā tanki, skrienot pretī briesmām. Tas vienmēr sanācis nejauši, caur kaut ko vieglu un gaišu. Bet tas gan fakts, ka vienmēr sanāk citādi, nekā esam domājušas. Kad brauc kā uz kariņu, nokļūsti ballē; kad sapucējies kā dāma, iekļūsti kariņā... Šī amplitūda ir manā raksturā – varu iziet cauri kariņam, varu būt ballē vai uz skatuves, varu klusi nodarboties ar ko vienkāršu un sievišķīgu. Nē, nu krustdūrienos gan neizšuju, bet man neprasās pēc adrenalīna – tas vienkārši rodas!
Radās loģiski un tajā pašā laikā pilnīgi iracionāli. Strādājot dokumentālajā kino, biju braukājusi šajā reģionā un sapratusi – ja kaut kur ir īstas, dzīvas tēmas, tās ir tur. Iracionālais moments projekta tapšanā bija kāds triju stundu brauciens uz Ventspili. Braucu uz kaut kādām biznesa pārrunām, taču nevis gatavojos, bet blenzu mākoņos: re, mākonīši kā aitiņas – viena, divas, trīs... Pie piecpadsmitās aitas man ienāca prātā nosaukums „15 jukušas avis”, un kļuva skaidrs, ka šis ir mans projekts, mana lieta. Ventspilī lietišķā tikšanās izgāzās, jo es jau biju pilnībā pārņemta ar aitām!
Un tad jau arī viss aizgāja. Projektu novērtēja Eiropas kultūras fondā, jo Latvijā to nevienam nevajadzēja. Un vispār – dzīvē bija tāda melnā strīpa, ka varēju darīt jebko un dabūt tikai pa purnu. Visu vasaru biju nosēdējusi četrās sienās, nonstopā rakstot projektus un nezinot, kas tur vispār sanāks. Visi ir pret, neviens nepalīdz – bet tu saproti, ka tā ir tava lieta, tev tā jādara. Nekāda racionāla izskaidrojuma.
Vai tajās 15 dažādajās republikās atradi vismaz ko vienojošu?
Visi mani ceļojumi apstiprina tikai to, ko jau domāju: laime, harmonija un tavs liktenis stāv pāri iekārtai un valstij, kurā piedzimi.
Kaisīt sev pelnus uz galvas un visu mūžu domāt, ka esmu piedzimis nepareizā laikā un nepareizā vietā, ir vienkārši stulbi.
Protams, mēs visi esam kaut kādos režģos – arī pašlaik. Un pat krietni lielākos nekā padomju laikos. Bet stāsts jau nav par to. Stāsts ir par to, kā stāvēt tam pāri! Nebrīvā valstī tu vari būt brīvs iekšēji, un brīvā valstī tu vari būt nebrīvs un atkarīgs no visa, ko redzi un dzirdi apkārt. Tas tagad daudz novērojams.
Jā!
Daudzi tā nejūtas...
Es pēdējā laikā, latviski sakot, negruzos pilnīgi ne par ko. Uzskatu, svarīgākā īpašība un vērtība, kas cilvēkam ir, tas ir dzīvesprieks. Ja tev tas ir, jebkurā valstī un jebkuros sūdos akumulēsi enerģiju un izdomāsi, ko darīt un kā dzīvot. Bet, ja dzīvesprieka nav, nekādos apstākļos nejutīsies labi.
Domāju, kāpēc cilvēki ir tik nelaimīgi un nesaprot, ko īsti grib, un kāpēc spriedze sabiedrībā ir tik liela. Nav motivācijas! Pašlaik visa šī bezjēdzības sajūta ir tādā saasinājuma apogejā – kad nevar saprast, kāpēc ko darām vai nedarām.
Principā cilvēkam vajadzētu nodarboties ar to, ko viņš kādreiz pats no savas gribas, neviena nespiests, sācis darīt. Citādi – kaut ko tev uzspiež sabiedrība, kaut ko – vecāki, visi pēkšņi ir juristi un baņķieri, beigās katram savs psihoterapeits, un dzīves nekādas.
Man ir interesanti! Šajā ziņā esmu diezgan smags eksemplārs: ja ir interesanti, tad ir, bet, ja nav, tad neko nevaru izdarīt. Taču mana kolēģe Aija Bley mani šajā jautājumā trīskārt pārsit. Viņai ir tāda speciāla sejas izteiksme un teiciens: „Booooring...” (Garlaicīgi – angļu val.) Un tā iestājas jau pusstundu pēc tam, kad esam eksotiskākajā vietā un notikumā. Ar mani tik traki nav, mazliet ilgāk spēju baudīt dažādas situācijas.
Bet interesanti jābūt – tas ir dzinulis. Un jābūt rezultātam – tas man ļoti svarīgs. Esot četri cilvēku tipi – tie, kas orientēti uz procesu; tie, kas uz rezultātu, uz sadarbību, un uz principiem. Nu tad esmu orientēta uz rezultātu un principiem, sadarbība un process man pilnīgi pie kājas. Es varu paciest jebko, ja zinu, ka tas novedīs pie laba rezultāta.
Par principiem runājot – nu tur ir vienkārši: mani neviens nepiespiedīs melot. Piemēram, ja es aizbraucu uz kādu zemi, kur it netīrs un piesārņots bezjēgā, tad es tā arī saku. Ja kāds žurnālists dodas turp par šīs valsts naudu, nostājas līdz ceļiem dubļos ar savu kameru un ziņo, cik viss skaisti, – tā ir viņa problēma. Pēc tam man šīs valsts vēstnieks saka – nu, bet jūs taču varētu atbraukt un rakstīt par skaisto! Nē! Nevaru. Tāpēc aitu projektam mums ir alternatīvs finansējums, lai nebrauktu par kāda naudu. Mums ir subjektīvs sajūtu ceļojums, nemelojot par to, ko redzam.
Tu šogad piedalījies Prozas lasījumos.
Jā, lasīju nodaļu no sava jaunā romāna, kuras nosaukums „Ķeriet kaifu no dzīves”!
Šī doma noformulējās ceļojumā uz Jekaterinburgu, kur nejauši satikāmies ar kaut kādiem krievu kinošņikiem. Iedomājies, dziļš sniegs, tumsa – tāda sajūta, ka nekuriene, un pēkšņi mēs nokļūstam lepnā viesnīcā, kur notiek kaut kāds krievu kinofestivāls. Un tad jau pret rītu, kad neviens vairs nerunā, nedzer un nedejo, zāles vidū iznāk scenārists un klusumā norunā fantastisku monologu. Par to, ka neviens nezina, kas ir patiesība, neviens nezina, kas ir pareizi un kā ir jādzīvo, neviens nezina, kas būs tālāk. Tāpēc vienīgais, ko tu vari darīt, ir ķert kaifu no dzīves!
Nav jālec ar izpletni un jādara ekstrēmas lietas. Tas ir iekšējās attieksmes jautājums. Tā ir degsme dzīvot.
Jāiziet cauri dažiem pārdzīvojumiem – bez tā to kaifu laikam nejutīsi! Dzīvē gadās situācijas, kad novērtē, kāds brīnums tā dzīve ir, un tad tu skaties citādi. Izsisties no sava ierastā komforta līmeņa ir svētīgi.
Šķiet, zini, kā tas ir.
Šī vasara man pagājusi pilnīgā tādā kā... komā. Maijā nomira manu bērnu tēvs, mans bijušais vīrs. Ļoti talantīgs un man ļoti tuvs cilvēks. Nav normāli, ja cilvēks mirst 40 gadu vecumā...
Un tad ir tā, ka tev dzīve sabrūk visos virzienos. Tev bērniem ir depresija, tev jātiek galā arī sevi un arī ar bankrotu, kredītiem un bāriņtiesu – cilvēks, kurš nav gājis tam cauri, nevar iedomāties, cik vājprātīgi ciniska ir valsts attieksme šajā situācijā. Bet, jo ciniskāka ir viena puse, jo spilgtāk parādās otra, kad tu saņem nesavtīgu palīdzību un atbalstu. Taču pienāk brīdis, kad ar visu dzīvesprieku, ar dzīves rūdījumu esi izsista no sliedēm tā, ka vienkārši nevari savākties.
Es bruku nost. Vienkārši bruku nost. Un tieši šajā vasarā es ļoti viegli un iedvesmoti uzrakstīju pirmās trīs aitu projekta grāmatas. Varbūt tas no malas izklausās monstrozi. Bet rakstot tu uzreiz dzīvo citu dzīvi; tu nedomā par to, ko esi zaudējusi, nedomā par visām likuma finesēm, kuras tu nevari mainīt... Un arī iracionālās lietas nāk palīgā.
Jā! Šajā vasarā bija situācija, kad jutu – man tiešām brauc jumts un es netieku ar sevi galā. Un tā mazā debesu palīdzība bija pavisam vienkārša. Bet kā tas nostrādāja!? Vasarā aizbraucu uz Ventspils rakstnieku māju un sāku rakstīt pirmās trīs projekta grāmatas. Kādā pastaigā pa Ventspili pilnīgi nejauši nopirku krāsojamo mandalu grāmatu. Man vēl bērns teica – tu ko, mamm, tu taču tagad nesāksi krāsot bērnu grāmatas! Tas bija laiks, kad mums visiem bija tik grūti, ka dakteri arī bērniem izrakstīja miega zāles. Bet es nedzeru zāles. Kā smejos, apetīte un miegs man ir vienmēr, un, ja nav, tad man ir trauksme, jo tā neesmu es. Taču tajā situācijā man, protams, bija iemesli negulēt. Un.. Ja kāds man to būtu teicis, es neticētu. Bet ar to mandalu krāsošanu momentā sakārtoju sev miegu. Katru vakaru izkrāsoju vienu mandaliņu un mierīgi aizgāju gulēt. Pēc tam sapratu, ka mandalām ir jēga. Kad viss jūk un brūk, tu redzi, ka šajā dzīvē kaut ko tomēr vari sakārtot. Kaut vai vienu sīkumu. Tas iedarbojas ļoti nomierinoši.
Un es biju iedomājusies, ka smagākā tēma, par ko mums būs jārunā, ir tavs bankrots... Gada sākumā prese rakstīja, ka esi sākusi maksātnespējas procesu.
Protams, ka bankrots ļoti traucē dzīvot ikdienā un rada spriedzi. Bet to jau esmu sagremojusi. Un drāma bija tad, ka es to jūgu vilku. Es jutos kā slaucama govs. Nesu kaut kādu nepanesamu nastu – un par ko? Lai dzīvotu padomju laika dzīvoklī!
Ja kāds man liek sajusties vainīgai par to – par ko? Neesmu darījusi neko ne pret likumu, ne pret sirdsapziņu. Bankā sēž simtiem gudru galvu, kas rēķina ciparus, un pretī es, māksliniece ar spalvām matos, ar diviem bērniem pie rokas. Es varu atļauties nesaprast tos ciparus! Mums bija darījums par dzīvokli, kura vērtība nokritās desmit reižu. Kāpēc atbildība jāuzņemas tikai man?
Katrai paaudzei ir kaut kas jāpārcieš un kaut kāds sitiens jāiztur. Līdz šim mani kolektīvie procesi neskāra, es kaut kā izpeldēju. Nu maksātnespēju paņēmu uz sevi; tāpēc jūtos izpildījusi savas paaudzes karmu. Kā smejos: sakiet man paldies, ka tā biju es, ka tie nebijāt jūs!
Nesen iepazinos ar ļoti interesantu sievieti, kurai tas viss ir apgriezti. Kā viņa saka – es visu laiku esmu dzīvojusi zelta būrītī, bet visu laiku jutos nelaimīga, jo nevarēju darīt to, ko gribu... Es visu laiku esmu darījusi to, ko gribu, bet tagad reizēm domāju – labprāt kādu brīdi pasēdētu zelta būrītī.
Bet vai to ilgi izturētu?
Neesmu pārbaudījusi! Bet, protams, savā būtībā esmu šāda – kaut kur kāda mežģīne, kaut kur kāda spalva, kaut kas spīd, kaut kas laistās... Kad man bija kredīts, man nebija nekādu spalvu matos. Kāda sieviete – tu esi kredīta numurs! Protams, ka tas kredīts spiež – materiāli, garīgi, cilvēciski... Tu visu laiku esi diskomfortā. Tagad varu atļauties bužināt spalvas un priecāties par kaut ko mazu, spīdīgu un smieklīgu.
Tajā pašā laikā, ja vajag, varu iet arī cauri ierakumiem. Tagad rakstu nākamo grāmatu par Gruziju – tur būs skaidri redzams, ka vienudien tu vari būt caca uz augstiem papēžiem, kuru vadā un lutina un kurai pasniedz roku, un nākamajā dienā tu brien cauri dubļiem, brauc piepīpētā maršrutniekā ar agresīviem dzērājiem... Tieši tajā dažādībā ir dzīves kaifs!
