Traģisks stāsts: cīņa ar Dzemdību namu 9 gadu garumā

Pirms vairākiem gadiem Latviju pāršalca ziņa: Natālija Grasmane vērsusies tiesā, lai no Rīgas Dzemdību nama pieprasītu divus miljonus latu par dēla sakropļošanu dzemdību laikā. Pēc neapskaužamiem astoņiem gadiem Natālijas dēls Artūrs ir miris. Lai gan Augstākā tiesa nupat atzinusi, ka Natālijai tikai daļēji ir taisnība, viņa cīnīsies līdz galam.

„Man vairs nav, kur atkāpties, – mans dēls pirms pusotra gada nomira, un tiesvedību tagad turpinu idejas vārdā. Jau gadiem runā par to, ka bērnu mirstība Latvijā ir pārāk augsta, taču būtībā nekas nemainās. Es uz savas ādas izbaudīju, ka dzemdēt bērnu Latvijā ir, kā piedalīties ruletē: varbūt paveiksies, varbūt – nē...” stāstu sāk Natālija. „Ja nepaveiksies, neviens nebūs vainīgs, tikai tu pati, jo ārsti nekādu atbildību neuzņemsies. Taču uzskatu, ka katram par pieļautajām kļūdām jābūt atbildīgai. Ārsts, kas pieņēma manas dzemdības, Rīgas Dzemdību namā turpina strādāt, un esmu dzirdējusi vēl par situācijām, kad šī cilvēka vainas dēļ bērni dzemdībās cieta.

Kāpēc no Dzemdību nama pieprasīju divus miljonus latu?! Diemžēl mūsu materiālajā pasaulē cilvēki ir tik samaitāti, ka savu nodarījumu saprot tik tad, kad viņiem par to jāmaksā. Otra cilvēka traģēdija līdz sirdij un apziņai parasti nenonāk... Vēl vairāk, tikai ar šo ciparu (diviem miljoniem) es pievērsu sabiedrības uzmanību notikušajam. Ja būtu runa par desmit tūkstošiem, tiesvedības process sen būtu beidzies, nauda būtu samaksāta, viss būtu noklusis, it kā mana bērna, kurš dzemdībās tika sakropļots, vispār nekad nebūtu bijis.

Latvijā taisnību panākt neceru – tiesvedība ilgst jau deviņus gadus, un tā atgādina cirku, kurā faktus un notikumus ciniski sagroza. Bet par visu pēc kārtas.”

„Mana grūtniecība noritēja lieliski – visi rādītāji bija normā. Apmeklēju Latvijā labi zināmu ginekoloģi, kas savulaik pat vadīja ginekologu asociāciju. Protams, ka viņas teiktajam, ka ar mani un bērnu viss ir vislabākajā kārtībā, uzticējos. Septītajā grūtniecības mēnesī ārste ierunājās, ka pienācis laiks izlemt, kur dzemdēšu, un noslēgt ar vecmāti līgumu. Tā izdarīju. Vēl pēc mēneša daktere sacīja, ka līdz dzemdībām vairs nav tālu; pie viņas varu vairs nenākt, bet apmeklēt vecmāti.

Paklausīju. Kas notika tiesā? No Dzemdību nama puses tas tika traktēts, ka es – bezatbildīgā māte – pašā svarīgākajā mēnesī esmu pārtraukusi apmeklēt ārstu. Tieši šajā laikā visdrīzāk ar bērnu kaut kas noticis; tādēļ viņš nav varējis normāli piedzimt. Taču es biju klausījusi ārstei, arī vecmāte man ne ar pusvārdu neteica, ka ir vajadzīga ārsta konsultācija.

Gluži pretēji, man visu laiku skandināja, ka ar bērnu un mani ir vislabākajā kārtībā. Apzinīgi apmeklēju vecmāti, un viņa, konsultējoties ar Dzemdību nama ārstu, sacīja, ka mazo esmu nedēļu pārnēsājusi. Ja nākamās dienas laikā dzemdības nesāksies, jābrauc uz slimnīcu, un tās jāizsauc mākslīgi. Protams, ka viņu klausīju un laimīga braucu uz slimnīcu, zinot, ka drīz mans puisēns būs klāt.

Dzemdības tika mākslīgi stimulētas, vecmāte sacīja, ka bērniņš guļ pareizi, ka dzemdību ceļi ir veseli, tādēļ dēls pēc divām stundām būs klāt. Kad dzemdības sākās, vecmāte piedāvāja veikt epidurālo anestēziju, nodaļā dežurējot slimnīcas labākais anesteziologs. Tajās sāpēs biju ar mieru uz visu, lai tik viss ātrāk beigtos. Bet, tiklīdz man ievadīja anestēziju, dzemdību process apstājās: dzemdību ceļi tālāk nevērās. Tiesā ārsts stāstīja, ka dzemdībās izmantojis Kristellera metodi.

Kad tiesnesis lūdza paskaidrot tuvāk, ārsts norādīja, ka Kristellera metode izpaužas tādējādi, ka ārsts uzliek delnu uz mātes vēdera un stumj bērnu, lai tas ātrāk piedzimtu. Tie bija meli, jo manā gadījumā divi ārsti uzgūlās uz vēdera un šādi bērnu izgrūda laukā. To redzot, mans vīrs šausmās izskrēja no dzemdību zāles.

Šajā lietā ir vēl viena nianse: ārsts bija piedzēries, un šī iemesla dēļ dzemdību zālē bez viņa, anesteziologa un vecmātes tika pieaicināts vēl viens ārsts no citas nodaļas. Tiesā to pierādīt nevaram, jo mans nu jau bijušais vīrs uzskatāms par ieinteresēto personu, un tāpēc viņa liecība netiek ņemta vērā. Bet ārsti notikušo noliedz un apgalvo, ka dzemdības pieņēmis tikai viens mediķis.”

„Uzreiz pēc dzimšanas dēls nonāca reanimācijā. Reanimatologa pirmais jautājums bija: „Ko ar jums dzemdībās izdarīja, ka bērns ir tik traumēts?!” Ārsts tāpat sacīja, ka bērns visādi citādi ir vesels, taču dzemdību dēļ cietušas smadzenes. Tiesā minētais mediķis savus vārdus noliedz. Nu izrādās, ka pie vainas nav dzemdību trauma, bet gan ģenētika, ko mūsdienu medicīna vēl nepazīstot, kā arī mana slimību vēsture.

Interesanti, ka visos izrakstos, kad Artūrs no Dzemdību nama tika nosūtīts uz bērnu slimnīcu, kā diagnoze tika minēta „dzemdību trauma”. Bet tiesā diagnozi noliedza: kaut kas bijis jāuzraksta, un šis esot nekonkrēts slēdziens. Ir briesmīgi, kad redzu, kā atbildīgie ārsti, kas ir nodaļu vadītāji slimnīcās, arī pasniedzēji augstskolās, nekaunīgi melo.

Tagad mediķi saka tā: tas nekas, ka grūtniecības laikā netika fiksēta neviena atkāpe no normas, ar jums tomēr kaut kas nav bijis kārtībā. Jo savulaik bija pārslimota hlamidioze un bijis viens aborts, bet tas savukārt uz grūtniecību un dzemdībām var atstāt sekas. Taču es pie ārsta neaizgāju kā balta lapa, pati dakterei izstāstīju gan par abortu, gan par hlamidiozi, kas pirms deviņiem gadiem bija izārstēta. Ja ārsts zināja, ka tas var atstāt sekas, kāpēc mani nebrīdināja, kāpēc neteica, ka esmu riska grupā un kāpēc to neņēma vērā arī dzemdību namā?

Es it visā klausīju ārstus; ja man būtu ieteikuši veikt ķeizargriezienu, es taču nebūtu iebildusi! Tagad visiem pēkšņi ir pašsaprotami, ka es pati nevarēju dzemdēt un ka vispār man normālu bērnu nevar būt. Uz iebildumu, ka pašlaik man aug vesela meita, ir nākamais arguments: bērni ir Dieva ziņā un medicīna visu ietekmēt nevar. Patiešām kā ruletē – vienu reizi tev nepaveicās, tagad paveicās...”

„Tiesā tika nozīmēta medicīniskā ekspertīze. Tajā vērtē grūtniecības norises dokumentāciju, kā arī bērna slimības vēsturi. Uz šīs dokumentācijas bāzes bija izdarīti secinājumi. Ekspertīzei jādod konkrētas atbildes uz jautājumiem. Bet manā gadījumā visas atbildes bija pēc principa: varēja būt, bet varēja arī nebūt. Nav nevienas skaidras atbildes! Taču slēdziens gan skaidrs: ārsti nav vainojami mana dēla invaliditātē.

Ekspertīzi lūdzu veikt ārstiem Krievijā, kas savā atzinumā skaidri norādīja, ka dēla smagā invaliditāte nav saistīta ar savulaik pārslimoto hlamidiozi un izdarīto abortu, ka tā ir smago dzemdību sekas. Tiesa šo ekspertīzi nepieņēma, jo Krievijas mediķiem ir padomijas laika medicīnas skola. Tad man gribētos vaicāt, kāda skola gan ir mūsu Tiesu medicīnas galvenajai ekspertei, kurai patlaban ir apmēram astoņdesmit gadu?! Vai tad viņa izglītību nav ieguvusi padomju laikā?! Lūdzām veikt ekspertīzi  kādā citā valstī, taču lūgumu noraidīja, sakot, ka Latvijas ārsti ir paši labākie un mums nav iemeslu viņiem neuzticēties. Ko darīja tiesa?!

Vēlreiz lika veikt ekspertīzi tai pašai Tiesu medicīnas galvenajai ekspertei, kas izvēlējās komisijas sastāvu! Mana ginekoloģe saka – mēs visi zinām, ka tev taisnība, taču Latvijā nekad neviens ārsts pret otru nenostāsies. Dažkārt ir sajūta, ka sitos pret sienu.”

Visu īso mūžu – kā dārzenis

„Esmu saņēmusi arī cilvēku nosodījumu par to, ka vēršos pret ārstiem, taču viņi parasti nepadomā, kādu traģēdiju piedzīvo vecāki, kuru bērns padarīts par invalīdu. Mans dēls dzemdībās nenomira, jo, kā sacīja jau minētais reanimatologs, to, ko var pārciest jaundzimušais, nespētu izturēt trīs pieauguši cilvēki kopā. Artūram bija cietušas smadzeņu šūnas un sācies smadzeņu bojāejas process, ko nav iespējams apstādināt. Divu gadu vecumā, kad viņam veica kārtējo smadzeņu datortomogrāfiju, neskarta bija vairs tikai puse smadzeņu kreisās puslodes. Artūrs nodzīvoja astoņus gadus kā „dārzenis”: bez emocijām, bez fiziskās un emocionālās attīstības. Jo vecāks kļuva, jo degradācija pastiprinājās.

Divas nedēļas Artūrs nogulēja Dzemdību nama reanimācijā, vēl divas – Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā. Pēc visiem izmeklējumiem nodaļas ārste nostādīja fakta priekšā: nav nekādu cerību, ka dēla veselība uzlabosies. Ārste ieteica no bērna atteikties. Pat neesot jāparaksta nekādi papīri; varu dzīvot bez sirdsapziņas pārmetumiem, tāpat nevaru viņam nekādi palīdzēt.

Daktere bez aplinkiem norādīja: šādi bērni izjauc ģimeni,

ja gribu pazaudēt vīru, varu vest dēlu mājās. Ja gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dēlu vajag atstāt un laist pasaulē otru bērnu. Klausījos viņā un domāju: cik briesmīgi cietsirdīgi!

Turklāt, kad Artūrs bija maziņš, viņš bija tik smuks rozā bumbulītis! Slimnīcā redzēju bērnus ar veselības problēmām, viņi izskatījās briesmīgi, ar vecu cilvēku sejām. Runāju par to ar ārsti, un viņa sacīja: viņi nevar izskatīties pēc eņģelīšiem, jo viņu ikdiena ir nemitīgas ciešanas. Bet manējais dēliņš izskatījās labi!

Raudzījos uz Artūru un sev teicu: viņš izkārpīsies! Neticēju, ka mans dēls būs invalīds.

Arī vīrs uzsvēra: savu dēlu slimnīcā viņš neatstās. Atvedām Artūru mājās, un tad sākās... Kad zīdaiņi raud, tas nav pilnīgi nekas, ja salīdzina ar Artūra kliegšanu. Viņš kliedza stundām un tik ilgi, kamēr vairs nespēja pakliegt, līdz nespēkā aizmiga. Nebija ne dienu, ne nakšu. Kad miegā spēks bija atgūts, atkal sākās kliegšana. Kad vīrs nāca no darba, viņam klusējot devu bērnu un skrēju laukā no mājas, lai vienkārši staigātu ap kvartālu. Dažkārt pat trijos četros no rīta, jo bija sajūta, ka pamazām jūku prātā.

Artūra smadzenēs bija izveidojusies hematoma, kas radīja neciešamas sāpes. Izrādījās, nav zāļu, lai viņa ciešanas atvieglotu. Kamēr hematoma uzsūcās, pagāja mēneši. Zīst viņš nespēja, kustības bija nekoordinētas, šķita, ka katra ķermeņa daļa ir kā pati par sevi. Kad gāju uz parku staigāt un Artūrs sāka kliegt, metos skriet, lai ātrāk būtu mājās, jo citādi cilvēki nāca klāt un sāka mani mācīt, kā jāapietas ar bērnu.”

Bērns, kas izjauc ģimeni

„Smagākais bija, ka Artūra gadījumā nebija iespējams nekāds emocionālais kontakts. Viņam bija tā sauktais peldošais skatiens, kas nekur nefokusējās. Nezinu, ko nozīmē, kad dēls ieskatās acīs. Viņš mūs nepazina, nereaģēja, nesmaidīja; nekad nevienu mantiņu rokā nevarēja satvert. Dēls gulēja kā dzīva lelle, bez saprāta, emocijām, kustībām. Viņš nevarēja pacelt galvu. Astoņu gadu vecumā viņa ķermenis bija izkaltis un izgriezies kā sauss koks.

Ārstei bija taisnība – izjūk tās ģimenes, kurās aug bērni ar smagu invaliditāti. Manā gadījumā vīrs bija brīnišķīgs, viņš rūpējās par Artūru, drīzāk visu izjaucu es pati.

Kad izgāju uz ielas, redzēju grūtnieces, sievietes ar maziem bērniem ratos, kuri sēdēja, un automātiski man tas atgādināja, ka manējais nesēž un nekad nesēdēs. Un pie visa vēl sāku vainot vīru, jo viņš taču dzemdībās bija blakus – kāpēc neko nedarīja?!

Kad notiek ļaunākais, ir tik daudz tāda, ko piedzīvo, un nekas no tā nestiprina ģimeni. Tā mums viss pamazām sāk brukt. Diemžēl sievietes parasti paliek ar bērnu un neko citu, izņemot savu nelaimi, vairs apkārt neredz. Arī tam izgāju cauri, līdz sapratu, ka nevaru un negribu dzīvot tikai bērnam, ka vēlos uz pasauli raudzīties skaidru galvu. Tāpēc sāku studēt.”

Cīnīšos arī citu māmiņu dēļ

„Pēc divarpus gadiem, lai gan ar vīru bijām uz šķiršanās robežas, mums piedzima meitiņa Gabriela. Sapratu, ka netikšu galā ar zīdainīti un Artūru, bet sociālās aprūpes iestādē dēlu vēl nebiju gatava atdot. Rūpes par viņu uzņēmās tante, kas savulaik mani uzaudzināja. Diendienā viņa Artūru kopa. Skatoties uz tanti, secināju: ja tā turpināsies, pazaudēšu vēl vienu sev tuvu cilvēku. Artūram blakus bija jābūt ik minūti, viņam nebija izpratnes par dienu un nakti. Sapratu, ka ar manu tanti notiek tas pats, kas iepriekš ar mani: viņa runā tikai par Artūru, pārējā pasaule viņai vairs neeksistē. Viņa redz tikai viņa mokas un dzīvo bez mazākās cerības, ka kādreiz kaut kas uzlabosies.

Pēc trīsarpus gadiem izlēmām, ka bērnu tomēr vedīsim uz specializēto aprūpes iestādi. Bet man vienalga bija sajūta, ka nespēšu viņu tur atstāt. Tieši auklītes mani pārliecināja, ka tik smagi slims bērns nedrīkst palikt mājās. Artūrs pats vairs neēda un nedzēra, viņu baroja caur zondi.

Auklītes man visai tieši pajautāja: vai nevēlos dēlu atstāt tālab, ka patiesībā baidos, ka kāds pateiks – esmu slikta māte?! Bija cilvēki, kas uzskatīja, ka man vajadzēja sevi ziedot bērnam, jo tas ir mans krusts, kas jānes. Taču man bija jādomā arī par savu veselo meitiņu. Pēc pārdzīvotā nespējām ar vīru palikt kopā un izšķīrāmies.

Atceros, kad gaidīju Gabrielu, draudzenes vaicāja, vai man nav bail mēģināt vēlreiz? Bet baiļu nebija nemaz. Visu grūtniecības laiku biju absolūti mierīga. Es taču intuitīvi zināju, ka arī ar Artūru viss bija kārtībā. Viņu par invalīdu padarīja traumatiskās dzemdības. Šoreiz izvēlējos dzemdēt „Stradiņos”, un ārste ieteica ķeizargriezienu. Tagad man ir brīnišķīga septiņus gadus veca meita. Bet nenoliegšu, ka dažkārt pārņem skumja un skaudra sajūta, ka man varēja būt arī desmitgadīgs dēls... Un to nekas nespēj kompensēt.

Man nav vēlmes atriebties ārstiem, bet uzskatu, ka katram par savu nodarījumu ir jāatbild. Dēla invaliditāte nebija traģēdija tikai man, bet arī vīram, vecvecākiem; visu dzīves tika salauztas.

No visas sirds esmu pateicīga advokātam Agrim Bitānam, jo viņš bija vienīgais, kas piekrita uzņemties šo lietu; pārējie atteicās, jo tiesā cīnīties par jautājumiem, kas skar medicīnu, esot bezcerīgi... Nupat lietu izskatīja Augstākā tiesa un piesprieda Dzemdību namam man izmaksāt trīs tūkstošus latu par to, ka ārsti informāciju par mani un Artūru izplatīja trešajām pusēm. Taču mana galvenā prasība – atzīt ārstu pieļauto kļūdu dzemdībās – tā arī tika atstāta bez ievērības. Tāpēc iesniegsim kasācijas sūdzību. Cīnos ne tikai par sevi, bet arī par citām māmiņām, kas var nonākt identiskā situācijā; tāpēc iešu līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai.”

Ieva Konstante, žurnāls „Stella”/ Foto: Rojs Maizītis