Latviete Turkmenistānā komandē vietējos vīriešus
Kad Rīgā pulkstenis rāda astoņi vakarā, tur jau ir vienpadsmit. Santa Ūbele (31) tikko pabeigusi darbu un Skype raksta: vēl 15 minūtes un varēsim runāties. Zinu, ka viņa jau astoņus mēnešus dzīvo un strādā Turkmenistānā un draugiem raksta – tā nav cita valsts, tā ir cita planēta!
Iepriekš strādāju celtniecības jomā, līdz atnāca krīze un celtniecības darbi Latvijā strauji saruka. Ar draudzeni Rīgā atvērām savu veikaliņu La Fiesta, tirgojām dažādas latviešu mākslinieku lietiņas, ko var dāvināt, ar kurām var pucēties, lai katra diena būtu kā svētki. Taču par maz bija gan pieredzes, gan prātiņa, gan finanšu līdzekļu – veikaliņu aizvērām un sāku strādāt restorānā par menedžeri. Bet tas nebija darbs, par kuru sapņoju. Gluži sēnes lasīt arī negribējās, strādāt fabrikā Lielbritānijā – arī ne, tāpēc sāku sūtīt savu CV restorāniem un viesnīcām visā pasaulē. Man nav ne ģimenes, ne bērnu, kas mani varētu turēt Latvijā... Joka pēc savu CV nosūtīju arī uz Turkmenistānu. Pat nezināju, kas tā par valsti, kur īsti atrodas. Un pat negaidīju, ka man kāds vispār atbildēs. Bet no Turkmenistānas atnāca atbilde. Nedēļas laikā bija daži e-pasti, divas telefonintervijas, un jau pēc mēneša biju šeit, lai Ašhabadā pieczvaigžņu luksusa viesnīcā „Sofitel” (franču viesnīcu tīkls visā pasaulē) vadītu restorānu. Francūži to pirms gada atvēra un meklēja darbiniekus. Tā arī te nokļuvu... Nekautrēšos sakot, ka strādāju labākajā restorānā valstī. Tas nav pārāk liels, atrodas viesnīcas 15. stāvā, no loga paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu.
Zināju, ka Turkmenistāna ir musulmaņu valsts, te nevar nopirkt alkoholu un cigaretes (patiesībā var) un ka šeit dzīvot ir droši. Sazvanīju Ārlietu ministriju, piereģistrējos, uzzināju, pie kā vērsties, ja gadās problēmas. Braucu ar diezgan lielu drošības sajūtu. Domāju – tur dzeršu svaigas sulas, piparmētru tēju, attīrīšu organismu, kāpēc ne? Taču mēs, ārzemnieki, kas te esam, smejamies – šī nav cita valsts, šī ir cita planēta! Izkāpjot no lidmašīnas, mana pirmā doma bija skriet ātri atpakaļ un lūgties, lai ļauj lidot atpakaļ uz Stambulu. Šeit viennozīmīgi jāaizmirst jautājums – kāpēc? Šeit ir tikai tāpēc, ka tā ir.
Iebraucot pilsētas centrā, mazliet nomierinājos. Vienīgi bija tāda dīvaina sajūta – uz ielām vispār neviena cilvēka. Un pa ceļam – labi, ja trīs mašīnas... Uzzināju, ka pulksten 23 sākas komandantstunda un tad neviens nedrīkst atrasties uz ielas, būt alkohola reibumā. Visiem jābūt savā pieraksta vietā. Ja to pārkāp, tevi var arestēt un deportēt.
Viesnīca izrādījās grandioza un iespaidīga – visa zeltā un kristālos. Kad ienācu savā numuriņā, kurā joprojām dzīvoju – tādā kā dzīvoklītī viesnīcas teritorijā (drošības apsvērumu dēļ viesnīca mums dzīvokļus neīrē) – šķita, ka nebūs jau tik traki. Viesnīcas teritorijā nevienam nav tiesību nākt un pārbaudīt, vai esmu savā, vai kādā citā numuriņā.
Sākumā tu centies tikai saprast, kas notiek. Tas, kas pēc tam, maigi sakot, kaitināja, vēl šķita tikai dīvains, smieklīgs un interesants. Staigā apkārt plati atvērtām acīm un nespēj noticēt, ka patiešām redzi to, ko redzi. Bet tā bija tikai pirmajos mēnešus. Pēc tam vairs neliekas uzjautrinoši, ka katru vakaru tiek slēgti ceļi, jo prezidents brauc mājās. Tevi sāk kaitināt, ka darbinieki šī iemesla dēļ kavē darbu, tu esi aizgājusi uz tirgu un netiec mājās, jo stāvi plus 50 grādos ar iepirkuma maisu parkā un tev vēl palūdz noslēpties aiz koka, jo brauc prezidents un ielām jābūt tukšām.
Tā kā īsti nezināja, kas mani šeit sagaida, ko varēšu nopirkt un ko – ne, atbraucu ar pamatīgu čemodānu. Un labi vien bija, jo šeit ir lielas grūtības nopirkt lietas, kas mums ir pašsaprotamas. Nav gandrīz nekādu garšvielu, tikai sāls, lauru lapas, garšviela gurķu marinēšanai un pipari. Toties, vienīgajā veikalā, kas ir Ašhabadā, pērku Latvijā ražotos melnos piparus! Ir tikai divu veidu sieri, par parmezānu, kas man ļoti garšo, var pat nesapņot. Gaļu un zivis var nopirkt, bet tikai tirgū. Bet iedomājies – ārā plus 40, gaļa vienkārši sakrauta kaudzēs, mušas lido, kaķi apkārt staigā... Pat gribēdama nenopirkšu. Vislabākais matu šampūns, ko te var iegādāties, ir tāds, ko pat bezizejas situācijā nepirktu Rīgā. Turklāt pēc likuma nav aizliegts tirgot viltojumus. Tāpēc nekad nezini, ko nopirksi... Kolēģis iegādājās skūšanās putas, ko visu dzīvi lietojis, un viņam bija tāda alerģija, ka pat vajadzēja lietot antibiotikas. Tāpēc, kad braucu uz Latviju, man līdzi ir tukšs čemodāns; bet lidojot atpakaļ tā svars vienmēr pārsniedz atļauto. Vedu drēbes, kosmētiku, visādas mērcītes, sierus, garšvielas...
Trīs reizes dienā viesnīcā mums pieejama darbinieku kafejnīca, kur ēd arī vietējie darbinieki, tāpēc ēdienos garšvielas tikpat kā netiek lietotas. Citādi neēdīs, nav pieraduši. Pat šašliks te ir bezgaršīgs. Protams, strādājot restorānā, šad tad tieku arī pie kaut kā labāka (smejas). Pārsvarā ēdu dārzeņus, salātus, augļus. Ļoti labi figūrai. Kad aizbraucu uz Latviju, svarā pieņemos diezgan pamatīgi (smejas). Latvijā biju trīs nedēļas augustā un Ziemassvētkos – gandrīz mēnesi. Strādāju sešas dienas nedēļā, bet, pēc Francijas likumiem, mums jāstrādā tikai piecas. No katras nostrādātās nedēļas pie atvaļinājuma nāk klāt viena brīvdiena. Turklāt Turkmenistānā gandrīz katru nedēļu ir kāda svētku diena, kas ir oficiāla brīvdiena. Viņiem ir pat meloņu un zirgu diena! Arī tās pieplusojas atvaļinājumam. Tāpēc varu tā braukāt.
Visi vadošie viesnīcas darbinieki lielākoties ir francūži. Vēl ir pāris turki, meitene no Mauritānijas (viņa ir kļuvusi par manu labāko draudzeni), Marokas un Filipīnām. Viesnīcas oficiālā valoda ir angļu. Visi darbinieki ir vietējie – ar viņiem runāju krieviski. Bet par to būs atsevišķs stāsts.
Mēs, ārzemnieki, savā zelta būrīti turamies kopā, viens otru balstām un stutējam, kad uzmācas depresija. Pašlaik gan esam palikuši mazāk – daži ir aizbraukuši paši, jo nav varējuši izturēt šīs valsts „savdabīgo” dzīvi, daži ir deportēti par atrašanos ārpus viesnīcas teritorijas pēc pulksten 23. Dienas laikā, protams, pa pilsētu var staigāt. Tik jāzina, ka uz ielas nedrīkst ēst, neko dzert un smēķēt (toties var jebkurā publiskā vietā, nevienu neinteresē, vai blakus bērni vai grūtnieces). Bet cik tad daudz staigāsi – Ašhabadu apmēram pirms 50 gadiem nopostīja zemestrīce, tāpēc viss te svaigi celts. Viss – baltā marmorā, mājas – gandrīz vienādas. Visur strūklakas. Ir arī pieminekļi – visi tādi grandiozi un milzīgi. Zeltā un marmorā. Ārpus centra – padomju laiku grausti, kur dzīvo vietējie.
Viesnīcā varam apmeklēt SPA, ejam ciemos viens pie otra uz numuriņiem, skatāmies filmas, kuras atvestas līdzi. Visiem datori salādēti pilni ar mūziku un filmām. Brīvā laika iespējas te ļoti limitētas, un tā ir lielākā problēma – te nav, ko darīt. Grāmatas, ko atvedu līdzi no Latvijas, izlasu jau pirmajā nedēļā. Pa vienu brīvo dienu arī ekskursijā nekur neaizbrauksi – Turkmenistānas lielāko teritoriju klāj tuksnesis un attālumi, kas šķir pilsētas, ir milzīgi. Tikai vienreiz esam ņēmuši mašīnu, gidu un devušies uz seno pilsētu Nisu, kas bija svarīgs punkts Zīda ceļā no Turkmenistānas uz Afganistānu un Irānu...
Protams, arī Latvijā nebija tā, ka tagad sēžu un domāju – ak Dievs, kā man gribas uz kino! Tas bija normāli, pierasti, tāpat kā teātris un kafejnīcas. Tagad – ir laiks, ir līdzekļi, bet nav, kur iet. Lai cik ļoti man patīk mani kolēģi, mēs esam neliela cilvēku grupiņa, un tie ir mūsu vienīgie kontakti... Turklāt mēs vēl kopā strādājam un arī vienā ēkā dzīvojam. Noslēpumu te nav, jo neko noslēpt nav iespējams. Visi zina, cikos šodien aizgāju uz tirgu, ko nopirku, cikos atnācu un ko uzaicināju vakariņās. Un tad ir – kāpēc tu viņu uzaicināji, bet mani neuzaicināji? Tāpēc smejamies – tas jau būs ļoti daudz, ja, prom braucot, viens otru neienīdīsim. Bet vienam bez otra mums tiešām te nekā nav.
Šeit dzīvojot pluss ir tāds, ka nav praktiski nekādu izdevumu. Nav, kur tērēt, tāpēc var iekrāt. Pavadi četrus mēnešus šeit, bet pēc tam vari aizbraukt atvaļinājumā, atpūsties un par finansēm īpaši nedomāt.
Uz šo restorānu vietējie iedzīvotāji nāk ļoti, ļoti reti. Kaut te ir ļoti, ļoti turīgi cilvēki. Jo šī ir valsts, kurai ir nafta un gāze. Bet viņi nedrīkst parādīt, ka viņiem ir nauda. Viņi nekad neies uz restorānu, kur cilvēki vidēji atstāj 100 dolārus par vakariņām. Tā kā Turkmenistānā praktiski nav tūrisma, tā ir slēgta tipa valsts, lielākoties mūsu viesi ir valstu delegācijas, kas apmetas viesnīcā. Ašhabadā ir ļoti daudz vēstniecību un pārstāvniecību. Šajos mēnešos esmu satikusi tikai divus latviešus – ieraudzīju viesu sarakstā un aizaicināju pie sevis uz restorānu. Viņi mani sacienāja ar rupjmaizi un Laimas šokolādi!
Diezgan grūti man ar vietējiem strādāt – vīriešiem problēma, ka viņus komandē sieviete. Turkmenistānā sievietēm darbs ir apprecēties un dzemdēt bērnus. Pārsvarā viņas ir mazizglītotas, jo pabeidz deviņas klases, ģimene viņām atrod vīru, apprecas un sāk dzemdēt bērnus. Šeit lielākoties strādā tikai vīrieši; ja nav vīriešu, tad strādā bērni. Manā restorānā arī ir viena viesmīle, kura uztur savus vecvecākus, mammu un vēl mammas brāli ar sievu.
Patiesībā vietējie nav diez ko motivēti strādāt. Man bieži jābūt nejaukai. Nemaz nezināju, ka esmu spējīga uz cilvēkiem bļaut (smejas). Tāpat kā nezināju, ka esmu tik pacietīga – varu gandrīz stundu pavadīt parkā 40 grādu karstumā, slēpjoties aiz koka, jo, lūk, gaidāms, ka prezidents brauks garām, nevienu nemēģinot pārliecināt par cilvēktiesībām (smejas).
Taču vietējie ir ļoti draudzīgi, viņiem interesē uzzināt par Latviju. Kā nekā – arī bijusī Padomju Savienības daļa. Viņi zina melno balzamu, šprotes un Jūrmalu, kāds ir arī Latvijā dienējis... Turkmenistāna ir ļoti pārkrievota, lielākā daļa iedzīvotāju te ir tikai pasē turkmēņi, bet patiesībā krievi, kas nerunā turkmēņu valodā. Bet ir arī īstie turkmēņi, viņus var pazīt pēc nacionālā apģērba. Pilnīgi visiem skolēniem un studentiem jāstaigā nacionālajās drēbēs, visiem galvā tubiteikas. Meitenēm matiem jābūt sapītiem bizēs. Ja nav bižu, jāpērk tubiteika, kurai klāt nāk bizes.
Ko atcerēšos prombraucot? Turkmenistānā ir visgaršīgākās melones! Tās ir gandrīz metru garumā! Tirgū vietējie tās sakrauj milzu trijstūrveida piramīdās, blakus uzceļ telti un, kamēr neiztirgo, prom nebrauc. Sūtījām šoferi, lai mums atved, jo pašiem atnest – neiespējami. Kā mēs tās ēdām! No rīta līdz vakaram. Tās pašas kusa mutē.
