Eļļu pārdevējs Kaspars Vendelis nav nekāds saldais zēns
Cilvēki, kas apmeklējuši eļļu un etiķu veikaliņa “VomFass” rīkotos labas garšas seminārus, mazliet līdzinās tiem, kas tikko iemīlējušies. Kā jaunu pasauli atklājuši!Kaspars Vendelis atzīst, ka viņa dzīvi “VomFass” mainījis fundamentāli – visās nozīmēs. Bet par eļļu un etiķi guru viņš sevi gan neuzskata un atzīst, ka joprojām mācās gan garšīgu ēšanu, gan garšīgu dzīvošanu.
Atskatoties pirms dažiem gadiem – es tik daudz ko nezināju! Vēl pirms “VomFass” – es biju puišelītis. Arī atceroties, ko esmu cilvēkiem stāstījis pirms gada, pirms pusotra gada – nu, puišelītis! Par ēdienu var mācīties visu laiku, tas ir nepārtraukts process. Ja man liktos, ka nu jau es visu zinu – tas būtu „errors” jau saknē!
Man tiešām ir paveicies, ka varu darīt to, kas patīk un ar ko var pelnīt. Garšīgi patīk visiem ēst – kuram tad nepatīk! Gatavot man patika jau skolas laikā. Ar vienu draugu atnācām mājās no skolas, sagriezām zaļus kartupeļus, cepām un eksperimentējām – mmm…
Bet pavāra darbs nebija gluži tas, ko gribētu darīt – ja neesi šefpavārs, improvizācijas iespējas ir ierobežotas. Es kādu laiku strādāju mārketingā, un satikšanās ar “VomFass” patiesībā bija nejaušība. Taču, kad radās iespēja attīstīt “VomFass” Latvijā, man kļuva skaidrs, ka tas domāts tieši man. Tās ir garšīgas lietas, tā ir ēst gatavošana, tas ir veselīgs uzturs, tās ir sarunas ar cilvēkiem, tas var būt mans – ideāls apvienojums!
Mēs joprojām tā līdz galam nesaprotam, kas cilvēkiem tā patīk “VomFass” labas garšas semināros. Stīvs Džobss arī sev kādā brīdī droši vien pajautāja – kas šajā telefonā ir tik īpašs, ka visiem to vajag? Mums nedrošības efekts ir visu laiku, un varbūt tas arī labi.
Tas, ko reiz mums formulēja kāds semināra dalībnieks, – cilvēkiem patīk uzzināt par jaunām, neparastām, nestandarta garšas kombinācijām, par kurām viņi paši nekad nebūtu iedomājušies. Tāpēc tas mums ir tāds zināms standarts – bet skaidrs, ka mūsu dzīve ar to kļuvusi grūtāka, jo cilvēki to jauno gaida katru reizi. Restorāni maina ēdienkarti reizi pusgadā vai atbilstoši sezonai – tas nav tik vienkārši. Bet mums seminārā jauna tēma jārada ik nedēļu, un tad nu sēžam, diskutējam, meklējam grāmatās…
Bet, runājot par mūsu eļļām un etiķiem – cilvēki vienkārši jūt atšķirību. Tu paņem vienu, otru, tev rodas interese pamēģināt vēl kaut ko, eksperimentēt… Tas ir cilvēkam tik raksturīgi: tu vari atteikties no daudz kā, bet, tikko esi sācis ēst kvalitatīvāk, veselīgāk, garšīgāk, ir grūti pieņemt, ka jāsāk ēst tā pati kotlete, kas agrāk. Ir pozitīvi, ka cilvēki, neraugoties uz krīzi, tomēr arvien vairāk domā, ko ēd un ko dod ēst savai ģimenei.
Negribas runāt sievas vietā, bet dzirdētas tādas frāzes: „Nu, man ar vīru ļoti paveicies, viņš taisa ēst!” Jā, es brīvdienās taisu ēst. Bet es atkal varu teikt, ka man paveicies ar sievu, jo man nav jādara daudz ko tādu, ko mājās izdara sieva. Brīvdienās ēst gatavoju arī tāpēc, ka gribas pirms semināriem izmēģināt to, ko cilvēkiem celsim priekšā. Un nav jau tā, ka man katru dienu simt cilvēku jāpabaro; tad varbūt arī negribētos mājās neko tādu darīt.
“VomFass” manas ģimenes ēšanas stilu pamatīgi ietekmējis. Pirms tam mana sieva šad un tad ēda trijstūrmaizes no benzīntanku veikaliņiem, bet tagad viņa ir tik noliedzoša! Es neesmu tik kardināli noskaņots – nu savu reizi taču var apēst arī makdonaldu, bet sieva ir pilnīgi mainījusi uzskatus.
Par ēšanu runājot – es īsti nesaprotu, ko nozīmē, kad par bērniem saka: mans bērns neēd to un to. Ja vien bērnam jau ir zobi, ēšanas ziņā es viņu uztveru kā maziņu pieaugušo, un viņš ēd to pašu, ko mēs. Un, piemēram, salātus mani bērni ēd, ka šņakst!
Man šķiet, viena no nepareizākajām lielajos restorānos un kafejnīcās ir bērnu ēdienkarte, kur viņiem piedāvā frī kartupeļus. Nu baigais bērnu ēdiens! Kāpēc bērniem dod neveselīgāku ēdienu, nekā ēd visi pārējie? Tieši mazajiem vajadzētu ēst visveselīgāk, lai jau sākumā iedzītu to grunti.
Un līdz brīdim, kad bērnam parādās pirmie zobi, viņš ēd visu, ko viņam dod. Manuprāt, tas ir tādēļ, lai tajā vecumā, kad veidojas visas smaržu un garšu izjūtas, bērnam viss arī jāgāž iekšā – lai viņam izveidojas garšas sajūta uz visu!
Bērni ir pieraduši, sākumā lēju viņiem “VomFass” „Omega 3-6-9” eļļu klāt putriņām, bet tagad vienkārši dodu ar karoti. Atliek skaļi nosaukties: „Omega!”, un viņi ir klāt. Lazdu riekstu eļļa un Sibīrijas ciedru eļļa, kas tajā sastāvā, piešķir tai labu garšu. Un „Omega 3” taukskābes ir vitāli nepieciešamas ikvienam cilvēkam. Bet sievietēm patīk naktssveču eļļa, E vitamīna dēļ pieprasīta ir kviešu dīgstu eļļa, mūsu mandeļu riekstu eļļa arī sieviešu vidū ir populāra.
Ēdiena gatavošanā – pēc vajadzības, bet smērēšanai uz ādas viņa eļļu, šķiet, nelieto, viņai laikam nepatīk tas taukainums. Es jebkurai sievietei varu pārdot jebkuru eļļu ne tikai kulinārām, bet arī kosmētiskām vajadzībām – tikai ne savai sievai! Vispār jau smieklīgi! Bet visiem nevar patikt viss. Un es netaisos sludināt, ka mūsu eļļas ir super brīnums un ka visām sievietēm jālieto tikai tās. Nekas nav absolūts. Katram jāpaskatās, jāizpēta un pašam jāsaprot, kas vislabāk patīk un der.
Kad septiņdesmitgadīgiem, astoņdesmitgadīgiem cilvēkiem jautā, ko viņi dzīvē visvairāk nožēlo, pirmajā vietā ir atbilde: „Pārāk maz pavadīju laiku kopā ar bērniem.” Es to mēģinu saprast jau tagad. Visur saka – bērnam jāvelta nedalīta uzmanība. Bāc, cik tas ir grūti! Tur nemaz nav jāgaida septiņdesmit gadi, es jau tagad to sāku nožēlot. Mans sapnis ir daudz bērnu – es gribētu četrus. Latviešiem četri ir daudz, vai ne? Un ar nākamo bērnu es vēlos doties dekrēta atvaļinājumā – uz gadu. Tas ir kaut kas pavisam cits, nekā vakarā atnākt mājās un mazliet padzīvoties, ja vēl ir enerģija. Tāpēc, ja tu jautā, kā izklaidēju ģimeni, tad bērniem labākā izklaide ir tad, kad ar viņiem padauzos.
Ar sievu mums patīk kopā paēst – brokastis ēdam divatā, jo bērni vēl guļ. Mēs daudz runājam pie galda, un bērni zina, ka tad, ja mēs sarunājamies, nedrīkst čīkstēt un mūs pārtraukt, jo tētis ar mammu grib parunāt!
Nekas nekad nav pabeigts, un nav tā viss – viegli. Kā mēdz teikt, dzīve grūta, bet interesanta. Es negribu, lai izklausās pārāk saldi: aizeju mājās, bērni sajūsmā, atnāku uz veikalu, klienti laimīgi, veselīgs dzīvesveids, viss tik forši... Nav viss tik rožaini, kā dzirdēts: „Tas “Rīgas Laika” lasītājs un Jaunā Rīgas teātra apmeklētājs, kas lieto tikai bioproduktus un atlicina laiku bērniem, ceļo un dara sociāli svarīgas lietas.” Nu, vārdu sakot, tik neticami ideāls džeks, kāds tikai žurnālos var būt! Es nemaz neesmu tik pareizs un „Rīgas Laiku” patiesībā lasu reti!
Nu, bet pārējais jau diezgan stipri atbilst īstenībai!
Puse ir veiksme, bet otra puse ir tas, ko cilvēks pats var nolemt. Ar savu domu var daudz ko izdarīt. Nu, piemēram, bizness. Tagad esam uz pozitīvākas nots, bet vasarā bija brīdis, kad biju tā nopietni sastresojies. Bet man izdevās sevi apstādināt un sev pajautāt: „Par ko ir cepiens?” Kādā žurnālā lasīju tādu domu – vecīt, zini, kad ir galīgi slikti? Tad, kad tev jāstāv pie sava bērna kapa. Bet viss pārējais... Un man tas šķita pietiekami spēcīgi pateikts. Come on, patiešām, par ko mēs te uztraucamies? Ka bilancē ir daži sarkani cipariņi? Protams, aiz tā stāv citas lietas un aiz tām vēl citas. Bet vai tāpēc ir tik traki jābažījas? Kad cilvēks sāk besīties, viņam vairs nav laika padomāt par besīšanās jēgu kā tādu – kāpēc tu to dari?
Tā stresainā sajūta jau ik pa laikam atgriežas. Varbūt man palīdz sporta rūdījums, disciplīna un cīņas spars. Tas, ka skrienu maratonu. Patiesībā ļoti neveselīgs sporta veids. Bet tas diezgan daudz ko palīdz par sevi uzzināt. Skaidrs, ka ar prātu cilvēks var sevi noskaņot izdarīt vairāk, nekā var.
