Braucu uz Vāciju precēties, attapos pie pensionāra gultas

Viss sākās portālā „draugiem.lv”. Diezgan paradoksāli, jo Džineta vienmēr teikusi, ka nekad nespētu iepazīties internetā. Nekad! Un pēkšņi tas notika. „Ieraudzīju draugos puisi, uzklikšķināju uz viņa profilu, viņš apskatījās manējo, atsūtīja puķīti. Sākām sarakstīties. Viņš jūsmoja, cik jauna es izskatos. Domāju, droši vien esmu vecāka par viņu, jo man ir jau lieli bērni. Bet, izrādījās, viņš – gadu jaunāks. Man tobrīd bija – 37, viņam – 36. Visu atklāti par sevi izstāstīju. Un viņš tāpat – viņam esot dēls un bērna māte arī kaut kur, taču kopā nedzīvo, esot šķīries. Jau 20 gadu Vācijā. Aizbrauca kā sportists un tur palika. Cita starpā noskaidrojās, ka viņš pazīst arī manu brāli – abi kopā bērnībā trenējušies. Varbūt arī tāpēc Didzi uztvēru kā kaut ko sev tuvu un mīļu. Drīz vien viņš uzrakstīja, ka darba lietās brauc uz Latviju un labprāt satiktu arī mani. Es, protams, uzcirtos, tikšanās vieta – pieturā pie Stockmann, saviļņota izkāpu no autobusa un redzēju, ka tas galīgi nav tas vīrietis, kas jau dzīvoja manā sirdī. Viņš bija pilnīgi citādāks nekā bildē un man nepatika. Puķes arī viņam nebija... Tomēr tik intensīvi bijām viens otram rakstījuši, un sirdī viņš man bija iekritis; cerēju, ka viss būs labi. Pasēdējām kafejnīcā, parunājām un nākamajā dienā braucām uz Saulkrastiem, kur viesu mājā pavadījām trīs burvīgas rudens dienas. Tad viņš aizbrauca atpakaļ un jau pirmajā vēstulē rakstīja – kamēr bija Latvijā, bijusī sieva nākusi barot viņa suni, un nu viņa vairs negrib iet prom. Tāpēc vairs nevarējām sarunāties skaipā, varējām tikai sarakstīties. Un tā arī bija – dienā es strādāju, bet cauras naktis sēdēju skaipā, lai tikai varam parunāties. Es pat nenojautu, ka viņš ir bez darba un var no rīta izgulēties, kamēr es knapi stundu aizvēru acis. Līdz vienā vakarā viņš – hlops – datoru ciet, un viņa vairs nebija. Izrādījās, istabā bija ienākusi bijusī sieva. Nespēju nobrīnīties – ja starp diviem cilvēkiem vairs nekā nav, kāda viņai daļa, ko Didzis dara?! Bet viņš tik skaisti mācēja izlocīties, ka noticēju katram viņa vārdam. Pat aizbraucu pie viņa uz Vāciju. Tas bija tik skaisti! Dzīvojām smukā viesnīcā, viņš mani aizveda uz mūziklu... Īsi pirms jaunā gada Didzis atbrauca uz Latviju otrreiz. Nedēļu nodzīvojām pie viņa mammas. No dzīvokļa pat ārā neizlīdām, jo viņš negribēja nekur iet, bet man vienalga labi – biju iemīlējusies un laimīga. Pēdējā vakarā viņš veda mani uz Rīgu un palika pie manis pa nakti. Bija dikti smieklīgi, kā viņš centās noskaidrot, cik vīriešu manā gultā gulējuši. Varbūt viņam esot jāmeklē citur naktsmājas, nevarēšot gulēt gultā, kurā esmu mīlējusies ar citiem. Bet neviens cits kā tikai bijušais vīrs te nebija gulējis. Jūtu uzplūdā vēl teicu – man nav problēmu oficiāli izšķirties, ja viņš tā jutīsies labāk (to arī izdarīju). Neko ļauni nedomājot, pavaicāju – varbūt viņš ar savu sievu nemaz nav šķīries?! Un ko viņš? Klusi pamāja ar galvu. Varbūt jūs pat guļat vienā gultā? Un viņš atkal māja ar galvu... Tajā brīdī man sabruka visa pasaule. Nezināju, ko vispār darīt. Sapratu gan to, ka Didzis precējies, gan to, ka esmu kā bez prāta no viņa. Taču viņš tik eleganti apvija mani ap pirkstu, ka noticēju tam, ka viņš mani mīl, no sievas šķirsies, jo abus sen vairs nekas nesaista... Didzis aizbrauca atpakaļ, sievai visu izstāstīja, tā dusmās istabu izvāca tukšu, Didzim kā sunim atstājot vien matraci un segu. Teicu, lai taču meklē jaunu mājvietu un iet no viņas prom, citādi viņam ar mani nekas nesanāks. Man vienmēr precēti vīrieši bijuši tabu. Viņš tā arī izdarīja. Pēc tam atbrauca uz Rīgu, mēnesi pie manis nodzīvoja un sacīja: bez manis uz Vāciju nebrauks. Mana mīlestība bija tik liela, ka sapakoju savu iedzīvi, atvadījos no mammas, brāļiem, bērniem un braucu Didzim līdzi. Aizbraucām, un izrādījās – viņš privātmājas pagrabstāvā īrē nožēlojamu mitekli, ūdens ir tikai vannasistabā, apkārt – bardaks, bet pats drausmīgākais, ka redzēju – no mājām viņš līdzi paņēmis tikai pāris drēbes. Viņš nav pārvācies!”

Murgs pusgada garumā

Džineta, atceroties Vācijā piedzīvoto, tik tikko valda asaras. Kopš abu šķiršanās vēl pat gads nav pagājis. „Didzis ar manu brāli sarunāja, ka abi maksās kredītu par manu dzīvokli, līdz es Vācijā atradīšu darbu. Bet meklēt darbu Didzis neļāva – viņš nevarot iedomāties, ka es varētu satikties ar citiem vīriešiem. Sēdēju četrās sienās kā cietumā. Viņš pat uz veikalu gāja viens, lai tikai kāds uz ielas nepaskatītos uz mani. Iekrātā nauda viņam drīz beidzās, vajadzēja iztikt no pabalstiem, ko viņam kā maznodrošinātajam maksāja valsts. Bet uz viņa rēķina dzīvot negribēju. Man pat bija vienalga, kādu darbu darīt. Kaut par trauku mazgātāju. Bet viņš tik teica: „Es sev nekad nepiedošu, ja mana mīļotā sieviete strādās tādu darbu.” Un vēl tā šausmīgā greizsirdība. Lai pašam būtu drošāk, katru dienu atkārtoja: „Saproti, tu te nekas neesi. Tikai kārtējā ārzemniece. Nedomā, ka cilvēki pret tevi būs draudzīgi.” Man viņš stāstīja, ka iet uz darba intervijām, bet patiesībā gāja pie sievas. Bet to es tikai vēlāk uzzināju. Didzis pieprasīja, lai nomainu savu e-pastu un telefonu, visi numuri man bija jāizdzēš. Drīkstēju sazināties tikai ar mammu, bērniem un brāļiem. Tā nu sēdēju tajā puspagrabā un blenzu televizorā. Godīgi sakot, pat neredzēju, ka esmu viņam jau apnikusi. Laikam jau negribēju redzēt. Bija kā noburta no viņa. Viņš vairs neslēpa, ka iet pie sievas, jo grib tikties ar dēlu. Iedomājies – puikam 17 gadi, bet sajūta, ka ir runa par mazu puisīti. Viņš nedrīkstēja ar mani iepazīties, ar mani runāt un arī pie tēva nākt, jo Didža sieva to neļāva. Zinu, ka ar saviem bērniem varu izrunāties par visu, man nav ar to problēmu. Bet nu, jā – nodomāju – visi jau nav vienādi. Patiesībā negribēju redzēt, ka viņš ar mani manipulē. Un tas bija tik briesmīgi – atnāca no sievas un man teica: „Viņa teica, ka tu smirdi pēc miroņa. Jo es tagad tā smirdot.” Godīgi sakot, pat nesaprotu, kā varēju tos pēdējos mēnešus izturēt. Nejauši datorā atradu iesāktu vēstuli, kas bija adresēta citai sievietei, ko viņš sauca par noslēpumaino pērli. Viņš tiešām bija rakstnieks; viņa vēstules bija skaistas un sirsnīgas. Bet toreiz Didzis pat nesamulsa – vienu nakti, kad nevarēja aizmigt, bija rakstījis man. Un es atkal noticēju. Bet vispār tas bija kaut kāds vājprāts. Viņš varēja pamodināt manī naktī un pateikt: „Man tagad ir jābeidz!” Nu labi, mīlējamies! Nē, viņam mani nevajagot, un aiziet ar datoru uz virtuvi. Pazemojuma augstākā pilotāža. Beidzamos trīs mēnešus raudāju vienā laidā. Visas dzīves laikā nebiju tik daudz raudājusi. Bet rozā brilles negribēja un negribēja krist. Beigās jau viņš nelietīgi lika saprast, lai dodos projām. Brālis atbrauca pēc manis uz Vāciju un atveda mājās. Jo naudas man nebija. Un vēl visa mana iedzīve bija jāved atpakaļ.”

„Godīgi sakot, pirms tam pat nespēju iedomāties, ka dzīvē varētu tā iemīlēties. Man šķita, ka neesmu spējīga vairs uz tādām jūtām. Vecums man jau tomēr tāds apzinīgs, neesmu taču vairs zaļš skuķis,” skumji nosmaida Džineta. „Atbraucu mājās, pilnīgi sabrukusi. Tāds kauns un pazemojums. Man pat bija doma par pašnāvību. Jo naudas man nebija, darba – arī ne, pat draugu vairs nebija, nekā. Domāju – sadzeršos zāles, lai beidzot miers. Negribēju atkal visu sākt no nulles. Dieva laime, ka brāļi un mamma mani uzmanīja. Sapurināja un palīdzēja... Jo es taču visiem saviem draugiem pateicu, ka man tagad ir mīļotais cilvēks, es braucu prom uz Vāciju sākt jaunu dzīvi, un lepni arī aizbraucu. Pirmo reizi savā dzīvē biju tik neprātīgi iemīlējusies. Nu tā, ka ne rīta, ne vakara nezini. Kā muļķe. Bet tas ir briesmīgi, ko viens vīrietis var ar tevi izdarīt, ja esi iemīlējusies līdz ausīm. Pat iedomāties nevarēju, ka var apzināti otram nodarīt tik ļoti pāri... Jā, viņš bija ar labām manierēm, labi zināja, kā apburt sievietes. Kad vēl bijām Latvijā, teicu, ka man ļoti patīk dejot, un izrādās – viņam arī. Vācijā iesim kopā kursos mācīties. Kāda runa? Žurnālos pētījām, kādi dzīvokļi mums abiem patīk... Viņš man apmaksāja pat vācu valodas kursus... Man tika uzburta pasaka, ka man viss būs un ko tik mēs visu abi darīsim?! Rezultātā tā bija tikai spēle. Cilvēks aiz bezdarbības juka prātā un nezināja, kā sevi izklaidēt. Viņš nedrīkstēja mani aicināt uz Vāciju. Varējām viens pie otra braukt un būtu skaists romāns. Bet nē, viņš izvilka no manas valsts, aizveda uz Vāciju, nogrūda četrās sienās, un viss. Un viņš taču bija pazīstams ar mani brāli... Bet es jau arī līdz pēdējam cerēju, ka tomēr kaut kas mainīsies. Jo viņš tik lieliski prata pārliecināt, ka mēs tūlīt, tūlīt pārcelsimies dzīvot uz citu vietu, ka mums viss būs, ka viņš tik daudz ko māk... Didzis pilnīgi visu mācēja noregulēt, kā vajadzēja. Tas ir prātam neaptverami.

Jau esot Rīgā, uzrakstīju Didzim ļoti nesmuku vēstuli, ko viņš pēc tam bija pārsūtījis savai sievai kā pierādījumu tam, ka esam pašķīrušies, lai varētu iet atpakaļ (zināju viņa e-pasta paroli, tāpat kā viņš zināja manējo, tāpēc varēju apskatīties). Tas bija drausmīgi pazemojoši. Mamma arī viņam bija nosūtījusi mierinājuma vārdus: nu nekas, dēliņ. Kad jau nauda prom, mīlestība arī projām. Domāju – ārprāts, kā toreiz, kad to nedēļu viņas dzīvoklī dzīvojām, viņa manā priekšā bija izlikusies. Jo toreiz viņa teica: „Beidzot viņa redzot, ka viņas dēls ir laimīgs.”„ To pateikusi, Džineta apklust. Tikai pēc krietna brīža turpina: „Draugi man piedeva. Viss ir labi. Esmu izlīdusi no parādiem. Dieva laime, ka vismaz dzīvokli nepazaudēju. Kur mani bērni tad dzīvotu? Un mamma? Tikai man to divu gadu žēl. Un tagad tāds pats ir trešais, jo atkal dzīvoju kā ieslodzījumā.”

Kad Džineta pēc pārdzīvotā atguvās, protams, ka uzreiz darbu Latvijā viņa neatrada. Vajadzēja vien meklēt svešumā. Viņa izvēlējās Vāciju, jo kaut nedaudz zināja valodu un gadījumā, ja kaut kas noies greizi, vismaz mācēs atbraukt mājās. „Brālis iedeva naudu ceļam, viena pati sēdos autobusā un braucu. Bet atgriešanās Vācijā bija briesmīga,” viņa saka. „Visas atmiņas, turklāt man vēl bija jābrauc cauri ciematam, kurā abi ar Didzi dzīvojām. Nu jau te esmu septīto mēnesi un daudzmaz arī vāciski runāju.” Džineta kopj vecos ļaudis, dzīvo ģimenēs un ik pēc trim mēnešiem tās maina. Pelna viņa 1200 – 1400 eiro mēnesī. Viņai tiek ierādīta sava istaba un mazmazītiņa vannasistaba un ir jāstrādā 24 stundas diennaktī. „Darbs nav fiziski smags, vairāk – psiholoģiski. Un tas ir briesmīgi, cik tie vecie vīrieši te perversi. Pašiem, atvainojiet, sen nekas vairs nestāv, bet domā, ka vēl var nez ko. Sieviete, kas šajā ģimenē bija pirms manis (viņa arī bija latviešu meitene), atļāvusi par naudu gar sevi grābstīties un ko tik visu tam onkulim nav darījusi. Mans kopjamais večuks bija galīgi samaitāts. Domāja, ka es arī kaila viņa priekšā dejošu un visas lietas notiks. Tāpēc sākums bija diezgan pretīgs. Tagad jau zina, ka ar mani tas cauri neies un ir rimies. Pašlaik mans vienīgais mierinājums, ka daru labu darbu un no sirds. Līdz vasarai vēl palikšu un tad meklēšu darbu Latvijā. Jo te arī esmu kā klosterī, visu laiku dzīvoju citu cilvēku dzīves. Bet man vismaz prieks, ka varēju saņemties un turpināt dzīvot. Pat ja tas jādara, mainot pamperus veciem onkuļiem.”