Latvijas pilsones smagā cīņa ar ārzemnieku: kurš audzinās bērnu?

Aļona uzsver, ka abu kopdzīves idille ātri pārauga murgā, kur vīrs pret viņu pacēla roku. Aļona uzskata, ka šādam cilvēkam bērnu audzināšanu uzticēt nedrīkst.

Cīņa par tiesībām audzināt bērnu ir nevienlīdzīga. Tēvu atbalsta turīgie radi, Aļonai ir vien pašas nopelnītie 300 lati mēnesī. Pagaidām tiesvedība norisinās vienos vārtos: bijušā vīra labā strādā divi juristi, Aļonai nav neviena. Viņa cer, ka, izlasot publikāciju, kāds varēs sniegt juridisku vai cita veida palīdzību.

„Mana situācija, raugoties šodienas acīm, protams, ir banāla. Taču 2004. gadā, kad iemīlējos un apprecējos ar šveicieti, medijos vēl netika tik daudz rakstīts par neveiksmīgām laulībām ar ārzemniekiem, kā ir patlaban. Jā, es neuzmanījos...” stāsta Aļona. „Man tobrīd bija 31 gads, un aiz muguras viena šķirta laulība. Ar savu pirmo vīru izlēmām katrs iet savu ceļu ilgās atšķirtības dēļ. Viņš aizbrauca strādāt uz ASV un nebija ar mieru atgriezties, savukārt es negribēju pamest savu dzimto pilsētu Rīgu. Viena audzināju meitu, un, protams, sirds dziļumos ilgojos pēc īstas ģimenes. Savu nākamo vīru satiku šeit pat, Rīgā – viņš bija atbraucis uz Latviju ceļojumā. Viņš bija gadu par mani vecāks un, kā man tolaik šķita, sevī iemiesoja visas tās īpašības, kādas vēlējos redzēt savā mīļotajā vīrietī. Viņš bija fantastiski mierīgs un nosvērts; man pat sapņos nevarēja rādīties, ka viņš kādreiz varētu izturēties tik kardināli pretēji. Gadu sarakstījāmies. Viņš katru dienu rakstīja ārkārtīgi sirsnīgas vēstules, ka mani mīl un ka es esmu viņam dārgākais cilvēks pasaulē. Atvaļinājumā abas ar meitu aizbraucām ciemos – biju viņā ļoti iemīlējusies. Redzēju arī, cik pacietīgs viņš ir pret manu meitu, un domāju, ka beidzot man būs ne tikai ļoti labs vīrs, bet arī tēvs manai meitai. Tobrīd pieņēmu lēmumu: vienu ģimeni jau biju zaudējusi atšķirtības dēļ, šoreiz neriskēšu un braukšu dzīvot pie viņa uz Šveici.

Kad laulājāmies, noslēdzām līgumu, kas paredzēja, ka laulības šķiršanas gadījumā man nekas nepiederēs. Bet es neprecējos aprēķina dēļ, tāpēc līgumu parakstīju nedomājot.

Apmēram pusgadu mūsu kopdzīve tiešām bija brīnišķīga; domājām par kopīgu bērniņu. Ar laiku gan pamanīju vīrā dīvainības, taču nepievērsu tam vajadzīgo uzmanību. Viņš varēja, piemēram, pēkšņi sākt raudāt. Reiz prasīju, kas notiek?! Viņš atbildēja, ka ir sasitis tēva mašīnai logu. Prasīju, kāpēc? Bijusi vārdu pārmaiņa ar tēvu, un viņš „norāvies”. Tad viņš draudēja, ka izmetīsies no balkona. Kad mēģināju noskaidrot, kas par lietu, viņš tikai klusēja. Ar to brīdi manī parādījās trauksmes sajūtu, taču mēģināju to noklusināt. Līdz viens no vīra radiniekiem izmeta – ko gan es gribot, ja mans vīrs esot uzskaitē pie ārsta?! Taču laikam, pamanījis manu šokēto sejas izteiksmi, apklusa un neko vairs neteica.

Vīra attieksme mainījās, kad es paliku stāvoklī. Man bija stipri izteikta toksikoze, un reiz palūdzu viņam pagatavot vakariņas, jo pati slikti jutos, uz ko viņš dusmās atbildēja, ka viņš strādā un tad vēl mājās nevarēs atpūsties?! Cēlos un darīju pati. Galu galā taču gribēju ģimeni, tāpēc visus mājas darbus darīju bez burkšķēšanas.”

Izdzīšana no mājām

„Kad piedzima dēls, uz slimnīcu atnāca vīra tēvs un lepni paziņoja, ka beidzot viņam piedzimis dēls! Arī tam nepievērsu īsto uzmanību, jo domāju, ka tā izpaužas vectētiņa prieks par mazdēla dzimšanu. Tikai vēlāk sapratu, ka manu bērnu vēlas audzināt arī vīra vecāki. Kad mūsu attiecības ar vīru sašķobījās, mazais puika, atnākot no vecvecāku mājas, stāstīja, ka es ar meitu dzīvošu Latvijā, bet viņš palikšot Šveicē. Man bija šoks!

Nekas jau nenotika vienā dienā, vīra attieksme pret mani mainījās pakāpeniski. No sākuma viņa nesavaldība un niknuma uzplūdi izpaudās kā kulaka sišana pa galdu, bet tobrīd vēl sevi vainoju, ka esmu viņu sakaitinājusi. Ja apsēdos pie datora, viņš nāca klāt, pieprasīja, lai to izslēdzu, jo nepievēršu viņam pietiekami daudz uzmanību. Taču pirmais šoks bija, kad viņš pret mani pacēla roku, jo atteicos ar viņu skatīties televīziju – biju pārāk nogurusi. Reiz viņš mani meitas klātbūtnē sagrāba aiz kakla un piespieda pie sienas. Par laimi, pie mums bija ienācis viņa tēvs, kas dēlu savaldīja (protams, tiesā šis fakts tiek noliegts). Tad pirmoreiz vērsos pēc palīdzības, un pie mums ieradās sociālā darbiniece. Viņas vēlme bija mūs samierināt. Toreiz vīru brīdināju: ja kaut kas tāds atkārtosies, pieprasīšu šķiršanos, jo nevēlos, ka mani bērni uzaug, skatot šādas attiecības. Mana meita, redzot, ka patēvs mammu žņaudz, sāka raustīt valodu un joprojām, kad uztraucas, nevar parunāt. Mēnesi dzīvojām mierīgi, taču es jutu, ka meita no viņa baidās. Vēlāk viņa stāstīja, ka patēvs telefonā rādījis kailu vīriešu un sieviešu bildes un stāstījis par saviem „varoņdarbiem” ar citām sievietēm. Melošu, ja teikšu, ka trauksmes sajūta nepieņēmās spēkā. Bērnus ar tēvu vienus vairs neatstāju. Bet pēc mēneša viņš atkal pret mani pacēla roku. Kad pretojos, viņš mani ar abiem bērniem izdzina no mājas.”

Liktenīgā vienošanās

„Mēs apmetāmies centrā, kas paredzēti mātēm un bērniem, kuriem nav, kur palikt. Tobrīd iesniedzu šķiršanos tiesā un vērsos policijā. Taču tiesa tika vilcināta veselu gadu. Vēlāk sapratu, kas tas notika speciāli, jo viņu likumdošana paredz, ka policijā iedotais iesniegums tiesā izmantojams tikai gadu, un pēc tam tas zaudē juridisku spēku. Uz maniem iebildumiem, ka man taču ir papīrs, ka esmu ar bērniem uzturējusies speciālajā centrā, vīrs tiesā atbildēja, ka mums bija domstarpības; attiecīgi esam vienojušies, ka padzīvosim atsevišķi; man gribējies atpūsties, tāpēc es devos uz minēto centru.

Tiesā meitai, kas vardarbību ģimenē bija redzējusi savām acīm, bija jāuzstājas kā galvenajai lieciniecei, taču viņai liedza liecināt, jo šādi bērns tikšot psiholoģiski traumēts. Bet vai tas, ka bērns redzēja, ka mani viņas acu priekšā žņaudza, nebija psiholoģiska trauma?

Laikā, kad šķīrāmies, vīrs pieprasīja, ka viņam ir tiesības tikties ar dēlu. Trīsgadīgu puiku viņš ar varu veda uz kalniem. Kad Martins atgriezās mājās, viņš sūdzējās, ka sāpot vēders. Izrādījās, tēvs iesitis, jo viņš raudājis, ka grib mājās pie mammas.

Sapratu, ka Šveicē neko panākt nevaru – biju tur ārzemniece, turklāt bez graša kabatā. Tiesa man kā nestrādājošajai piešķīra bezmaksas advokātu, savukārt manam bijušajam vīram advokāti bija divi. Viņš kā dārznieks daudz nepelnīja, taču radi palīdzēja tos algot. Beigās sapratu, ka arī mans (tiesas piešķirtais) advokāts strādā viņa labā. Man pagrūda parakstīt vienošanos, ka šķiramies pēc abu pušu vēlēšanās. Domāju: labi, jo ātri tiksim galā un es varēšu atgriezties ar bērniem Latvijā. Man taču nebija iespējams apmaksāt juristu, kas mani konsultētu. Taču vienošanās paredzēja arī to, ka tēvam ir tiesības bērnu uz Šveici izvest četras reizes gadā. Tagad Latvijas tiesā man pārmet, ka esmu šo vienošanos parakstījusi. Attiecīgi man vairs nav pamata pret to iebilst. Taču vai varēju vienošanos neparakstīt? Ja bez tās būtu uz Latviju atbraukusi ar bērniem, manu Martinu taču tūlīt aizsūtītu atpakaļ uz Šveici, jo viss būtu pavērsts tā, ka esmu bērnu nozagusi. Tādi gadījumi Latvijā jau bijuši. Man tobrīd šķita labāk vienošanos parakstīt un braukt tiesvedību turpināt Latvijā.”

Dēlu var aizvest pavisam

„Taču Latvijā viss sākās no gala. Pašlaik vienošanās dēļ, ka šķiramies it kā pēc abu pušu vēlmes, vairs nevaru pierādīt, ka šķiršanās iniciatore biju es un to pieprasīju vardarbības dēļ. Vērsos ar iesniegumu Bāriņtiesā, taču  tajā man atteicās palīdzēt – neesot pamata apšaubīt tēva tiesības tikties un audzināt dēlu. Tā kā man nav juridisku zināšanu, daudzas svarīgas nianses tiesvedības procesā biju palaidusi garām.

Mans bijušais vīrs šeit ierodas kā baltais tēls, un es saprotu, ka neviens, uz viņu skatoties, nevar iedomāties, ka viņš ir garīgi nelīdzsvarots. Jo es taču arī pati iekritu un nekad nebūtu ticējusi, ka viņš var būt vardarbīgs!

Pastāvīgi dzīvojot spriedzē, esmu zaudējusi desmit kilogramu – man bail, ka tēvs bērnu var aizvest. Viņš nekad iepriekš nebrīdina, kad brauc uz Latviju. Bērnudārzā nevienam nav tiesību neļaut tēvam paņemt dēlu. Tiesvedība notiek vienos vārtos arī šeit, jo man nav līdzekļu, lai algotu advokātu. Mana alga ir 300 lati mēnesī, vecāki ir pensionāri, nav neviena, kas palīdz, un bijušais vīrs to izmanto. Jau pusgadu viņš nemaksā alimentus, tas arī ir veids, kā vērsties pret mani. Jau par dokumentu tulkojumiem samaksāju lielu naudu; tiesvedībai tās vairs neatliek. Mana meita mācās septītajā klasē; arī viņa pārdzīvo, ka brāli var aizvest. Jo to zinu – ja vīrs panāks, ka dēlu var izvest no Latvijas, šeit viņš vairs neatgriezīsies. Tādi gadījumi jau bijuši. Bet Šveicē kā cittautiete neko nepanākšu. Ja viņš būtu labs cilvēks, kurš adekvāti rīkojas, es neiebilstu, jo kāpēc gan tēvi nevarētu audzināt bērnus?! Bet konkrētā cilvēka rīcība ir neprognozējama. Mana meita tiekas ar savu tēvu, vecmāmiņu, un man nav nekādu iebildumu, jo tie ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, ko nevaru teikt par dēla tēvu. Pašlaik sajūta ir ļoti bezspēcīga.”