Dumpinieciskā dizainere Aļona, kura radīja zīmolu "QooQoo"

Sākumā mums nemaz neklājās tik labi. Pirmajā gadā pēc "QooQoo" parādīšanās plašākai publikai nebija nekādu rezultātu. Tikai pēc gada sāku domāt, kāpēc kāpēc neiet, kā gribētos. Daudz strādājām ar kvalitāti, pārveidojām logotipu, mācījāmies no savām kļūdām un 2010. gadā "Riga Fashion Week" prezentējām pirmo nopietno "QooQoo" kolekciju.

Gan zīmols, gan kolekcija izrādījās veiksmīga, un tas, kā notiek attīstība, ir diezgan traki – it kā tanks būtu palaists automātiskajā režīmā. Kad 2010. gadā sākām tirgot "QooQoo" kolekcijas internetā, tas bija kā sprādziens – man šķiet, mūsu drēbes ir visur, tikai no Āfrikas un Baltkrievijas, šķiet, nav bijuši pasūtījumi.

Vārdu sakot, vienā rītā pamodies pasaulslavena?

Es drīzāk teiktu, ka "QooQoo" ir globālā līmenī konkurētspējīgs zīmols. Šobrīd es strādāju pie tā, lai "QooQoo" kļūtu par vienu no pazīstamākajiem mazajiem zīmoliem pasaulē. Uzskatu, tas ir iespējams.

Ko nozīmē "QooQoo"?

Pirms laika diezgan bieži braucu uz Parīzi, man ir daži franču draugi. Viņi sasveicinoties saka: [qooqoo]. Vēl tā ir skaņa, ko saka dzeguze – tā ir vienāda visā pasaulē, un šķiet, tikai Āfrikā dzeguze nedzīvo. Nesen uzzināju, ka ķīniešu valodā „qooqoo” nozīmē „forši, forši”. Ķīnā, Taivanā esam diezgan populāri un arī nosaukums daudz ko palīdz. Tā kā nosaukuma izvēle bija tāda nejauša veiksme.

Ko "QooQoo" grib pateikt pasaulei? Esi drosmīga?

Jā, tieši tā. Nebaidīties no sava ķermeņa, nebaidīties parādīt sevi un izcelties uz masu fona. Patlaban visa pasaule kļūst tik vienāda. Ir ļoti viegli pazaudēt savu identitāti.

Masu ražojumi ļoti labi atspoguļo tendences, taču tie, kas saģērbjas masu zīmolu ražojumos no galvas līdz kājām, pazūd. It kā stilīgi ģērbušies, bet vienādi. Nesen braucu ar mašīnu, apstājos, lai palaistu garām cilvēkus, kuri šķērsoja ielu. Likās: „Wow, viņi visi ir uniformās!” Paradokss: skolā vairs neliek staigāt formās, bet cilvēki tik un tā ģērbjas totāli vienādi. Gan meitenēm, gan puikām totāli vienādas drēbes – džinsi, pufaikas.

"QooQoo" ir par to, lai cilvēks novērtē stāstu, ko var dot drēbes. Tu uzvelc ne tikai drēbju gabalu, bet arī stāstu, kas uzrunā tevi un ko tu vari pastāstīt saviem draugiem. Ja uzvilksi "QooQoo", tev noteikti kāds pajautās, kas tas ir, jo mūsu drēbes tiešām ir diezgan zīmīgas. Tā vienkārši ir. Spriežot pēc klientu atsauksmēm, nešaubos, ka cilvēki jautās un pievērsīs uzmanību, lai kur tu būtu – Rīgā, Maskavā, Ņujorkā vai Taškentā! Mani klienti bieži vien saka – ja viņi grib saņemt komplimentus, tad uzvelk "QooQoo"!

Nepavisam! Necenšamies uzspiest tēlu, ka esam tikai slaidām meitenēm domāts zīmols. Gribam uzsākt kampaņu par to, ka jebkurš ķermenis ir skaists, un nevajag ierobežot sevi tāpēc, ka neesi modeļa auguma standarts. Tādu standartu nav! Visu, ko mēģina uzspiest modes nami un mediji, nevar uzskatīt par pilnīgu patiesību. Jādomā pašam ar galvu un jāmīl savs ķermenis. Nesen bildējām XXL izmēra modeli, un viņa izskatījās forši. Kāpēc neiepriecināt sevi un citus ar krāsām, humoru un attieksmi?

"QooQoo" pozitīvā nozīmē ir tāds modes huligānisms. Pati arī esi huligāniska persona?

Domāju, ka noteikti! Vismaz mani draugi tā varētu pateikt. Bet, ja strādāju, varu būt ļoti nopietns cilvēks, es varu vispār nepamanīt, kā aiziet laiks. Man patīk spontāni lēmumi. Aizraujos ar spontānam idejām – fotosesijai viss izdomāts, bet atnāk pilnīgi cita ideja, un viss mainās! Arī kolekcijas veidojot – sāku taisīt vienu, bet tad rodas ideja, kas patīk vēl vairāk!

Man vispār patīk enerģiskas darbības – dejošana, lēkšana. Esmu cilvēks, kam grūti nosēdēt mierīgā, nosvērtā atmosfērā, man vajag kaut ko aktīvu. Pat orientēšanās sportu esmu pamēģinājusi. Patīk snovot, bet šogad ļoti maz būts uz kalna. Man gan sagatavots jauns ekipējums – cerams, nākamgad. Man pat bija ideja, ka es varētu dzīvot un stādāt uz kalna – ofisu pārnest uz kalnu mājiņu. Vasarā varētu pārvākties uz pludmali. Man patīk nestandarta risinājumi darba videi!

Huligāniskus gājienus atļaujos ļoti reti, tikai tad, kad esmu nepiespiestā atmosfērā. Mans huligānisms izpaužas ceļojumos vai totāli brīvajā laikā, jo ikdienā grūti atslābt.

Stilīgos klubus apmeklē?

Pirms pāris gadiem ballējos Pērlē, tur bija kolosāli tusiņi. Tagad vairs nav agrie divdesmit, kad visu laiku vajadzēja būt klubā. Lai gan pagājušajā nedēļā biju Teātra bārā, Pērlē, Pienā – izrādās, es tomēr atpūšos arī! Bet vispār esmu baigais gīks, mani ļoti aizrauj strādāšana ar datoru. Droši vien jātiek vaļā no datora, lai būtu labs vīkends, jo pie datora laiks paiet nemanāmi.

Es neesmu modes aprindu cilvēks, tur pārsvarā visi ir tādi nedaudz snobiski, perfekti veido savu tēlu. Man nav perfekta tēla, man pat ir diezgan vienalga. Patīk daudz laika pavadīt mājas. Nesen uzdāvināja divus putniņus, un viņiem piedzima septiņas olas, tagad skatos, kas tur notiks...  

Vispār cenšos iziet no mājas katru dienu – pat ja nekur īpaši nav jāiet. Nesen man bija iesnas, un divas dienas neizgāju no mājām. Kad beidzot izgāju ārā, jutos kā kosmonauts!

Tagad ar draugiem var darīt jebko, un būs interesanti, Ļoti patīk aizbraukt ar draugiem uz Liepāju. Mani iedvesmo Kurzemes piekraste, daba, mazās pilsētiņas tur. Šovasar ar draugiem noteikti padzīvosim Pāvilostā.

Pēdējos gados gan mans draugu loks mainījies. Līdz tam nezināju, ka var būt citādi – pilnīgi citā vidē.

Mana mamma ir krieviete, bet tētis ir latvietis un nāk no Latgales. Vecmāmiņa bija ļoti sašutusi, ka es vairs nemāku runāt latgaliski. Bērnībā tikpat kā nerunāju latviski, ģimenē visi runāja krieviski, arī tēvs, un arī pagalmā visi runāja tikai krieviski. Mana bērnībā pagāja krievu vidē. Bet pēc skolas gandrīz nemaz vairs nekomunicēju ar cilvēkiem, ar kuriem pavadīju savu bērnību. Kad sāku komunicēt ar latviešiem, bija tāds kā atvieglojums, beidzot sapratu: „Wow, es vairs neesmu citplanētietis!”

Pēc mentalitātes vienmēr ļoti atšķīros no krievu bērniem. Tā kā augu ģimenē, kur bija abas nacionalitātes, man ir lojāla attieksme pret abām nācijām un valodām. Bet skaidrs, ka krievi un latvieši neasimilējas, vienā kompānijā nemiksējas. Draugu lokā esmu vienīgā krieviski runājošā.

Kad sāku vairāk komunicēt ar latviešiem, man bija akcents. Tagad akcents izzūd, un es jau esmu pieradusi runāt vairāk latviski nekā krieviski. Tas ir jocīgi, jo reizēm aizmirstu kādu vārdu krievu valodā.

Klubā Piens vai Pērle – neatceros; nesen taisīju sociālo eksperimentu: pēkšņi sāku runāt tikai krieviski. Un nevis parasti runāju, bet izpaudos ar krievu mentalitāti, ar tādu kā vērienu! Krieviski droši vien labāk sevi protu izpaust, jo tā tomēr ir mana bērnības valoda. Bija tik interesanti – cilvēku reakcija bija dažāda, pārsvarā ļoti pozitīva. Tā bija kā spēle, jo mani latviešu draugi zina, ka parasti runāju latviski – un te pēkšņi sāku runāt tādā riktīgā krievu valodā. Varbūt tā izpaudās tas huligānisms – tu pēkšņi sāc darīt to, ko citi no tevis negaida. No tā gūstu gandarījumu, man ļoti patīk tādas mazas spēlītes, vērojot cilvēku emocijas un reakciju.

Par māksliniekiem jau visi domā, ka viņi ir... nu „ku, kū”.

Cilvēki dzīvo ar savām klišejām, bet mākslinieks pēc savas būtības ir brīvs cilvēks. Viņš var pateikt visu, ko domā. Mēs visi izaugam tik aplipināti ar idejām par to, kādiem mums jābūt, kas ir norma... Bet, ja sāc domāt, kāpēc dari tā un ne citādi – tu saproti, ka iedarbojas klišejas un stulbas lietas.

Brīvība tev ir svarīga.

Nu, bet pēc tā jātiecas katram cilvēkam – atbrīvoties, justies brīvi! Ja neesi brīvs, kā tu vari būt laimīgs? Tev jāsajūt sevi šajā mirklī, jādzīvo šajā mirklī – nevis iedomās par to, kāds būsi vai kāds gribi būt. Jājūt un jāizbauda moments. Es to cenšos panākt, lai nekad nezaudētu brīvības sajūtu, neiekristu lamatās un stulbajās idejās par to, kā jādzīvo. Tādu visapkārt ir pilns!

Ja tu esi atbrīvots, tas, protams, nenozīmē, ka izdosies visu laiku būt laimīgam. Jo cilvēki dažādi reaģē uz brīvības izpausmēm. Viņi redz, ka esi brīvs, viņi to jūt – un viņi mēģina tev uzspiest savas domas, par to, kā tev  jāuzvedas,  jārunā,  jāizskatās. Piemēram, ja tu sāktu lēkāt pa biroju, dejot – kā uz tevi skatītos kolēģi? Domātu, ka esi pilnīgi jukusi. Bet kāpēc lai nepadejotu piecas minūtes dienā birojā, ja gribas?

Ja mēs visi būtu brīvāki, pasaulē būtu tik interesanti un forši dzīvot!

Man šķiet, visiem vajadzētu aiziet uz tādiem atraisošiem kursiem, lai atbrīvotos no visiem krāmiem, kas mums tiek uzspiesti no bērnības.

Piemēram, es apmeklēju aktiermākslas kursus. Tur dod dažādus uzdevmus, publiski liek kaut ko izdarīt. Un tad ir tāds bloks, tu jūti, ka ir kauns, tu nevari! Bet tad sāc aizdomāties: kāpēc un kam tas rūp, vai tu vari to izdarīt vai nevari? Vienkārši izdari! Kāda starpība, kā izskaties un ko citi par to domā!

Tie ir parasti runas attīstīšanas kursi. Zinu, ka mana balss un runāšana vispār nav attīstīta, tāpēc vēlos to trenēt. Esmu ievērojusi, ka man patīk aiziet uz pavisam citu vidi – tas ir ļoti iedvesmojoši, un tur var tik daudz uzzināt!

Kursi, kurus apmeklēju, notiek krievu valodā. Tur ir pilnīgi citi cilvēki nekā tie, ko satieku ikdienā, cita mentalitāte. Kad pirmo reizi aizgāju uz turieni, biju šokā, cik ļoti atšķirīga ir tā vide.

Izraušanās no ikdienas nodarbēm, ierastā maršruta, no biroja – no visa, ko patīk darīt, un tā vietā aiziešana uz svešu vietu pie cilvēkiem, kurus nepazīsti, darīt to, ko nekad neesi darījis – tas ir tik aizraujoši! Tas padara dzīvi daudz bagātāku. Tu pats par sevi vari atklāt daudz jaunu.

Ko atklāji par sevi?

Lai cik ļoti man šķistu, ka esmu atbrīvota un man nav kauns par sevi, tajos kursos ieraudzīju vēl atbrīvotākus cilvēkus. Tādus ikdienā nesatieku. Redzēt brīvus cilvēkus – tas ir ārkārtīgi veselīgi.

Tu stāstīji par saviem plāniem attiecībā uz "QooQoo" nākotni. Tev ir vīzija par savu nākotni? Kur to būsi, ko darīsi kādreiz?

Mana dzīve pašlaik ļoti atgādina manu vīziju par to, kā es gribētu dzīvot. Man patīk  dzīvesveids, ko esmu sev izveidojusi. Gribētos, lai maniem draugiem un tuvajiem cilvēkiem arī būtu tik nepiespiests dzīvesveids. Lai mēs varam ceļot, strādāt tur, kur gribam... Mans sapnis ir uztaisīt darbnīcu vai māju kaut kur piekrastē pie Liepājas vai Pāvilostā. Tas būtu kolosāli!

Nesen ar vienu draugu runājām par to, ka varētu uztaisīt tādu kā radošo ciemu vidē, kur ir tikai daba apkārt. Cilvēki strādātu katrs savā darbnīcā vai birojā. Tas būtu tik sasodīti labi.

Man skiet, reizi gadā vismaz uz trim nedēļām jāatrod laiks un iespēja, lai varētu dzīvot pilnīgi citu dzīvi, nomainot vidi. Šogad pēc "Riga Fashion Week" mēs ar draudzeni brauksim padzīvot uz vienu salu – lai pilnīgi izjauktu to ritmu, kas izveidojies. Tik garš atvaļinājums man vēl dzīvē nav bijis!

Vispār jau pat neprasās – tu ieej tādā darba ritmā, ka ne par ko citu vairs nedomā un nekur pat negribas izrauties. Bet ir jāizraujas.