Mežģīnes, borščs un uguns rituāli. „SockBox” Ineses sievišķīgās vājības
Zeķu veikala SockBox dizaineres Ineses Krūmiņas darbdienas paiet mežģīņu, rišiņu, zīda un samta lentīšu ielenkumā. Darbs, kā viņa pati stāsta, ir viņas lielākā vajadzība. Taču – ne vienīgā. Inese atklāj savas sievišķīgās vājības un aizraušanās, dažai no tām ir pat mistiska nokrāsa.
Brokastis, skola, bērnudārzs. Tā es virpuļoju stundu, pusotru. Jebkura sieviete, kurai ir bērni, to sapratīs. Mūsu rītā gan ienācis kāds milzīgs pavērsiens: abas manas meitas (vienai – 6, otrai – 9 gadi) iemācījušās vārīt putru. Par to ir ārkārtīgi liels gandarījums.
Tiesa, gana daudz laika ir jāpavada strādājot. Pēc rīta dunas dodos uz darbu un pārnāku tikai pēcpusdienā. Jāatzīstas, nemaz tik labi man neizdodas sabalansēt mājas rūpes un darbu. Cenšos saprast, kas bērniem svarīgākais, mēģinu atrast līdzsvaru un kompromisu, neatstājot novārtā arī savas vajadzības. Tomēr mana galvenā vajadzība ir darbs. Man ļoti svarīgi ir būt pašai. Varu atteikties no hobijiem, no jebkā, lai tikai man netiktu atņemta iespēja darīt to, ko tagad daru. Tas ir vienlaikus mans hobijs un mans piepildījums. Es ārkārtīgi gribētu trīsreiz nedēļā iet uz vingrošanu, vēl man gribas dejot un jāt ar zirgiem. Ik pa laikam kādu no šīm lietām uzsāku, bet neturpinu. Katru reizi, kad jāizvēlas – vai braukšu mājās un uzvārīšu boršču, vai aiziešu uz treniņu, vienmēr uzvar pirmais.
Dzīvojam taču tik steidzīgā laikā, kopā pabūt sanāk ļoti reti. Pie galda var visu izrunāt, kas ar katru noticis.
Brīvdienas mums ir īpašas. No vecākiem ir pārņemta tradīcija, ka svētdienu rīti mūsu mājās vienmēr sākas ar pankūkām. Tās māk uzcept gan abas mūsu meitenes, gan dēlēns, kuram ir četrarpus gadu. Viņam pat ļoti labi sanāk. Kopīga maltīte – tas ir rituāls, vesels notikums, tas nekad nenotiek, vienkārši garāmejot. Man ir ļoti svarīgi pasniegt pašas radītu ēdienu. Man ārkārtīgi patīk gatavot ēst. Uzpūtenis ar pienu, borščs, kotletes, viltotais zaķis, vistiņa mērcītē ar griķiem un skābētiem gurķīšiem– tie ir mani iecienītākie ēdieni. Man ļoti patīk arī tortes cept – tādas kā vecajos laikos, bērnībā.
Atmiņas, lietas un vietas, pa kurām esmu kādreiz staigājusi – tas mani ļoti uzrunā un aizkustina. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, kas atsauca atmiņā bērnības laiku, bija Raimonda Paula 75 gadu jubilejas koncerts. Tur skanēja dziesmas, kuras dzirdēju bērnībā, izrādās – gandrīz visām zinu vārdus. Man tās bija spēcīgas un aizkustinošas emocijas. Tagad man apkārt ir manu bērnu darinātās lietas – arī tas rada mājas sajūtu. Zīmējumi, vēstulītes.
Man svarīgi, lai mājās būtu ziedi. Jā, un, protams, sveces, no kurām uz kādu laiku bija jāatsakās, jo mājās ir mazi bērni.
Esmu pārliecinājusies, ka, esot vienās un tajās pašās vietās dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem, sajūtas var būt atšķirīgas. Pirms pāris nedēļām biju Vācijā un Austrijā. Apvienojām darba darīšanas ar atpūtu, es pat slēpoju. Patiesībā man ļoti bail no augstuma. Līdz šim tikai vilku slēpošanas kombinezonu un smuki izskatījos kalna galā. Tomēr šogad savas bailes no augstuma pārvarēju. Par to man prieks.
Man gan šķiet, ka ikvienam ir svarīgi, lai iekšējās izjūtas sakristu ar to, ko redzi spogulī. Tomēr nemaz tik daudz pūļu un laika neveltu tam, lai labi izskatītos. Friziere vienmēr mani par to rāj. Man svarīgāk veltīt laiku, lai izdomātu, kā uzšūt, piemēram, kādu lakatu, nevis aiziet pie friziera.
Būt sievietei – tas ir milzīgs kaifs, un bikses šo sajūtu mazliet nogalina. Tā nav, ka manā garderobē nav bikšu. Vienas ir, kuras šad tad uzvelku, kad laukā auksts. Vēl man ir slēpošanas bikses un džinsi, kurus gan gandrīz nekad nevelku. Jāatzīst, agrāk nemaz tik uzticīga kleitām un svārkiem nebiju, man kā daudzām dāmām šķita, ka manas kājas ir pietiekami neglītas, lai valkātu kleitas. (Smejas.)
Manā garderobē nav daudz apģērbu. Tos, kurus nevelku, atdodu. Savukārt tos, kas man attiecīgajā brīdī ir aktuāli, kombinēju ar citiem apģērba gabaliem. Man absolūti nav svarīgi, kuras sezonas apģērbu valkāju, galvenais lai tajā justos komfortabli.
Apavi absolūti nav mans fetišs. Esmu iecienījusi "Zofas" zābakus – krāsu, formu un citādo pieeju, kāda ir to veidotājiem. "Zofas" zābaki man saistās ar kaut ko zināmu un saprotamu, gabaliņu no kāda tautieša sirds, kam veicas. Pagājušajā vasarā daudz staigāju Lindas Leen pastalās – fantastiski apavi, un tik smuki izskatās ar garu kleitu! Pastalas rada izjūtu, ka esi atgriezies pie saknēm, pie pamatiem. Tā ir īpaša izjūta. Arī ar velteņiem ir līdzīgi, tikai velteņi saistās ar ziemas pamatīgumu.
Katrai no tām ir dvēseliska nozīme. Parasti lietas ir atnākušas pie manis dažādos laikos un pa dažādiem ceļiem. Piemēram, baltos, pūkainos auskarus nopirku, kad nebija sniega, bet man tik ļoti to gribējās. Savukārt mākslinieces Ingūnas Kleinas darinātā rotaslieta no jašmas akmentiņiem kļuvusi par daļiņu no manis. Pati smejos, ka pusgadu neesmu to novilkusi.
Galvenokārt rotu izvēli nosaka krāsa un forma. Līdz šim man bija bēšīgās un pelēkās krāsas periods, tagad sāk dominēt baltā. Man patīk, kad sievietes nēsā daudz rotaslietu – rokassprādzes, gredzenus, auskarus. Tomēr pašai traucē, ja ir par daudz.
Man ir svarīgas arī smaržas. Tās spēj atsaukt atmiņā kādu konkrētu sajūtu, notikumu, piemēram, neaizmirstamu ceļojumu. Es vienmēr lietoju smaržas, bet nekad vairākas vienlaikus. Kad beidzas vienas, iegādājos nākamās, tā katrs posms manā dzīvē asociējas ar kādu konkrētu smaržu.
Man ļoti patīk dedzināt papīru. Es sakrāju dažādus papīrus un, kad pienāk īstais brīdis, tad tos sadedzinu. Tas ir mans rituāls, ko ģimene jau pieņēmusi. Man patīk lēni salikt papīrus kamīnā vai laukā uz grila, aizdedzināt un skatīties, kā liesmas tos pamazām pārvērš pelnos. Tā man ir kā sava veida attīrīšanās.
Man patīk, ka nav nekā lieka. Tas attiecas uz visu, arī uz gadalaikiem – man tie patīk tikai „tīrā veidā”. Ja ziema, tad ar salu, sniegu un aukstumu, ja rudens – tad ar skaistām, zeltainām lapām, vasara – lai saule, silts vējš, jūrā silts ūdens, sakarsušas smiltis pludmalē. Ja ir pavasaris – tad lai smaržo, plaukst. Tūlīt, tūlīt jau būs!
