Resna un laimīga. Labi, bet kāpēc man par to jāmaksā?

Sūrošanās par grūto dzīvi, naudu, kuras nepietiek, un veselību, kas gan papildus izdevumus prasa, gan vairāk pelnīt liedz – tās dakteru uzgaidāmajās telpās ir pierastas tēmas. Kundzei slimību ir vesela buķete un visas tieši vai pastarpināti saistītas ar viņas lieko svaru. Gan cukura diabēts, gan holesterīns augsts, gan mugurai grūti apaļo punci noturēt, gan kājas sāp. Tik grūti par pārdevēju strādāt – kad visu dienu liekie kilogrami nēsāti, vakarā pat neesot spēka līdz tualetei aizvilkties.

Es zinu, kā tas ir, kad ikdienā uz sevis nēsā tauku mētelīti divu pilnu ūdens spaiņu smagumā. Uzkrautu tādu tievajam, ņiprajam, kas resnīšus nesaprot – tad redzētu kā sirsniņa rikšot sāk, cik viegli pa trepēm kāpt un cik grūti mugurai!

Bet es zinu arī, kā šo tauku mētelīti nomest. Un zinu, kā uzlabojas veselība pēc tam. Skatoties uz svara nomocīto sievieti, priecājos, ka esmu atradusi savu ceļu uz slaidāku augumu un ir atkāpušās manas muguras problēmas. Ja liekā svara jomā neko nebūtu darījusi, man arī būtu tās pašas kaites, kas kundzei.

Man patīk priecīgi un laimīgi cilvēki. Un es zinu – mana pieredze varētu noderēt saskumušajai kundzei būt veselīgākai, ņiprākai un laimīgākai. Tajā mirklī vēl esmu pārliecināta, ka kundze nav laimīga, ja reiz sūkstās par dzīvi.

„Vai jūs gribētu būt slaida?” jautāju savai blakus sēdētajai. „Jā…” sapņaini griestos skatīdamās saka kundze un tūlīt piebilst: „Bet tas nav iespējams.”

Hmmm. Pirms pāris gadiem es biju gandrīz tikpat apjomīga kā šī kundze, tagad par pārdesmit kilogramiem mazāk. Es labi zinu, ka ir iespējams. Kundze vienkārši nezina. Nu kāpēc gan man neizdarīt labu darbu un nepadalīties?

„Es neatzīstu tik ļoti sev darīt pāri,” sieviete atrunājas un izstāsta par savu kādreizējo mocīšanos ar nepatīkamu un sev nepiemērotu diētu. „Bet šajā metodē nekā tāda nav, tieši otrādi, tievēšana notiek ar prieku,” saku. „Jā, bet tas prasa ļoti daudz laika,” iebilst kundze. Darbadienās viņai astoņu stundu darbadiena. Bet tā ir tikai stunda nedēļā ārpus viņas ierastajām ikdienas aktivitātēm, skaidroju. Un, ja viņa grib, iespējams to organizēt brīvdienās.

„Tas taču man ir pārāk dārgi,” un sieviete izstāsta par vizīti pie dietologa, kas viņai neko nav devusi, vienīgi 20 latus velti iztērējusi.

Es smaidu, jo zinu to, ko viņa nezina – ja vien viņa ļoti gribētu, varētu sarunāt šo iespēju viņai par ļoti draudzīgu cenu. Tāpēc turpinu tincināt par cenu, ko viņa būtu gatava maksāt par šo pakalpojumu. Mani pārņem savs azarts un vienu mirkli jau esmu gatava pat samaksāt viņas vietā no tās naudiņas, ko katru mēnesi atvēlu labdarībai.

Vai pieci lati būtu par dārgu? Un divi? Viens? Un, ja būtu iespēja to izmantot bez maksas? Kundzes acīs neredzu sajūsmu, bet šķiet, ka viņa izmisīgi meklē kārtējo atrunu.

Vai tiešām pareizi esmu sapratusi, ka viņa vēlas novājēt un uzlabot savu veselību? Darīt to sev vistīkamākajā un piemērotākajā veidā, bet darīt. Neatkāpjoties no sava mērķa un saņemot tieši to palīdzību, kas viņai šajā ceļā visnepieciešamākā.

„Nē. Laikam gan negribu neko mainīt. Manam vīram es patīku tieši tāda…” kundze cenšas man iestāstīt. „Un ar veselību jau arī nemaz tik traki nav,” izklausās, ka viņu patiesībā nesatrauc ne sāpošās kājas, ne mugura, ne sirds. Un diabētam zāles valsts apmaksā. „Tad jau jūs esat laimīga un neko pat negribat mainīt,” un esmu gatava pat viņai atvainoties par savu pārprašanu un uzmākšanos ar nevajadzīgām tievēšanas metodēm. Nepagūstu, jo pienākusi sievietes rinda un viņa dodas kabinetā pie dakteres. Vēl reizi viņu redzu, kad viņa ar veselu žūksni valsts apmaksāto medikamentu recepšu nāk ārā no ārstes kabineta. Apmēram 100 latu mēnesī no valsts budžeta – lēšu, jo slimību klāsts un recepšu žūksnīša biezums bija stipri līdzīgs kā manai mātei.

Ķecerīga un kašķīga doma iešaujas manā prātā – kāpēc gan valstij un nodokļu maksātājiem būtu jāapmaksā šīs un daudzu viņai līdzīgo kundžu laimes formulu? Jo viņa patiesībā negrib neko darīt, lai uzlabotu savu fizisko formu un veselību, viņa ir gatava atkauties no jebkādiem pasākumiem veselības uzlabošanai. Un te nav stāsts par naudas trūkumu, bet gan vēlmi sūroties par dzīvi. Un kāpēc man bija jāgaida rindā pie dakteres liekas 20 minūtes, kamēr kundze no sirds izsūrojas par pašas izvēlētā dzīvesveida radītajām kaitēm?

Katram savs. Tikai nelieciet man par to maksāt!