Maija Silova lauž stereotipus par sevi! Skaistā žurnāliste pievēršas garīgumam

Sarunā ar žurnālu „Stella” viņa lauž ierastos uzskatus par sevi, atklājot, ka ir noslēgta personība, kas nevērtē cilvēkus pēc ārējā izskata, toties lielu lomu dzīvē piešķir garīgumam.

Esmu tur un reizē ārpus tā. Vienmēr esmu bijis introverts cilvēks, arī skolas laikā. Jā, dažkārt esmu kompānijas dvēsele, esmu vienmēr priecīga redzēt draugus, jaukus paziņas, bet tajā pašā laikā esmu ļoti noslēgta, ļoti vērsta uz savu iekšējo pasauli. Un tas man tiešām ļoti daudzās situācijās ir palīdzējis neaiziet kaut kādus māņu ceļus. Viltus ceļus.

Droši vien ir cilvēki, kas domā – tā nevar būt,  tas pozitīvisms ir kaut kas izdomāts vai iztēlots. Es teikšu – pārsvarā tā domā tie, kuri paši tādi nav. Kuri vēl nav atraduši savu gaismu.

Es domāju, katrs var atrast savu iekšējo gaismu. Kad cilvēks sevī noslēdzas, viņam ir problēmas, kaut kādi jautājumi sev, pasaulei, dzīvei – tad viņam varbūt liekas, ka arī visos pārējos sēž tāds... velniņš ar grabulīti, kurš saka: „Izdari kaut ko sliktu!” Vai: „Viss ir slikti, visi apkārt ir slikti! ”

Bet es ticu, ka ikvienam agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad viņš saprot: nav laika nīst. Ir tikai mazliet laika mīlēt. Nav laika ņemt. Ir mazliet laika dot.

Protams, tas, ko domāt, ir katra personīgā izvēle. Atbildēsim jau mēs nevis viens otram – tu par mani pateici kaut ko sliktu, es par tevi pateicu sliktu. Kādreiz, stāvot pie tās pēdējās robežas, mums būs jāatbild laikam tomēr kādam citam. Un kas zina, kā tad izdosies...

Protams, mēs neviens nespējam būt ideāli, bet ir jācenšas. Nedomāju arī, ka garīgums nozīmē - ietērpt sevi maisā un visiem stāstīt, cik tu esi labs. Garīgi cilvēki izpaužas ļoti dažādi. Dažkārt viņiem patīk būt ekstravertiem, dažkārt patīk interesanti ģērbties, runāt visādas muļķības, smieties, baudīt dzīvi, darīt neprātības – bet tajā pašā laikā viņi var izglābt otru, palīdzēt citiem, nestāstot par to nevienam... Esmu tādus cilvēkus satikusi, tāpēc cenšos izvairīties no stereotipiem. Jo stereotipi nogalina dzīvi. Dzīves krāsas tie pilnībā izdzēš.

Man ļoti patīk angļu izteiciens: „Nenosodi mani, nepārmet man, nevērtē mani, kamēr neesi nogājis jūdzes manos apavos.” Ko mēs vispār varam spriest par svešu dzīvi! Ko es kā Maija varu spriest par cilvēkiem, kurus personīgi nepazīstu? Ak, Dievs, mēs visi esam tik dažādi un tik dažādi izskatāmies! Dažkārt cilvēks ar īgnu seju mēdz būt sirdī tik skaidrs, tik jauks. Tie ir tikai stereotipi. Esmu satikusi tik burvīgus cilvēkus, kas sākumā likušies augstprātīgi, vēsi... Kopš divdesmit gadu vecuma esmu iemācījusies nevērtēt cilvēkus pēc izskata. Kamēr neesmu viņus personīgi iepazinusi, nelieku nekādu birku vai zīmogu klāt. Man nav tādu tiesību! Dievam ir tādas tiesības.

Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem. Viņi ir fantastiski cilvēki. Man liekas, viņi ir kosmiski cilvēki. Tas, cik viedi viņi visu uztver. Viņi iemāca nemācot. Veltot uzmanību, mīlestību, laiku. Man nekad nav bijis tā, ka – to nedrīkst, tā nedrīkst... Arī mani pusaudžu gadi pagāja vecākiem ļoti viegli, jo man bija savi mērķi, savas nostādnes. Tikai tagad es apzinos, cik milzīgs emociju resurss no manu vecāku puses ir ieguldīts, lai cilvēku sešpadsmit gadu vecumā vispār neinteresētu nekas tāds, kas spētu iekārdināt, mainīt prioritātes un tā tālāk. Jau pusaudžu vecumā man bija diezgan stabilas vērtības. Es varētu tikai sapņot, lai kādreiz spētu būt tikpat laba māte saviem bērniem.

Es esmu izaudzināta ar domu, ka pasaulē vairāk ir labā. Laikam arī tas formē pasaules izpratni. Pat tad, ja tu satiec kādu, kurš ir apmaldījies savos uzskatos, labā un sliktā meklējumos, kurš vēl nevar saprast, ka citam arī sāp, kurš vēl nav ticis līdz sapratnei – nedari neko tādu, ko tu negribi, lai dara tev, - tu tik un tā zini: labu cilvēku ir daudz. Tāpēc nevajag zaudēt ticību, ir vērts vairot prieku, vairot, labo.

Nē, nē, nē! Par to es nerunāšu. Lai uz šo jautājumu atbild tie cilvēki, kuri mani pazīst un zina, patiesi zina. Mani draugi.

Mans draugu loks ir ļoti šaurs. Un par to esmu ļoti gandarīta. Paziņu man ir daudz, ļoti labu paziņu, ar kuriem vienmēr prieks tikties, veidot dažādus projektus un realizēt tos. Bet draugs – tas ir kaut kas ļoti intīms. Tas ir dvēseliski intīms cilvēks. Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā es tiešām varu atvērties. Ir brīži, kad es aizeju sevī, savā noslēgtībā, varu, piemēram, vairākas dienas neatbildēt uz telefona zvaniem. Bet draugi to saprot: šobrīd Maija ir kaut kur citur. Es viņus par to ļoti cienu un mīlu.

Viņiem tā nav prioritāte. Publicitāte patiesībā ir ļoti labs filtrs. Tie draugi, kuri spēj ar to sadzīvot, tie ir tie patiesie draugi, uz kuriem var paļauties. Viņiem ir absolūti vienalga, ko raksta vai runā.

Mani draugi ir augsti intelektuāli attīstīti cilvēki. Mēs arī visi kopā augām un attīstījāmies, daudz spēka un laika veltījām iekšējai bāzei.

Jūs pati pie publicitātes droši vien esat pieradusi.

Tā vienkārši ir mana darba neatņemama sastāvdaļa, kamēr strādāju medijos. Kad iešu citā vektorā, varbūt viss būs citādi...

Sākumā jau nezināju, ka tā publicitāte būs... tāda. Tu mīli savu darbu un  nesaproti, kāpēc tev piesienas par kaut kādām somām, kleitām, puišiem un vēl kaut ko... Ar laiku sāc saprast, ka tā ir spēle, tas arī ir bizness – mediju bizness. Kad to saproti un pieņem, ka tā vienkārši ir, iestājas harmonija.

Mīlestība ir it visā. Tai nav ne laika, ne telpas, tā ir tik visaptveroša. Ja tu spēj to redzēt, sajust, sadzirdēt, ja pienāk brīdis, un tu iemācies to saskatīt it visā, tu kļūsti ļoti piepildīts, tev ir pašpiepildījums. Tā ir kā bāze dažādiem pārdzīvojumiem, rūgtumiem, kas dzīvē notiek, tā ir tā tava platforma, uz kā balstīties. Lai kas arī notiktu – tā tevi noturēs.

Mīlestība var būt arī kādā atklājumā. Tu esi atklājis kaut ko kādā cilvēkā. un sāc mīlēt šo atklājumu. Tu vēl nemīli pašu cilvēku, jo viņu nepazīsti, bet mīli to, ka esi uzzinājis kaut ko brīnumjauku... Tas sniedz pacilātības izjūtu.

Pasaulē ir tik daudz mīlestības! To vienkārši vajag smelt no dzīves. Arī tad, kad ir grūti, kad smagi. Jāsaprot, ka būs nākamā diena, kad dzīve varbūt dāvās iespēju saskatīt kaut ko skaistu, iespēju nomierināt savu sakaitēto dvēseli.

Reizēm ir grūti nesalūst, nodzīvot līdz nākamajai dienai. Tāpēc ir tik svarīgi ticēt. Ticība ir viss, kas mums pieder. Viss pārējais ir gaistošs. Bet, lai noturētu ticību sevī, ir jāiegulda liels darbs. Darbs vispārākājā pakāpē. Un visu laiku ir pārbaudījumi, bet - laiks ārstē tikai tos, kuri tic. Tas nenozīmē pasīvi samierināties ar sevi, ar situāciju, ar dzīvi. To, ko tu vari mainīt – maini. Ej un dari. Bet tur, kur neko nevar mainīt, atkal jāatgriežas pie ticības un sarunām ar savu garu.

Varbūt cilvēki domā, ka tās ir banalitātes. Nē. Dažkārt ir vajadzīgs kaut kas, pie kā pieķerties. Vajadzīga cerība uz izglābšanos.

Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Aigars Hibneris