„Dstyle” īpašniece Santa Kola: „Ievilku dziļi elpu un lēcu nezināmajā”

Vai tad esmu? (Smejas.) Pagaidām vēl neesmu to sapratusi.

Vai tad parasti nav tā: meitene domā, ka ir skaista, un tāpēc piedalās skaistuma konkursos?

Man ir cits gadījums. Biju astoņus gadus veca, kad Latvijā notika pirmais skaistuma konkurss, – tas, kurā uzvarēja Sintija Jenerte. Visi par to runāja, televīzijā rādīja skaistas meitenes, kleitas, karalienes kroni. Mēs, Jelgavas meitenes, arī gribējām būt skaistas un pielaikot tādu kroni. Un tad radās iespēja apmeklēt modeļu skolu. Rīgā jau sen tādas darbojās, bet man nebija iespēju izbraukāt. Jelgavā sanācām kopā neliels pulciņš meiteņu, kuras mācīja tikai nedaudz par mums vecāka pedagoģe, šīs lietas entuziaste. Bija ļoti interesanti un jautri. Tad visās Latvijas lielākajās pilsētās rīkoja skaistuma konkursus un pierunāja arī mani. Man jau bija astoņpadsmit gadu, un es studēju Rīgā juristos. Nekad neesmu domājusi, ka esmu skaistāka par citām, bet kāpēc gan nepamēģināt? Uzdrīkstēties, apliecināt sevi, noskaidrot, kā izskatos no malas, gūt jaunus iespaidus. Gadījās, ka Mis Jelgava titulu dabūju tieši es.

Vajadzēja aizstāvēt jelgavnieču godu. Sabrauca meitenes no visām pilsētām, un stingra komisija trīs dienas mūs intervēja, vērtēja, fotografēja. Pašai par patīkamu pārsteigumu iekļuvu starp finālistiem – palikām sešas meitenes un seši puiši. Tad mūs sāka apmācīt. Tas ilga gandrīz gadu – no februāra līdz vēlam rudenim. Mis Latvija biroja vadītāja Inta Fogele teica: „Šeit par velti iemācīsieties to, ko vēlāk pašām vajadzētu apgūt par maksu.” Tā arī bija. Mūs mācīja skaisti staigāt, dejot, grimēties, veselīgi ēst, vingrot, droši izturēties auditorijas priekšā... Tas bija vērtīgs gads. Tomēr arī grūts, jo vienlaikus studēju un katru vakaru pēc visām nodarbībām braucu uz mājām Jelgavā. Saņēmos, izturēju un studijas veiksmīgi pabeidzu. Atstāt kaut ko pusratā – tas nav man raksturīgi.

Tas bija pirmais gads, kad Latvijas skaistuma konkursu rīkoja ārzemēs.

Tās divas nedēļas Tunisijā tobrīd man šķita aizraujošākais notikums dzīvē. Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu, pirmo reizi tik eksotiskā zemē! Līdz tam kopā ar vecākiem biju tikai mazliet paceļojusi pa Eiropu. Tunisijā jutāmies kā zvaigznes. Vietējie pulcējās apkārt, Tunisijas presē mūsu bildes, televīzija, fotogrāfi... Mūs apsargāja un vienus nekur nelaida. Izvadāja pa visām valsts skaistākajām vietām – mēs kalpojām kā tūrisma reklāmas modeļi. Kroni dabūja Dina Kalandarova no Valmieras, taču neviena netika abižota. Mani, piemēram, vēlāk sūtīja piedalīties konkursā Queen of the World. Tas notika, lidojot lidmašīnā virs Vācijas. Daudz svešu cilvēku, sponsori, fotogrāfi... Atkal jauna pieredze, bet tas vairs nebija tik jauki kā Latvijas konkursā. Meitenes cita citu nepazina, turējās atsevišķos pulciņos – spāniski runājošās par sevi, vācietes atsevišķi. Es biju kopā ar meitenēm no Skandināvijas valstīm. Parādījās konkurence. Nedaudz jutos kā marionete. Vēl piedalījos konkursā Viļņā, Itālijā, bet no turpmākas darbošanās šajā jomā atteicos.

Man pat piedāvāja tādu iespēju ārzemēs, bet es atteicos. Nebija tik milzīgas vēlēšanās, un, atklāti sakot, tajā laikā man tas nešķita droši. Mūs ar māsu Zani vecāki audzināja stingri. Es skolā kārtīgi mācījos, bez tēva atļaujas pat uz diskotēkām negāju, bet te, pēkšņi, – vienai doties nezināmās tālēs...

Varbūt iemīlējies kādā no puišiem finālistiem?

(Smejas.) Nē, nē! Man bija draugs. Raudzījos uz apkārt notiekošo it kā no malas, kā uz aizraujošu teātra izrādi.

Trešajā kursā sapratu, ka ļoti labs jurists no manis nesanāks un virsotnes nesasniegšu, jo sirds nebija klāt – jurisprudence interesēja, bet tas nav mans aicinājums. Tomēr studijas pabeidzu, augstākā izglītība taču vajadzīga. Pēc tam sākās darba dzīve.

Darba dzīve... Tu to pateici tik nopietni.

Jau mana pirmā darbavieta bija nopietna – valsts iestādē izstrādāju noteikumus, kā kontrolēt Eiropas Savienības naudas izlietošanu pēc attiecīgām regulām. Uzzināju, kā tas ir – braukt uz darbu, strādāt no deviņiem līdz sešiem, ievērot ierēdņa uzvedības noteikumus. Mājas – darbs – mājas... Jau pēc kādiem diviem gadiem sapratu, ka tas nav mans sapņu darbs. Visvairāk trūka kontaktu ar cilvēkiem, jo nestrādāju ar klientiem, bet tikai ar papīriem. Tāpēc ar prieku piekritu draudzenes piedāvājumam strādāt lidostas autonomā par menedžeri. Lielāka alga, mazs, bet draudzīgs kolektīvs. Galvenokārt strādājām ar ārzemniekiem. Uzlaboju valodas prasmi, mācījos, kā apieties ar klientiem, kuriem var gadīties slikts garastāvoklis un ir nepamatotas prasības, bet man jāievēro likums, ka klientam vienmēr taisnība. Uzzināju, ka cilvēki ir tik dažādi. Tā bija vērtīga skola. Taču visu mūžu jau autonomā nestrādāsi, pārgāju darbā uz banku par automašīnu līzinga projektu menedžeri. Tie valstij un cilvēkiem bija labie gadi, darba bija daudz. Alga lielāka, atbildība – arī. Bija izaugsmes iespējas. Varētu tur strādāt joprojām un pakāpeniski virzīties augšup pa karjeras kāpnēm.

Savu dzīvi varu iedalīt vairākos posmos: mācības skolā un drošības sajūta vecāku paspārnē; studijas un skaistuma konkursi, kad jau sāku iepazīt reālo pasauli, uzzināju, kas ir konkurence; darba periods, kad centos atrast, kas īsti man patīk. Tad pienāca ceturtais posms, kad paralēli darbam izgāju arī sabiedrībā – klubiņi, ballītes, pasākumi, koncerti. Līdz tam man bija savs draugu pulciņš, kas man šķita vislabākais. Nedēļas nogalēs kopā izklaidējāmies, arī tajos pašos klubiņos, apkārt daudz neskatījos – kam man citi, ja ar savējiem ir labi! Bet tad gadījās, ka īsā laikā apstākļi mainījās – nācās vilties dažos draugos, pārnācu dzīvot uz Rīgu, ieguvu jaunus paziņas. Iepriekšējais bariņš vairs nebija mans. Un tikai tad, kad biju atteikusies no visa vecā, sākās mans līdz šim patiesi laimīgākais un veiksmīgākais dzīves posms.

Un kļuvi par ballīšu meiteni? Ja kāds tevi tā nosauktu, vai uztvertu to kā komplimentu, kā nopēlumu vai vienkārši kā fakta konstatēšanu?

(Smejas.) Nejūtos kā ballīšu meitene. Ne tagad, ne agrāk. Un kas gan ir ballīšu meitene? Viņa guļ līdz pusdienlaikam, uzpošas, dejo dažādos klubiņos pusi nakts un mājās atgriežas pret rītu? Joprojām katru rītu gāju uz banku un apzinīgi strādāju. Izklaides sākās tikai piektdienas vakaros, bet cilvēki, ar kuriem biju kopā, tagad bija citi – mākslinieki, modes noteicēji, sabiedrībā pazīstami ļaudis, biznesa cilvēki. Man bija bezgala interesanti, iepazinu pavisam citu pasauli. Tagad klubs ir mans darbs un bizness.

(Atkal smejas.) Ai, tad tā noteikti neesmu es. Nekad neesmu nākusi ballītē meklēt puišus. Mums ir sava kompānija – ar kuriem kopā atnāku, ar tiem arī aizeju.

Tieši šajā dzīves posmā sadraudzējies ar dziedātāju Ellu?

Man viņa ir Elīna, Ella ir tikai skatuves vards. Jā, viņa bija tajā pašā kompānijā. Mēs sasveicinājāmies, parunājāmies, bet arī ne vairāk. Tāpat kā daudziem, iepriekš man bija izveidojies priekšstats, ka viņa ir augstprātīga.

Patiesībā Elīna ir tiešām ļoti labs, sirsnīgs cilvēks. Taču arī mans viedoklis par viņu nemainījās krasi, pagāja gandrīz pusgads, kamēr pamazām sadraudzējāmies. Tagad Elīna ir viens no tuvākajiem cilvēkiem. Arī par to, ka Dstyle sākumā bija tieši tāds, lielā mērā jāpateicas tieši viņai.

Jau sen esmu ievērojusi: ja kaut ko ļoti gribu, sakrīt visi apstākļi, un manas vēlmes piepildās. Vai varbūt tobrīd uzmanīgāk skatos apkārt un šos apstākļus ievēroju? Draugu kompānijā vairākkārt biju ieminējusies, ka darbs bankā ir vienveidīgs, gribētos iet tālāk. Un tad pēkšņi man piedāvāja tādu iespēju: mēs sākam jaunu biznesu, veidojam firmu, vai nāksi pulkā?

Tur jau tā lieta! Man patīk riskēt, tomēr ar apdomu. Jaunākā māsa Zane, piemēram, lēkusi ar izpletni. Bet man bail! Tomēr izaicinājumi man patīk. Iespītēties, pierādīt pašai sev, ka spēju. Jautāju tuvākajiem draugiem, ko man darīt – palikt bankā vai riskēt? Daži ieteica: paliec, kur esi, drošībā. Citi: pat ja pasākums izgāzīsies, vismaz būsi redzējusi, kā tas notiek; tev ir izglītība, darba pieredze, gan jau nepazudīsi. Paklausīju beidzamajiem – ievilku dziļi elpu un lēcu nezināmajā!

Bijām kopā pieci – četri vecāki, gudrāki vīrieši ar biznesa pieredzi un es. Sākumā vairāk biju izpildītāja, klausījos, mācījos un darīju, ko man liek. Tad laikam mani novērtēja, jo uzaicināja kļūt par partneri. Negribu iedziļināties sīkumos, jo tas nav tikai mans personiskais bizness. Viens no projektiem, ko īstenojām, bija viesnīcas Karavella rekonstrukcija. Ja vajadzēja, pat es liku galvā ķiveri un rāpos uz jumta. Darījums bija veiksmīgs, tagad Karavella jau pārdota un sekmīgi darbojas.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka man pienākas kādas atlaides vai dāvanas. Iespējams, kādreiz cilvēki mani ātrāk pamanījuši un vēlējušies ar mani iepazīties tāpēc, ka esmu iepatikusies ārēji, bet tālāk viss jau atkarīgs no prāta, spējām un rakstura īpašībām. Ar ārējo vien nepietiek. Protams, tas atkarīgs no tā, ko konkrētā meitene no dzīves vēlas – ja apprecēties ar bagātu vīrieti, būt laba sieva, skaisti izskatīties, tad, iespējams, pietiek ar izskatu. Bet tas vairs nav mans gadījums. Darbā reizēm izskats pat traucē, pirmajā mirklī nākas saskarties ar ironiskiem smīniem – ko nu tu, blondīne... Tālākās sarunas visu noliek savās vietās. Droši vien man dzīvē ir palīdzējis viss kopā – gan ārējais, gan iekšējais.

Restorāns un klubs Dstyle bija pilnīgi jauns projekts, agrāk Vecrīgā šajā vietā atradās pavisam cita ēdināšanas iestāde. Kā kļuvi par Dstyle īpašnieci?

Investors, ar ko mūsu firma sadarbojās iepriekš, saņēma piedāvājumu te izdevīgi īrēt telpas. Pajautāja: „Vai esat ar mieru veidot savu klubu – restorānu? Elīna varētu būt atbildīgā par kluba dzīvi un māksliniecisko daļu, bet tu uzņemtos vadību.” Elīna vienmēr ir gribējusi savu klubu, tur viņa varētu izpausties. Un mēs piekritām. Tas man bija kārtējais risks, lēciens ar izpletni. Skaidri zinu, ka agrāk man tam nepietiktu dūšas. Vēl studiju laikā vienmēr apdomāju desmit soļus uz priekšu, tagad – tikai dažus. Uzdrošinos paļauties uz intuīciju, un pagaidām tā mani nav pievīlusi. Elīna tagad ir projām Losandželosā un patlaban veido savu muzikālo karjeru tur. Viņas vietā par Dstyle muzikālo ietērpu atbildību uzņēmies dziedātājs Markus Riva.

­

Pilns nosaukums ir Dionysus Style, Dionīsa stils. Dionīss bija grieķu izklaides dievs, kam garšoja vīns. Viņš mācīja cilvēkiem līksmību. Reizēm ļoti vajag izpriecāties, lai pēc tam būtu vieglāk tikt galā ar grūtajām ikdienas rūpēm.

Tev arī atpūsties no rūpēm palīdz vīns?

Vairāk gan ceļošana. Agrāk īpaši neilgojos pēc vientulības. Man bija mierīga, līdzena, pārdomāta dzīve, ieplānota atpūta nedēļas beigās – viss kā pēc pulksteņa. Tagad apkārt viss mutuļo, darbs ir tik intensīvs. Kad visa ir pārāk daudz, mūku projām. Reizēm aizlidoju no Rīgas – tagad varu atļauties darīt to biežāk. Tikko Lieldienās ar māsu un divām draudzenēm dažas dienas atpūtāmies Milānā. Tas izvēdina galvu. Esmu apceļojusi Ameriku, Eiropu, Krieviju, biju arī Kubā. Tā meitene, kura pirms divpadsmit gadiem tik ļoti jūsmoja par Tunisiju, vairs neesmu es. Ja darbs neļauj ceļot tālu, viena pati iesēžos savā automašīnā un braucu ārpus pilsētas, kur deguns rāda. Ceļā daudz ko pārdomāju, atbrīvojos no sasprindzinājuma, lai atkal varētu turpināt.

To dzirdot, parasti nodrebu. Manuprāt, es tā īsti „nelienu iekšā” šajos divos vārdos. Kopš bērnības biju pieradusi, ka biznesmenis ir ļoti nopietns, respektabls cilvēks, no kura citi baidās. Vai tad no manis baidās? Kaut gan, ja man jāizšķiras, kā būtu labāk – ballīšu meitene vai biznesa lēdija, labāk izvēlētos beidzamo. (Smejas.)

Esi laimīga?

Jūtu, ka tagad sākusies mana īstā dzīve. Beidzot tiešām daru to, ko gribu. Mans restorāns un klubs ir mans darbs. Mācos dzīvot šim mirklim. Agrāk man bija ieslēgts tāds kā gaidīšanas režīms – darbojos un sapņoju par to brīdi, kad beidzot sākšu dzīvot. Tagad uzreiz tveru iespējas, kas man radušās. Jā, esmu laimīga.

­

Neesmu par to domājusi. Esmu ceļa sākumā. Droši vien man būs vēl jauni izaicinājumi, riski un iespējas. Pieļauju daudz ko. Vienīgais, ko zinu, – man būs ģimene un bērni. Maniem vecākiem ir stipra, laimīga ģimene, vecvecākiem no mammas un tēta puses bija tāpat. Kāpēc lai man būtu citādi? Kad veidošu nopietnas attiecības, tas būs pa īstam. Kādreiz biju pārliecināta, ka vienmēr dzīvošu Latvijā un ar latvieti. Tagad par to vairs neesmu tik droša. Esmu sapratusi, ka pasaule ir plaša un tajā ir daudz lielisku cilvēku.