Mīļā, pārstāj gausties! Labāk iekodies dzīves pīrāgā
Kura no mums gan negrib būt savas dzīves valdniece! Tad kāpēc tik bieži pašas sevi nobremzējam? „Labāk nē...” – „Es nepratīšu.” – „Es neesmu pelnījusi.”
No kurienes rodas neticība sev, vēlme pastāvēt maliņā? Un kur spēku un pašapziņu smeļas vienmēr gudrās un skaistās? Galu galā – vai iespējams mainīt savu un savu bērnu dzīvi, lai paaudžu paaudzēs neatkārtotu vecos pasaku scenārijus?
Kas tu esi – Bārenīte vai Pelnrušķīte?
Mēs zinām: Bārenīte ir laba un klusa, visiem neredzami pakalpo, bet neviens viņu neņem ne uz balli, ne līdzi uz jūru pastaigāt, kā teikts kādā ļoti skaistā Imanta Ziedoņa dzejolī. Pelnrušķīte arī nolikta virtuvē, pie baļļas un krāsns, bet viņa tik ļoti grib uz balli un sabiedrībā, ka gatava nodarboties pat ar maģiju, lai panāktu savu. Un viņa, kā zināms, kļūst par balles karalieni. Rafinētā kristāla kurpītes pazaudēšana ir tikai detaļa viņas personības aprakstā – Bārenīte nemūžam neatļautos pazaudēt kaut ko tik dārgu!
Nav teikts, ka ir tikai šie divi arhetipi, pēc kuriem mēģināt izprast sevi un meklēt savu ceļu attīstībai – Bārenīte un Pelnrušķīte. Taču šo divu tēlu īpašības ir ļoti plaši pārstāvētas.
Paaudžu paaudzes ir slavinājušas Bārenīti – viņas lēnprātību un čaklumu, pakļāvību un augstsirdību. Kā saka profesore Gunta Ancāne: „Spiediens jaunai meitenei sevī veidot Bārenītes identitāti ir milzīgs. Folklorā apdziedātais – „Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā”, „Tek saulīte tecēdama, es paliku pavēnī”, „Ko ta’ nu kā freilene sataisījusies” – ir tas, ko viena paaudze nodod nākamajai, atzīstot par labu.”
Vai tiešām būt par paklausīgo, pazemīgo, teju neredzamo Bārenīti ir mūsu sapnis un misija?! Tas ir traki, bet latviešu pasaku scenāriji reizēm piedāvā versijas, kas patiesībā pārsteidzoši labi piestāv feodālajai Afganistānai: nelec acīs, sieviete, dari, kas jādara, pakalpo un apkalpo, sedzacīte, atbrauks kāds un tevi nopirks, tas ir, atvainojiet, apprecēs.
Vēlreiz profesore Gunta Ancāne: „Ja šāda veida domāšanu un mentalitāti akceptē plašos ļaužu slāņos, iespēja izaugt par izcilībām, talantiem, princesēm – valdniecēm; iespēja rasties varoņiem tiek krietni mazināta vai pat nogriezta līdz ar zemi!”
Zināmā mērā tas ir jautājums par izvēli. Vai tu visu mūžu gribi nodzīvot maliņā, stūrītī, nevienam netraucējot, pazemīgi paciešot pāridarījumus un stoiski pieņemot dzīves triecienus – vai gribi mirdzēt, izpaust savus talantus, saņemt to, kas tev pienākas, un galu galā – dzīvot laimīgu, piepildītu dzīvi?
Ak, ja jautājums būtu tikai par izvēli. Tas tagad ir moderns jēdziens – izvēles. Bet sākumā ne viss ir mūsu rokās! Mentāli kļūt par Bārenīti vai Pelnrušķīti nebūt nav mūsu izvēle. Jautājums ir par uzmanību, ko saņemam. Lielā atšķirība starp Bārenīti un Pelnrušķīti ir bērnībā, kad viņas zaudē māti un tēvu. Kā vēsta pasakas, Bārenīte vecākus zaudē piedzimstot. Citiem vārdiem runājot, viņai kopš paša sākuma pietrūkst rūpju un uzmanības – pat tad, ja māte un tēvs šķietami ir klāt. Savukārt Pelnrušķītei pasaku scenāriji paredz citu likteni – viņa vecākus zaudē apmēram piecu gadu vecumā. Līdzībās runājot, – viņa šajā vecumā kļūst par personību, kas atraujas no ģimenes, veido pati savu pasauli, vēlmes, sapņus... Bet līdz tam viņai ir viss. Viņa veiksmīgi izgājusi pirmās bērna attīstības stadijas, kurās vecākus nevar aizstāt nekas un neviens. Paraudzīsim – no kurienes tad rodas Bārenītes un Pelnrušķītes – Princeses tipa domāšana un pasaules uztvere?
Vienkārši. Viņa saņēmusi uzmanību, rūpes un atbalstu kopš dzimšanas.
Līdz viena gada vecumam bērna attīstībā ir posms, kas rada (vai nerada) drošības un uzticēšanās izjūtu visai dzīvei. Tāpēc nebaidies savu bērnu turēt uz rokām, kad vien viņš vēlas. Tās ir vecu sievu pasakas un draudi: „Un ja nu viņš pieradīs?!” Paraugies uz to no cita skatu punkta. Cik ilgi tavs bērns būs turams uz rokām? Un cik tad bērnu tev būs? Desmit? Divdesmit? Tās ir pasaku un iepriekšējo paaudžu skarbās pieredzes mācības – neauklē mazuļus uz rokām, tev viņu daudz, bet darbs jādara, turklāt lielākā daļa tāpat nomirs no bada vai slimībām, nepieķeries. Hallo! Mēs dzīvojam 21. gadsimtā! Ir grūti atrast iemeslu, kādēļ neradīt bērnam drošības un miera izjūtu no viņa dzīves pirmās dienas. Patiesībā, turot savu bērnu uz rokām, tu dari daudz svarīgāku darbu, nekā kāds varētu iedomāties: tu radi un audzini cilvēku, kurš nākotnē spēs cienīt sevi un citus un priecāties par dzīvi. Jo viņš no paša pirmā brīža būs sajutis, ka pasaule, kurā viņš ieradies, ir ļoti laba vieta dzīvošanai.
Apmēram pusotra gada vecumā mūsu Princese vai Princis ieiet nākamajā fāzē – viņš sāk izbaudīt autonomiju. Līdz triju gadu vecumam bērnam jāiemācās, ka viņš var būt patstāvīgs, ka viņam drīkst (un vajag!) būt savas domas un uzskati, savas patikšanas un nepatikšanas. Pats galvenais – bez kauna izjūtas! Īsi un skaidri: šajā vecumā bērnam par kaut kādām aktivitātēm teikt: „Kā tev nav kauna! Nokaunies!” ir vienkārši stulbi. Likt kaktā – vēl stulbāk. Tādējādi skaidri pasakām – tava aktivitāte, iniciatīva un patstāvība ir sodāmas! Dari tā, kā mamma liek! Ne pa labi, ne pa kreisi! Un tā – visu dzīvi...
No triju līdz piecu gadu vecumam bērns pārdzīvo frāzi, ko freidisti sauc par fallisko. Respektīvi – sākas sāncensība ar sava dzimuma vecāku un pretējā dzimuma vecāku dievināšana. Daudzas no mums bērnībā gribējušas precēties ar tēti! Un daudzi puisīši šajā vecumā mammu greizsirdīgi „aizstāv” pret tēti. Ar cieņu un nopietnību atbildēt šīm pirmajām mīlestības jūtām ir bezgala svarīgi! Jo topošā Princese vai Princis iemācās ko ļoti svarīgu: viņa vai viņš ir mīlestības vērti. Viņš drīkst mīlēt bez vainas izjūtas, un viņa mīlestība tiks saprasta, pieņemta un cienīta. Vēl svarīgāk – bērns šajā vecumā iemācās, ka viņš drīkst izvēlēties, ko mīlēt un ko nemīlēt, attiecīgi – viņš drīkst kaut ko gribēt un drīkst arī negribēt. Bērns iemācās vitālu attieksmi pret dzīvi – viņš jūtas mīlēts, pieņemts, gribēts. Nav grūti saprast, kāpēc vēlāk tādam bērnam patīk pucēties, iet uz balli, kļūt par satriecošu Pelnrušķīti ar skaidri paustu un demonstrētu princeses potenciālu – nevis kā Bārenītei kautrīgi sēdēt kaktiņā ar domu: „Es jau nekas neesmu, mani neviens nemīl.”
Bārenītes skarbais ceļš
Gūstot ieskatu Princeses veidošanās ceļā, nav grūti saprast, ka Bārenītes tēls mazajā cilvēciņā tiek iedzīvināts ar pretējiem līdzekļiem. Drāma nav obligāta – ne vienmēr Bārenītes vecāki patiešām ir miruši. Viņu vienkārši nav klāt. Viņi ir savās dzīvēs un problēmās, savos darbos (un grūti taču pārmest, jo tas bērns un vecāmāte taču ir jāuztur!), vēl kāds – Īrijā... Aug dzīvu vai nedzīvu vecāku bārenis.
Un tas nav viss. Reizēm vēl postošāka par emocionālo vai fizisko neklātbūtni bērna dzīvē ir emocionālā vardarbība. Mūžīgā kritika un vēlme, lai bērns piepilda sapņus, plānus, gaidas, cerības... It kā viņš varētu izdzīvot mūsu neizdzīvoto dzīvi! Viņš nevar! Un tad kritizējam: tu neproti, tu nevari, tu nekam nederi, tavā vecumā es jau...
Bērna izjūtas šajā gadījumā var saprast, ja iedomājamies situāciju tīri vizuāli. Bērns ir maziņš – nu nav taču pat metru garš! Pieaugušais – pāri metram. Salīdzinoši – milzis! Dievs, no kura viss atkarīgs! Nu, un tagad iedomājamies mazā cilvēciņa domu gājienu, kad šis „dievs” dusmojas un nav ar viņu apmierināts. Tas ir mazā cilvēciņa pasaules gals. Bīstami! Skaidrs ir viens: jebkuriem līdzekļiem jāmēģina iepatikties šim briesmīgajam milzim – pakalpojot, izliekoties priecīgam, izliekoties par beigtu, pabēgot zem galda...
Nu kā te lai neizaug Bārenīte, kura visu mūžu neapzināti vēlas būt neredzama, taču novērtēta un mīlēta – vienlaikus šauboties, vai viņa vispār ir tā vērta?
Protams! Pasakas domātas tāpēc, lai no tām varētu mācīties. Ja jūties kā atstumtā bārenīte ar kompleksiem un neticību sev – tam nav tā jābūt visu dzīvi.
Ko darīt? Ja apzinies, ka tevī ir par daudz pazemības – tātad par maz konkurētspējas – kaut kas ir jāmaina! Padomā, ko tu varētu darīt savā darbavietā. Pārsteidz sevi un citus un nākamreiz, kad jāpaveic kaut kas īpašs, piesakies!
Ja dziļi sirdī saproti, ka tev riebjas pašai savs samiernieciskums, izmēģini, kā tas ir – iekarot pozīcijas mājās. Sāc ar grūtāko – paziņo, ka tev apnicis vienmēr skatīties sportu! Mēģini vienoties ar mājiniekiem par TV pults pavēlnieka tiesībām. Ja rodas neizpratne – kas tad nu, viss līdz šim bija kārtībā –, paziņo: „Jo es tā gribu!”
Tu esi cilvēks ar gribu, vēlmēm un sapņiem. Ikviens cilvēks tāds ir. Taču te arī lielā atšķirība starp bārenītēm un pelnrušķītēm. Bārenītes tā arī nepateiks, ko vēlas, – piecietīs un dzīvos ar sāpi un nepiepildījuma sajūtu. Labākajā gadījumā jutīsies cēlas, nesaprastas un nenovērtētas būtnes, kas upurējas ģimenes, darba un vēl kaut kādu mērķu vārdā. Un kas no tā? Pelnrušķītes nesamierinās – runā un rīkojas, lai īstenotu savus sapņus un vēlmes.
Protams, neviena palīdzība no ārpuses nepalīdzēs, ja nevēlēsies mainīties pati. Tu vari mainīt savu dzīvi. Savu uztveri par lietām, sevi pašu. Patiesībā tavās rokās ir daudz vairāk – tu vari mainīt savu bērnu dzīvi. Un galu galā – tas, kā katra no mums audzinās savus bērnus, iespaidos visas nācijas psihisko veselību. Mēs esam bāreņu tauta – tas skandēts daudz. Cik tāda tauta ir dzīvotspējīga? Laiks nomainīt varoņus – bārenītes un antiņus. Pat nevis nomainīt. Bārenītēm un antiņiem laiks mainīties pašiem, izzinot savas bērnības traumas, izzinot sevi un drosmīgi mainot paaudzēs iekodētos principus. Neviens nav pelnījis palikt pavēnī, kā tautas dziesmā teikts. Ne cilvēks, ne tauta. Ikviens pelnījis labāko. Katra bārenīte pelnījusi savu princi un savu karaļvalsti.
Raksts tapis pēc Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores, RSU Psihosomatikas klīnikas vadītājas dr. Guntas Ancānes lekcijas „Ceļš no Bārenītes uz Pelnrušķītes identitāti”.
Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Shutterstock
