Aija Andrejeva: „Bez sirsniņas nekur. Nekur!”

­ Jauns sākums – šie vārdi ir kopā ar mani jau no rudens: jauna komanda, jauna mājaslapa, jaunas dziesmas... Viss šis gads ir jauns starts kaut kam.

Bet dzīvē jau notiek tā, kā tam jānotiek – pārmaiņas ir dabiskas. Pēdējā laikā cilvēki ļoti bieži mani sāk uzrunāt par Aiju, nevis Aišu. Arī kādā nopietnākā pasākumā labāk piedalos kā Aija. Varbūt laiks lēkt pāri tam Aišiņas laikam. Arī māsa mani pamudināja to darīt.

Ir periodi, kad ej, attīsties, nonāc līdz kādam līmenim un gribi ar to dalīties. Un tad atkal ir uzņemšanas periods, kad tu uzņem pasauli, iespaidus, „ēd” visdažādāko informāciju, sapildies ar kaut ko jaunu – līdz atkal sāc dot kaut ko uz āru. Tagad notikusi transformācija, uzpildīšanās enerģētiski un radoši, un šis ir laiks, kad sāku dot uz āru to, kas sakrājies.

Jā! Tā ir! Kad Gustavo pēc lielāka pārtraukuma iznāca albums, viņš arī dziesmā teica apmēram tā: „Kādreiz viņi visi mani sauca par Gustiņu, tagad viņi man saka: „Sveiks, Gustavo!”„ Līdzīgi ir man.

Joprojām gan ir ļoti daudzi, kas mani sauc par Aišu, Aišiņu, un pašai jau arī ir brīži, kad gribas būt mazajai Aišiņai, lai tā atbildība nav tik liela...

Agrāk man bija bail iet uz intervijām, šķita – ko es tur teikšu, man uzdos kādu nopietnu jautājumu, nezināšu, kā atbildēt... Un vispār jau gribējās izlikties lielākai, pieaugušākai, nopietnākai, nekā biju.

It kā sabiedrība prasa no tevis, lai tu pieaudz. Bet tagad saprotu, cik toreiz bija forši, kad biju tā mazā Aišiņa, kad tā atbildība savā un publikas priekšā nebija tik liela.

Man bijis divu gadu meklējumu periods pēc sadarbības ar Opus Pro – noslēdzām sadarbību ar albumu, un tad es gāju tālāk savu ceļu. Likās, tas laiks nebeigsies nekad: tu meklē sevi, kaut ko jaunu, vāc ap sevi komandu, mēģini saprast, kurš ir pareizākais ceļš, kā darīt. Atceros, ka Opus Pro Zariņš man teica: „Tu ej projām, bet padomā, vai tu gribi to darīt! Tagad tev ir aizmugure, blice, bet vienai pašai būs jāsāk viss no sākuma.” Taisnība viņam bija, bet es sapratu – kaut man būs grūti, jāiet pretī visām grūtībām. Pēc tam jau praksē pārliecinājos, ka pašam visu sākt ir daudz grūtāk.

Tagad esam atgriezušies kaut kādā nosacītā nulles punktā un sākam visu no jauna – ar jaunu komandu, foršiem cilvēkiem. Viss notiek tikai uz labu. Tikai caur grūtībām var sasniegt to foršo stadiju, kad ir arī gandarījums.

Man visu gribas uzreiz, jā, bet es mācos, lai man visu negribētos ātri. Esmu šausmīgi nepacietīga, šausmīgi, tas mani brīžiem ēd nost! Gribētu iemācīties pieņemt visu, kā ir, un lēnām, lēnām iet uz priekšu soli pa solim. Tā arī notiek. Bet tad, kad kaut kas sabremzējas, man ir tāds nemiers! „Kas par lietu, kāpēc nekas nenotiek?!”

Tā ir mana ģimene. Tā ir mana māsa Laura, ar kuru kopā esam daudz jau izdarījušas. Turpinās sadarbība ar Kasparu Ansonu, kurš ir ļoti talantīgs mūziķis un producents. Kopā esam gājuši cauri jaunā albuma radīšanas procesam no nulles. Nebija vienkārši, bet bija ļoti interesanti, un tagad saprotu, cik man daudz apkārt foršu cilvēku.

Kad devu draugiem noklausīties jaunā albuma mūziku, viņi teica – jūt, ka apakšā visam ir forša komanda. Man bija tāds prieks, ka mūsu komandas darbs ir novērtēts un ka kopām esam kaut ko izdarījuši!

Arī sadarbības partneri bijuši vienkārši kolosāli. Esmu sapratusi – jo personīgāk pie kāda cilvēka vērsies, jo personīgāk viņš atbild un iesaistās. Apkārt ir tik daudz foršu cilvēku – izpalīdzīgu, pretimnākošu.

Albums jau nevar nebūt personisks. Viss ir personisks! Arī mans albums "Dvēselīte" bija personisks. Atceros Daces Volfas komentāru par to: būšot interesanti, vai nākamais albums spēs noturēt latiņu tik augstu, kā bija Dvēselītei.

Pašlaik svaidos sajūtās. Vienu brīdi šķita – viss ir nevajadzīgs, nekas nestrādā, nekas nesanāk, bet nākamajā paklausos – hm! Kaut kas tur tomēr ir! Tā tu visu laiku cīnies ar sevi.

Tagad gatavojamies diska prezentācijas konkursam. Sākumā likās – kā tad viesus apgrūtināsim ar tik daudz jaunām dziesmām un liksim viņiem visas klausīties. Bet, no otras  puses, kuras dziesmas tad dziedāt un kuras – ne? Kuru bērniņu atstāt aiz borta? Man žēl, liekas, visām dziesmām jāļauj izskanēt!

Dziesmu autors pārsvarā ir Kaspars Ansons, viņš ir galvenais albuma motors.

Man šķiet, esam ielikuši tādu skaistu grāmatzīmi konkrētā dzīves posmā, lai varētu iet tālāk. Tāpat kā viss iepriekšējais periods, arī dziesmas – dažādas. Ir domīgas, es pat teiktu – meditatīvas, bet ir dziesmas ar humoru, atskatīšanos ar smaidu uz to Aišas periodu, kad biju tāds skuķis...

Posms pirms "Grāmatzīmes" bijis ļoti superīgs un skaists. Man bijusi iespēja strādāt ar ļoti daudz foršiem cilvēkiem. Ja ir bijušas kādas šķiršanās, tad tikai tāpēc, ka tā dzīvē notiek – tās ir bijušas cilvēcīgas, bez naida, saglabājot labas attiecības. Tas man šķiet galvenais. Cilvēkiem, ar kuriem esmu sadarbojusies iepriekš, varu piezvanīt jebkurā diennakts laikā, un viņi man palīdzēs. Tas ir ļoti svarīgi.

Vēl ļoti svarīga atziņa no šī laika – jāuzņemas pašam par sevi atbildība vienmēr un visur, lai kā gribētos to no sevis novelt nost. Jābūt pašam. Tas laikam ir grūtākais jebkuram cilvēkam.

To laikam sauc par pieaugšanu...

Tā laikam ir... Bet reizēm jau gribas būt tai mazajai Aišiņai! Un reizēm es varu būt arī briesmonis, niķīgs un spītīgs... Un tad es cīnos ar sevi, dusmojos uz sevi. Mēģinu ar pašiedvesmu uz sevi iedarboties – paklausos mūziku, palasu grāmatu, padomāju par to, ka citiem ir sliktāk, bet man ir viss kas.

Bet, jā, mēdzu būt riebīga. Sevišķi no rītiem. To izjūt mājinieki – kad es no rītiem bubinu. Ļoti reti ir tie rīti, kad pamostos un viss mani apmierina... Bet tādi ģimenē esam. Mana māsa ir tāda pati, un mans tēvs no rītiem vispār ir kā pūķis. Katram savi niķi stiķi!

Tēvs tev bērnībā esot teicis: „Kad spēsi nodziedāt ne sliktāk par Dženisu Džoplinu, varēsi kāpt uz skatuves.”

Jā! Viņš to pats neatceras, bet man vēl tagad tā bilde acu priekšā, kā tēvs man to saka. Bet tā laikam ir – kādreiz pasakām to, kas pašiem nešķiet nemaz tik svarīgs, bet citiem ir ļoti zīmīgs un paliek atmiņā uz mūžiem. Kad stāstīju tēvam par to Džoplinu, viņš bija izbrīnījies: „Aiča, es tiešām tā teicu?”

Arī mans vectētiņš man bijis ļoti liels skolotājs. Viņš vienmēr licis domāt par iekšējo pasauli, par to, ko es jūtu, vienmēr atgādinājis, ka nedrīkst vienkārši atspēlēt, ka mūzikas skolā viss jādara no sirds. To viņš vienmēr atgādināja: „Bez sirsniņas nekur. Nekur!”

Nekas no tā nebija taisnība! Es tā pārdzīvoju! Tā raudāju, zvanīju tētim – tā un tā, nopublicēts kaut kas, ko es vispār neesmu teikusi. Man tas bija milzīgs pārdzīvojums.

Man ar tēvu ir bijušas un ir ļoti labas attiecības. Viņš, man šķiet, ar mani un māsu ļoti lepojas. Ar mani kontakts sanāk saprotamāks, jo mēs abi runājam vienu valodu, darbojamies vienā lauciņā.

Runājot par Dženisu Džoplinu – nu ļoti augstu uzstādīta latiņa!

Jāuzstāda sev tās latiņas, jo tāpat jau būs jādara, tāpat jau tām visām grūtībām būs jāiet cauri – kaut vai citādā veidā. Strādājot pie albuma, atklāti sakot, reizēm tiešām šķita – varbūt vajag mierīgi dzīvot, kamdēļ tās mokas... Bet mēs jau esam šajā pasaulē, lai ietu. Lai mācītos, lai augtu, lai radoši pilnveidotos...

Prezentēsim albumu, tad tas ieripos tautā, un tad sāksim gatavoties koncerttūrei.

Kāda esi pirms koncertiem?

Pirms koncertiem man vajag pabūt ar sevi – pastaigāties vienai kaut kur dabā, pasēdēt, paskatīties. Kad sāku grimēties, esmu pamanījusi – un arī grimētāja pamanījusi – sāku vibrēt. Sāku ar sevi sarunāties:  „Viss, kārtībā... Nē, nu neuztraucies, Aika! Viss labi, viss labi...” Uztraukums ir.

Vienu brīdi tie uztraukumi bija tādi trakāki – pat mazliet slimīgi, bet tagad esmu tikusi ar to galā. Nezinu, vai to var saukt par visiem zināmo un populāro distoniju... Bet tā sajūta nav patīkama, kad esi nobijies kā diegs. Liekas, visi uz tevi skatās un nevienam nepatīc... Vienkārši muļķīgas domas nāk galvā, un tā stulbā sajūta, kad saproti, ka tavs prāts vispār vairs nav saistībā ar tavu ķermeni. Autopilotā kaut ko dari, ko izdari, nemaz nezini...

Zinu, ka traki daudziem ir šīs sajūtas – aktrisēm, dziedātājām. Tā, ka ātrie dežūrē aizkulisēs... Zinu aktrisi, kurai jau nedēļu pirms konkrētās izrādes sākas panika, kaut tikai neaizmirstu vārdus. Distonija ir traka lieta.

Ceru, ka man šis periods neatgriezīsies. Jo sajūtas ir briesmīgas – ir bail. Bail no skatītājiem. Bail no tā, ko par tevi domā. Sajūta tāda, it kā tu būtu caurspīdīgs, tāds pliks, atvērts, – un tieši viss sliktais uz tevi strādā. Bet tās jau ir tikai domas. Publika tajā laikā sēž un skatās, un nenojauš, varbūt pat priecājas par to, ko tu dari.

Vispār jau tu vienmēr esi bijusi skatītāju mīlēta.

Jā, tā ir! Tā ir tik laba sajūta! To īpaši izjutu savas pirmās lielās koncerttūres laikā. Pirms tūres nespēju noticēt – vai tiešām biļetes kāds pērk? Man saka: jā, biļetes jau izpirktas! Man likās: nu nevar būt! Kā tā var būt, ka uz mani nāks skatīties tik daudz cilvēku!

Un, kad cilvēki aplaudē, tā ir tāda sajūta! Gandrīz fiziski sajūti: viņi mani saprot, es viņiem varu kaut ko dot, un viņi dod man... Tāpēc jau laikam cilvēki vispār ir uz skatuves.

Dažreiz arī uz ielas ir situācijas, kad kāds saka: „Tu mani nezini, bet es tevi pazīstu, gribas pateikt – čau!” Nu forši!

Un tantes ir tik mīļas kādreiz! „Vaiiii! Vai tik tā nav Aišiņa? Vai, zaķīt!”

Kas palīdz atgūt spēkus pēc koncertiem? Tas ir smags darbs.

Pēc izrādēm un koncertiem tu esi tāds... nekāds, mazliet kā tāda lupata. Tad sēdi mājās, izej ārā, ēd visādus draņķus... Tā eksistē. Kā Mārtiņš Feimanis teica par šo sajūtu: „Kā pēcdzemdību depresija un vēl trakāk.”

Pēc albuma „Dvēselīte” koncerta es pusi dienas piņņāju. Liekas, ka nekas nav izdarīts, ka gandarījums tik mazs, ko tagad darīt...

Ir kaut kas radīts, tā enerģija visu laiku bijusi tik ļoti koncentrēta vienā virzienā, tik daudz vajadzējis to ražot, lai pietiktu spēka visu izdarīt – pēc tam nāk atslābums. Gandarījums, ekstāze – tas ir tik īstu brīdi. Pēc tam šķiet: un tas bija viss? Un ko tagad darīt? Ko tālāk?

Tad ir jābrauc uz makdonaldu un pēc tam jāiet gulēt. Tas palīdz!

Pirmās divas dienas pēc kāda projekta beigām ir vistrakākās – pēc tam jau atkal esi jaunās idejās, jaunos darbos, viss sākas no jauna.

­

Man jau šķiet, ka es tajā vecumā domāju tāpat. Ka viss būs tā vieglāk.

Patiesībā viss atkarīgs no paša. Jābūt pašam. Un pēc šova ir jāstrādā – daudz, smagi. Es joprojām mācos dziedāt, intensīvi apmeklēju jogu, mācos dejot. Mēģinu attīstīt sevi – visu laiku gribas kaut ko papildināt.

Man pirms gandrīz 10 gadiem tā reiz jautāja. Toreiz atbildēju: „Droši vien, ka būšu uz skatuves, dziedāšu un spēlēšu teātri.” Tā ir noticis. Un arī tagad man liekas, ka pēc desmit gadiem būšu uz skatuves. Pieļauju, ka man būs bērni – es gribētu bērnus... Tad jau redzēs.

Ir kāds noskatīts tēva lomai?

To jau nekad nevar zināt, kā sanāk. Man ir puisis. Toms. Ļoti jauks. Mēs dzīvojam kopā, mācāmies viens no otra, – tad jau redzēs, kā dzīvē tālāk notiks.

Jevgeņijam Griškovecam bija tāda izrāde, kurā bija monologs par iemīlēšanos. Apmēram tā: tu tikko biji normāls cilvēks, tev viss bija sakārtots, viss superīgi, biji sociāli aktīvs. Un tad vienā brīdī pēkšņi kā ar āmuru pa pieri, tu iemīlies, – un nekas vairs apkārt neeksistē! Ne tu vari strādāt, ne tu vari normāli eksistēt, vienkārši kaut kur lido... Un tad, kad tas beidzas, tu saproti, ka esi palicis, sēžot netīrā podjezdā pie sasistas siles....

Kaut kā tā viņš tur teica. Nu jā, tā ir.

Ar mani visādi bijis... Droši vien arī tā ar mani ir bijis! Bet ko nu par to, kā man ir bijis! Varam runāt par to, kā man ir! Un man viss ir baigi forši.

To trakumu vairs nav?

Nu to trakumu arī vajag, es jau nemaz nevaru tā pavisam mierīgi eksistēt. Bet man Tomam jāsaka liels paldies, ka viņš iztur visus manus kritumus un kāpumus. Kaut katram būtu tāds cilvēks blakus – kurš saprot, kurš pieņem to, ko tu dari... Tas ir ļoti svarīgi. Es jau cenšos apzināti savas emocijas novadīt citur, nevis izgāzt mājās – ne vienmēr sanāk... Ne vienmēr arī vajag. Citreiz vajag.... emocionāli papsihot. Tad ir interesantāka dzīve!