Aktrise Marta Ančevska: „Nopietnība man grūti nāk”

Mammai paziņa strādāja Kinostudijā un šad un tad aicināja mūs nofilmēties kādā epizodē. Šī bilde tapusi, ar mammu filmējoties masu skatiem filmā Baiga vasara. Mani nekur filmā nevar ieraudzīt, jo kadrā tā arī neiegāju. Toties mammu gan var redzēt ejam pāri ielai. Masu skatu dalībniekiem prieka maz, sanāk nīkšana, bet šī bilde man atgādina filmēšanas vidi, kas man patīk. Sazīmēju, ka kostīms, kas man mugurā, ir arī Lilitas Ozoliņas Martai filmā „Ilgais ceļš kāpās”.

Bērnībā man nez kāpēc bija bail to darīt. Tāpēc, piemēram, man nav nevienas pašas bildītes kopā ar Salaveci pie eglītes. Visur redzama tikai māsa. Arī šajā bildē man rokās drošībai ir mērkaķītis.

Bērnībā mēs dzīvojām Jūrmalā, Dzintaros, un brīvdienās kājām gājām līdz Asariem, bet atpakaļ atbraucām ar vilcienu. Vai aizbraucām līdz Asariem un uz mājām atgriezāmies kājām. Un vienmēr vai nu Asaros ēdām čeburekus, vai Dzintaros – karstmaizītes ar sieru.

Bērnībā vienā laidā slimoju, tāpēc mamma bija atradusi darbu, ko darīt mājās. Viņa auda. Toties tētis mūs ar māsu veda uz kino un karuseļiem.

Kad klausos, kā citi bērnībā ar māsām vai brāļiem plūkušies, jāatzīst – mēs tomēr dzīvojām diezgan saticīgi. Plūcāmies tikai vārdos. Vispār bijām diezgan paklausīgi bērni, vienīgi šķita, ka uz tiem karuseļiem varētu iet biežāk. Lai tiktu pie naudas, nesām nodot pudeles un uz ielas stūra pārdevām plūmes. Es biju kautrīgāka, māsa – apzinīgāka. Skolā viņa cītīgi pildīja mājasdarbus, no rakstāmgalda prom necēlās, kamēr visu nebija izdarījusi. Man turpretim vienmēr nāca miegs. Lai vasarās nebūtu jālasa grāmatas, izmantoju māsas konspektus. Tagad mums abām ir bērni, un esam viena otrai bērnu aukles.

Mums patīk visiem kopā kaut kur aizbraukt. Pagaidām gan netālu, bet ar laiku varētu arī kur tālāk. Dēls ir ļoti priecīgs, kad braucam uz Rundāles pili vai „ento” reizi visi kopā ejam uz Dabas, Ugunsdzēsības vai Dzelzceļa muzeju. Tomēr vairāk par šiem braucieniem viņš gaida savu dzimšanas un vārdadienu, jo tad nāks ciemiņi un būs dāvanas.

Raitis ir mans dzīves skolotājs. No viņa ļoti daudz mācos. Šis mazais cilvēks man licis padomāt par to, kam agrāk nepievērsu uzmanību, viņš ļāvis ieraudzīt sevi no citas puses. 15. jūnijā viņam būs septiņi gadi.

Kāzas

Ko tur piebilst? No rīta – ceremonija, pa dienu – neliels mielastiņš, un vakarā gāju skatīties romantisko stāstu par Annu Kareņinu. Toreiz, pirms tiem daudzajiem gadiem atbraucis no Amerikas, Ainārs mani bildināja, un tā arī palika... Ne jau tāpēc neprecējāmies, ka naudas nebija vai laika. Vienkārši tā sanāca.

Bet pirms pusotra gada izdomājām, ka vajag. Nekas jau nav mainījies, vienīgi tagad gredzens jānoņem pirms izrādēm, kad jāspēlē kāda lauku meita vai neprecējusies jaunkundze. Salaulājāmies Teikas Dzimtsarakstu nodaļā, tad ar pašiem tuvākajiem braucām uz Jūrmalu pusdienās, vakarā bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, jo Aināram bija izrāde. Ieskrējām mājās, pārģērbāmies, un, kamēr Ainārs spēlēja, es sēdēju zālē un skatījos.

Tajā laikā ar māsu un vēl divām draudzenēm pusaudžu gados izveidojām pašas savu deju grupu, ko nosaucām Mirkļu labirintā. Mums šķita – tas ir precīzs dejas raksturojums. Skatījāmies visus videoklipus pēc kārtas, mācījāmies kustības un smēlām idejas. Jūrmalā bijām topa grupu, uzvarējām Olgas disenītē un kā balvu saņēmām divu nedēļu braucienu uz Bulgāriju. Atnākot dzīvot uz Rīgu, ar divām citām draudzenēm atkal izveidojām deju grupu un kaut kā bijām ietrāpījušas LTV rīkotajā bērnu popmūzikas festivālā Saules zaķis. Kļuvām par oficiāliem saules zaķiem. Sākām 1998. gadā un noampelējāmies līdz pat 2005. gadam. Man jau Raitis bija piedzimis, skrēju aizkulisēs viņu barot. Šo laiku atceros ar smaidu.

„UgunsGrēks” ir mans pirmais seriāls

Viendien vēlu, vēlu vakarā piezvanīja un piedāvāja izmeklētājas Terēzas lomu. Darba ziņā biju brīva, kāpēc ne? Ainārs, UgunsGrēkā jau norūdījies, arī teica: „Labi!” Viņš atbalsta mani it visā, ko daru vai vēlos darīt. Man pats svarīgākais, lai pašai patiktu un ir gandarījums, jo popularitāte mēdz būt dažāda. Dzīvē galīgi neesmu tik nopietna kā Terēza, man šī nopietnība diezgan grūti nāk. Arī ārēji mana varone ir, maigi sakot, ļoti neuzkrītoša, bet par laimi nekad neesmu iedomājusies, ka man uz skatuves obligāti jābūt smukai un sacakotai. Izcakoties es arī pati varu.

Zinājām, ka Valmieras kurss izlaidumā bija tērpies 60. gadu stilā, leļļu kursam mugurā bija līgavu kleitas. Mūsu kurss ilgi nevarēja vienoties, līdz nospriedām – visiem būs ūsas! Ainārs teātrī sarunāja, pirms diploma pasniegšanas ātri pielīmējām. Bija jautri, tik nezinu, kā Pēterim Krilovam bija dot bučas savām ūsainajām studentēm. Es pat nokrāsoju sarkanus matus, lai mati un ūsas vienā krāsā. Vienīgi krāsa no matiem neizmazgājās tik ātri, kā cerēju, un vēl pusi vasaras biju ar rozā galvu.

Vasaras gaitā te tiek svinēti vēl citi saviesīgi vakari. Šis ir „Traktoristu un slaucēju saiets”, bet ir vēl arī talkas. Tad tiek vārīts lielais zupas katls uz ugunskura un bagātīgi baroti odi ar viesu miesām. Pie savām lauku mājām tikām pavisam nejauši – es tās atradu internetā. Gribējās jau pie jūras, bet uzgāju šīs – Zemgales pusē. Lēnām vien visu atjaunojam un pucējam. Pirmos gadus, kad te atbraucām, tikai strādājām. Tagad sanāk arī atpūsties. Sākumā, entuziasma pārņemta, nolēmu iekopt dārziņu, bet esmu laikam pārāk slinka, lai visu laiku sēdētu tikai dobē un ravētu. Tāpēc mums ir tikai puķu dobes un pa kādam redīsam un dillei, lai dēls redz, kā no sēkliņas kaut kas izaug.