Režisors Viesturs Meikšāns: „Egoisms ir ļoti viltīgs”
Kopš maija sākuma Valmieras teātrī skatāma izrāde „Egoisti”, kas pēc krievu klasiķa Maksima Gorkija lugas „Sīkpilsoņi” motīviem tapusi Viestura Meikšāna režijā. Cilvēku raksturi, attiecības, vājības un, protams, egoisms, režisoru patlaban interesē visvairāk.
„Egoisti” ir mana piecpadsmitā izrāde. Esmu nonācis posmā, kad man patīk taisīt lugas, kurās teātris drīzāk izskatās pēc neteātra. Man patīk meklēt un atrast, lai luga mani pašu kā skatītāju interesētu. „Egoisti” ir performance – fragments, kas izrauts no cilvēka dzīves, kam nav ne sākuma, ne gala.
Cilvēcīgākā īpašība
Katrā no mums ir egoisms, un tas ir viltīgs. Reizēm pat nejūti, ka rīkojies egoistiski, tikai vēlāk, situāciju no malas izvērtējot, saproti, ka esi bijis egoists. Kaut vai nepaņemot stopētāju uz ceļa. Tas taču ir tik vienkārši – nospied bremzi, apturi mašīnu, ļauj cilvēkam iekāpt un aizved, ja jums ir pa ceļam. Pats esmu ar stopiem braucis pa Eiropu un pēc tam domājis – tagad gan ņemšu visus stopētājus! Bet vienmēr ierunājas egoisms – kāpēc lai savu mieru ziedotu, lai palīdzētu kādam citam, jo vairāk, ja nejūtos komfortabli, kad mašīnā ir svešs cilvēks. Tomēr nav jau tā, ka vienmēr pabraucu garām.
Spilgtākā bērnības atmiņa
Tas gan bija 14 gadu vecumā. Trenējos BMX un piedalījos „gonkās”, kurās man bija visas iespējas uzvarēt, bet es to neizdarīju. Varbūt sākumā uzminu par strauju, paliku trešais, pēc tam mēģināju panākt pirmos, bet rezultātā paliku pēdējais. Šis notikums uzpeld manās atmiņās regulāri. Atceros pat nianses – kā manas kājas novietotas uz pedāļiem, kā tās nošļūk, kā mēģinu kļūdu izlabot, spilgti atceros puisi, kas bija blakus celiņā, pat viņa vārdu un uzvārdu atminos.
Labākā rakstura īpašība
Spēja sakārtot lietas un spēja savākt komandu. Turklāt man to izdodas noturēt kopā. Manī ir vēl viena pozitīva īpašība – spēja atklāt citos radošumu, ko cilvēks pats nav apjautis, piemēram, aktierim likt piemeklēt mūziku izrādei, aktrisei – parūpēties par kostīmiem. Man ir iespēja dot šiem cilvēkiem šos talantus attīstīt.
Labākais brīvā laika pavadīšanas veids
Divu stundu pastaiga gar Gauju. Nekad agrāk nebiju iedomājies, ka ir tik lieliski. To atklāju nejauši, kad atgriezos no darba Maskavas teātrī. Man bija sajūta, ka jāatrod veids, kā atkopties. Gluži kā sportistiem pēc smagām spēlēm jāiziet noteikta rehabilitācija.
Labākā mūzika
Mūzika ir ikdiena, tā vienmēr ir kaut kur ausīs un radio – gan klasiskā, gan elektroniskā, gan ļoti smagā. Ja man pašlaik būtu jāizvēlas viens konkrēts žanrs, tā būtu elektroniskā mūzika. Bet zinu arī, ka no mūzikas nogurtu. Klasiskā mūzika mani nogurdina mazāk, bet arī to nespētu klausīties ļoti daudz.
Labākā padomdevēja dzīvē
Jūra. Tā izskalo smadzenes tīras, un tad jau pareizās atbildes atnāk pašas. Par to esmu pārliecinājies vairākkārt. Ūdens ir mana stihija, tāpēc jūra man patīk. Visskaistāk pie jūras, protams, ir saulrietā. Pludmalē tad ir pavēss, pie apvāršņa vēl redzama oranža līnija, bet virs galvas iezīmējas zilas debesis, kurās lēnām iespīd kāda zvaigzne. Un nav svarīgi, vai jūra ir mierīga vai bangojoša; svarīgi, ka tajā brīdī to baudi viens.
