Bija skūpsts un... apjukums. Esmu iemīlējusies sievietē
„Es pati nespēju aptvert, ka kādreiz tā notiks, taču sirdij nepavēlēsi. Esmu iemīlējusies sievietē. Negribētos, lai mani šeit nosoda, jo ne jau tāpēc es rakstu,” ģimenes portālam mammam.lv/tetiem.lv savu stāstu uztic kāda lasītāja.
Īstenībā nemaz nesaprotu, kā tas notika. Viss vienkārši ritēja savu gaitu, līdz bija skūpsts utt... Neteikšu, ka viņa bija mana labākā draudzene, bet kaut kā pēdējā gada laikā es viņai ļoti pieķēros. Es vispār ātri pieķeros cilvēkiem, kas, manuprāt, ir ļoti slikta īpašība.
Daudzi teiks, ka nav pareizi tā: iemīlēties sava dzimuma pārstāvē, bet daudzi zina, ka sirdij nevar pavēlēt, tā dara savu. Pret šādām attiecībām man arī iepriekš nebija iebildumu – lai katrs dzīvo, kā grib, bet, kad pati saskāros, tikai tad pa īstam sapratu, cik īpašas attiecības tās ir...
Pati lielākā problēma ir tā, ka viņa dodas prom. Es palieku ar sāpošu sirdi, atmiņām. Labprāt gribētu visas tās izdzēst un aizmirst. Zinu, ka laiks visu dziedē, bet, kamēr tās rētas dzīst, ir sajūta, ka varu nojūgties. Dažreiz gribētos skaļi kliegt, taču zinu, ka tas nepalīdzēs...
Vēl viena problēma ir tā, ka nespēju atrast sev ideālu vīrieti. It kā viss ir labi, bet pēc laika tā kvēlā uguntiņa sāk dzist. Iespējams, tās varētu būt sekas no bērnībā pārdzīvotām lietām.
Ehh, man vienkārši gribētos parunāt... Nesaprotu, kāpēc ar mani tā notiek, domāju jau iet pie psihologa, bet - vai varu uzticēties cilvēkam, kurš mani nepazīst un mācīs man dzīvot pēc Freida vai Eriksona.
Ģimenei to noteikti nevaru atklāt, es labprāt par to aprunātos ar māsu, bet viņa ir kristiete, un tas jau izsaka visu. Varbūt tiešām pie psihologa?
