Kāzu ceļojums uz Norvēģiju

Tuvojoties mūsu kāzu gadadienai – 16. jūlijam, nu jau septītajai, meklēju idejas, kā pārsteigt savu vīru, un acīs ielēca jūsu izsludinātais konkurss. Ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien, un nolēmu uzrakstīt mūsu stāstu.

Tātad mēs savas kāzas bijām domājuši atzīmēt ļoti mazā ģimenes lokā, pavisam necilas, jo gribējās tā “pa kluso”, bet beigās vīra vecāki pierunāja uz ko lielāku, un esam par to ļoti pateicīgi, jo tagad ir ko atcerēties. Vecāki kā kāzu dāvanu mums dāvināja ceļojumu, galamērķi varējām izvēlēties paši. Mums nebija svarīgi, uz kurieni doties, galvenais bija, lai mēs aizbrauktu otrā rītā pēc kāzām, tā nu izvēlējāmies vienu no nedaudzajiem ceļojumiem 17. jūlijā uz Norvēģiju – kalnu zemi, kas klasificējās kā aktīvās atpūtas brauciens. Tā nu pēc mūsu kāzām, ko nosvinējām laukos – klētī, mūs nogādāja mājās ap diviem naktī. Tā vietā, lai nodotos savai pirmajai kāzu naktij, mums sākās čemodānu kravāšana, jo jau pēc dažām stundām mums bija paredzēts doties uz Rīgu. Tā kā šis bija pirmais brauciens, īsti nezinājām, ko ņemt līdzi, bet sakravājāmies, un miegainus mūs aizvizināja uz Rīgu, kur sākās mūsu “medus nedēļa”.

Tikuši autobusā, iekārtojāmies, un nogurums ņēma virsroku – aizmigām, neiepazinušies ar saviem kaimiņiem. Tad fantastiskais gids organizēja iepazīšanos, visi ceļotāji izgāja pie mikrofona un iepazīstināja ar sevi, pienāca kārta mūsu kaimiņiem, kas, izrādās, apprecējušies maijā un tagad brauc kāzu ceļojumā. Autobuss uzgavilēja jaunajam pārim. Tad izgājām mēs un arī paziņojām, ka braucam kāzu ceļojumā, bet apprecējāmies vakar. Mūs sveica ar vēl lielākām ovācijām. Izrādījās, esam divi pāri, kas brauc kāzu ceļojumā, un autobusā nejauši esam apsēdušies blakus krēslos. Kā jau rakstīju, nekas nenotiek tāpat vien, par to esmu pārliecināta.

Ceļojuma laikā tā sadraudzējāmies ar otru pāri, kad tagad šis “kaimiņu jaunais pāris” ir mūsu meitas krustvecāki, savukārt mēs esam viņu dēla krustvecāki. Man ir patiess prieks par to. Ceļojuma laikā vienmēr tikām palutināti ar atsevišķām divvietīgām istabiņām vai mājiņām, kas parasti pienāktos autobusa šoferiem un gidam, bet viņi piešķīra tādas ekstras “jaunajiem pāriem”, kā mūs dēvēja viss autobuss.

Ceļojums bija fantastisks, tagad to atceros kā pasaku. Norvēģija ir fantastiska, es patiesi iemīlējos. Jau iepeldot ar prāmi Zviedrijā, klintis bija pārsteigums, tās biju redzējusi tikai fotogrāfijās, bet, šķērsojot Zviedrijas–Norvēģijas robežu, klintis kļuva milzīgas – fantastiskas. Redzot tos neskaitāmos ūdenskritumus, kas gāzās lejā no kalniem, aizrāvās elpa.

Tā kā pirmās dienas pavadījām autobusā, gribējās asākas izjūtas. Kad vakarā apmetāmies kempingā, ar kaimiņiem nolēmām iet pārgājienā uz netālu esošo ūdenskritumu. Gabaliņu pa ceļu mūs pavadīja arī citi autobusa biedri, bet, kad redzēja, uz kurieni mēs dodamies, teica – trakie, trakie, bet mēs neklausījāmies. Sajūtas bija kolosālas, nedaudz bailīgas, jo ūdens no klintīm krita ar lielu spēku un akmeņi bija slideni. Uz nometni atnācām slapjām kājām, bet ļoti apmierināti. Tajā vakarā šis kāpiens ūdenskritumā likās baigais piedzīvojums, bet, kad otrā dienā braucām pārgājienā uz Preikestolen klinti, tas aizmirsās kā nesvarīgs. Arī pārgājiens uz Briksdāles ledāju bija fantastisks, nedaudz nogurdinošs, bet emocijām pārbagāts. Saule cepināja, bet blakus tekošā upe, kas lija no ledāja, kolosāli atvēsināja.

Kā šodien atceros ceļa biedreni Ingeborgu. Viņai bija pie septiņdesmit un uz Norvēģiju ceļoja septiņpadsmito reizi. Ingeborga tā bija iemīlējusi Norvēģiju, ka teica, ka braucot uz mājām.

Sanāca tā, ka savā “medusmēnesī” mēs vairāk baudījām Norvēģiju, sajūtas un jaunas emocijas, nevis viens otru, bet tas nav ar nožēlas piedevu, mēs bijām neizsakāmi laimīgi, ka tas bija aktīvās atpūtas ceļojums, nevis staigāšana pa pilsētām, muzejiem un sauļošanās pludmalē.

Kopš šā brauciena mēs katru gadu savā kāzu gadadienā braucam ceļojumā, tiesa, nav sanācis nekas tālāks un ilgāks par Norvēģiju. Esam apskatījuši Latviju, Lietuvu un Igauniju, kas arī bija jauki piedzīvojumi.