Viens, divi, pieci... Kāds ir ideālais bērnu skaits ģimenē?

Izveidojiet ar rokām pusloku, it kā jūs kādu apskautu. Cik cilvēkbērniem tajā ir vieta? Četriem pirmsskolas vecuma bērniņiem — katrā roka pa diviem. Nē, nē, nedomājiet, ka šī ir pareizā atbilde, cik katram no mums vajag bērnu. Ja dzīvē mēs to vien darītu, kā mājās auklētu atvases, tad varbūt. Fakts, kāds ir optimālais bērnu skaits ģimenē, ir tikai viens no daudziem jautājumiem, kas svarīgs, veidojot ģimeni.

«Ģimenē var būt kupls pulciņš bērnu, taču vecākiem jāiemācās būt labiem menedžeriem, lai viņi spētu pareizi organizēt lielās ģimenes dzīvi,» saka bērnu attīstības un pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule. «Bērns ir ģimenes dāvana, tāpēc ar shēmu, kurā zināsim, cik bērnu vajag un ar kādu gadu starpību tiem jādzimst, būs par maz. Tomēr arī šie skaitliskie parametri ir no svara. Piedalījos konferencē "Bērna mentālā veselība", kur sprieda ne tikai par to, ka bērns jāaudzina vai jāpieskata cilvēkam, kas viņu mīl un saprot, bet runāja arī par to, cik uzmanības un cik daudziem bērniem var veltīt viens cilvēks. Noskaidrojās, ka viens cilvēks reāli var sniegt uzmanību tikai četriem bērniem! Kad audzinātājām uzdod šādu jautājumu, viņas atbild, ka spēj tikt galā ar astoņiem bērniem. Taču «tikt galā» nenozīmē veltīt uzmanību. Jā, saimnieciski tas ir iespējams, taču mums rūp kvalitatīva aprūpes sistēma. Kvalitatīva mammas lomas pildīšana.

Vecāki savam bērnam vēlas ļoti daudz ko dot, bet nereti pietrūkst zināšanu, kas un kurā vecuma posmā viņam nepieciešams. Piemēram, saskaitiet, cik jums bērnistabā ir parasto un cik attīstošo rotaļlietu. Ja mēs ne tikai gribam, bet arī dodam labāko, tad attīstošajām rotaļlietām jābūt vairāk.»

Nav vienas bērnu audzināšanas receptes visām ģimenēm, tāpēc, lai šis raksts nebūtu tikai sausa teorija par to, kā būtu, ja būtu, izmantojam fragmentus no lasītāju vēstulēm, kurās atainotas dažnedažādas ģimenes situācijas.

«Vai jūs zināt, kā jūtas bērni, kad tēvs, pārrodoties no tirgus, saviem septiņiem bērniem atnes vienu šokolādes konfekti, ko sadala septiņās vienādās daļās? Viņi ir priecīgi, jo konfekte nav viss atdota mazākajam brālim, bet gan sadalīta līdzīgās daļās. Mēs bijām vienkārši lauku bērni, mūsu ģimene nebija nelabvēlīga. Māte strādāja fermā, bet tēvs mēdza aizdzerties uz pāris nedēļām — tāds ģimenes modelis agrāk bija diezgan bieži sastopams.

Reiz skolā audzinātāja mani aizdzina nomazgāt uzacis, kaunināja, ka nedrīkst tik vulgāri krāsoties, lai gan nebiju krāsojusies — tādas —melnas un biezas — bija manas uzacis. Tupēju tualetē un raudāju, bet mammai par to nestāstīju, jo mums nebija draudzeņu attiecību, nebija laika apcerīgām sarunām. Mamma, protams, mūs mīlēja, taču rāvās melnās miesās, lai pabarotu septiņas mutes un nomazgātu mazāko bērnu dibenus. Kad apprecējos, zināju, ka gribu kādus trīs bērnus — tas, man šķiet, ir pietiekami, lai viņiem savā starpā būtu interesanti un nav arī par daudz, lai kāda no atvasēm tiktu vecāku uzmanības apdalīta. Biju cieši apņēmusies, ka būšu mamma, kurai BŪS laiks sarunām ar bērniem,» vēstulē Patiesajai Dzīvei stāsta nu jau četrdesmit gadus vecā Gundega.

No vienas puses šķiet, kas tad Gundegas saimei bija vainas — visi izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Taču medaļai ir arī otra puse — viņas brāļi un māsas vecāku mājas pameta jau sešpadsmit gadu vecumā, un tikai viņiem pašiem vien zināms, vai un kādas grūtības lielajā dzīvē sagādājis, piemēram, vecāku uzmanības trūkums. «Plānojot ģimenes pieaugumu, protams, jāņem vērā bērnu gadu starpība — kaut vai tāpēc, ka tas ir saistīts ar cilvēka — mātes — fizioloģiskajiem spēkiem. Tā ir atbildība gan pret sevi, gan pret nākamo bērniņu,» komentē Stella Mutule, «taču kas īsti ir tas būtiskākais ģimenē? Manuprāt, tā ir sociālā vide, kurā bērns ienāk un kurā viņš nedrīkst ciest — viņam ir mīloša mamma un mīlošs tētis, starp kuriem ir veselīgas attiecības; bērns jūt, ka viņš ir mīlēts, un šī mīlestība ir bez nosacījuma. Diemžēl mana paaudze saņēmusi mīlestību ar kaut kādiem nosacījumiem, taču ar gandarījumu varu teikt, ka, vadot seminārus, esmu manījusi, ka jaunie vecāki prot mīlēt savu bērnu bez nosacījumiem. Ko nozīmē beznosacījuma mīlestība? Tas ir veidot ar mazo bērniņu cieņpilnas attiecības. Šodien iespējams veselīgi audzināt bērnu, bet tas, protams, nenozīmē — bez robežām.

Bez šaubām, bērniem, kuriem ir neliela vecuma starpība, mēs nevaram veltīt tik daudz uzmanības, cik varbūt gribētos, tāpēc, manuprāt, mazākai pieļaujamajai vecuma starpībai starp katru nākamo mazuli vajadzētu būt diviem gadiem. Man pašai ir trīs bērni. Pirmais bērniņš ģimenē ienāca, kad man bija 24 gadi, un, tā kā mēs ar mazulīti varējām dzīvot mājās, iztiekot bez bērnudārza, drīz vien pieteicās arī otrs bērniņš, un beigās sanāca tā, ka, tiklīdz viens ir nostājies uz savām kājām, ierodas otrs, pēc tam trešais. Taču mums apkārt bija daudz palīdzīgu roku — vecmāmiņas un vecvecmāmiņa —, un šādā situācijā tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, kā jau minēju, ģimenes veidošanā jāņem vērā sociālā vide, jāizvērtē ģimenes situācija kopveselumā. Lai ir palīdzīgas rokas, kas, piemēram, vienu mazo izved ārā. Man bija jauks bērnudārziņš, ko vienmēr esmu gribējusi piedzīvot, — mēs kopā zīmējām, gleznojām, mums bija brīnišķīgas nodarbības. Turklāt, ja bērni sadzimuši vienā čupiņā, dažkārt nākamajiem bērniņiem daudzas lietas pat nav jāmāca, jo viņi tās apgūst no vecākajiem — visu jau ir redzējuši, dzirdējuši, noskatījušies. Bērni no bērniem strauji daudz ko iemācās, un tas viņu attīstībā ir liels pluss, tās ir papildinošās attiecības. Taču, kad maniem bērniem pienāca pusaudžu gadi, biju šausmās — kur man bija prāts radīt bērnus citu pēc cita, jo nu mājās vienlaikus bija trīs pusaudži! To es nenovēlu nevienam, jo katrs no viņiem ir liela personība ar spurām gaisā. Tā nu secināju, ka starp bērniem ideālajā variantā jābūt četru gadu starpībai. Jo kad viens pusaudža trakumu jau ir izdzīvojis un nomierinājies, tīņa vecumā iekāpj nākamais. Bez vīra savu trīs pusaudžu saimniecību es nemaz tā vienkārši nespētu noturēt.»

Justies kā dvīņu un trīņu mammai

Kāda cita Patiesās Dzīves lasītāja Jana žurnālam uzticējusi savu bērnu dienu stāstu, kurā apraksta, cik atstumta jutusies, kad ģimenē ienākušas māsas: «Bērnībā biju zeltmatainā tēta princesīte. Viņš bija vietējā pagastā iecienīts muzikants un, uzsēdinājis mani uz saviem ceļgaliem, dziedāja skaistākās dziesmas no sava repertuāra. Mana laimīgā bērnība turpinājās līdz piecu gadu vecumam, kad tiku gāzta no troņa — ģimenē viena pēc otras ieradās vēl divas māsiņas. Man viņas šķita mazliet mežonīgas, kas jauc manas mantas un dabū visu to labāko. Atceros, kā pusaudža gados, sakodusi zobus, savai kaimiņsētas draudzenei teicu: «Es būtu tik priecīga, ja viņas tagad izrādītos mirušas. Goda vārds.»»

Tagad māsas ir izaugušas un Janai ar viņām ir jaukas attiecības, taču vēstulē viņa retoriski vaicā: vai vispār ir iespējams vecāko bērnu izaudzināt tā, lai viņš nejustos apdalīts, vecākiem pēkšņi kļuvis nevajadzīgs?

«Man ir trīs bērni, un vienmēr šķita, ka visiem veltu ļoti daudz uzmanības, tāpēc nekad nebiju iedomājusies, ka kādam no manējiem tās varētu trūkt,» savā pieredzē dalās Stella Mutule. «Taču reiz mājās bijām palikuši mēs ar vīru un vienu no bērniem — vecāko. Todien viņš runāja bez apstājas, un izrādījās — neesam viņam veltījuši pietiekami daudz laika. Mēs bijām šausmās! Turklāt tas atklājās tik vēlu. Tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi vienu no brīvajām dienām izkārto tā, lai pie viņiem uz kādu laiku paliktu viens no bērniem, jo, visiem esot kopā, tā tomēr ir dalīta uzmanība.

Te man atkal jāpiemin ģimenes menedžments — ja regulāri izdodas izbrīvēt laiku, lai vairākas stundas varētu pavadīt ar bērnu divatā, kad veltāt uzmanību tikai viņam, tad jums var būt kaut divpadsmit bērnu! Man šķiet, ka šādi izplānot darbus varētu jebkura sieviete, ja vien viņa zinātu, ka tas ir tik svarīgi! Gluži tāpat kā dārzniekam ir jāzina, kad puķi izstādīt ārā, kad apliet ar ūdeni, kad — apcirpt, arī vecākiem jābūt pamatzināšanām, kas bērnam, kurā brīdī ir svarīgs. Tāpēc vecākiem ir jāapgūst bērna uztveres īpatnības attiecīgajos vecuma posmos.

Ir ģimenes, kurās otrs mazulis ienāk tad, kad pirmais dodas uz bērnudārzu. Vecāki it kā pareizi sashēmojuši — viens jau ir liels, vairs nemaisās pa kājām un var auklēt otro. Taču, ja mazā brāļa vai māsas ienākšana notiek vienlaikus ar vecākā bērna aizsūtīšanu uz bērnudārzu, tad lielākais to bezgalīgi pārdzīvo, tā viņam ir milzīga trauma! Kā tas var būt — sīkais paliek mājās ar mammu, bet man visa dzīve jāpavada svešā vidē. Tāpēc vecākiem saku — prātīgāk būtu pirmo bērniņu sākt vest uz bērnudārzu tad, kamēr mamma vēl ir gaidībās, lai bērns saprot, ka pēc rotaļāšanās bērnudārzā viņš atgriezīsies mājās.

Dvīņu mammas, manuprāt, intuitīvi jūt, kā bērnu pāri neapdalīt, jo, kad pudelīti dod vienam, iedod arī otram; ja ņem klēpī vienu, paņem arī otru. Un šādai vienlīdzīgai uzmanības dozēšanai vajadzētu būt pret visiem bērniem — it kā mums ģimenē būtu dvīņi vai trīņi. Šāds uzstādījums sievietei psiholoģiski palīdzētu sadalīt uzmanību vienādi visiem, lai gan intuitīvi gribam vairāk parūpēties par trauslāko, mazāko.»

Lomu spēles

Trešā situācija ir par to, kā trīspadsmit gadus vecs zēns reaģēja, ienākot ģimenē brālītim. «Sākumā es, protams, priecājos — super, esmu brālis! Bet pamazām mani pārņēma riebums — pēc skolas man bija jākļūst par auklīti, jo mammai jāvāra ēst, jāpapļāpā ar draudzeni, jāparavē dārzs. Vecāki iet uz balli — man sīkais jāpabaro, jāiemidzina, jāucina, kad uztrūcies no miega. Nu, kur te prieks, ja čaļi pagalmā rauj «futeni»?» mūsu lasītājs Uldis, kurš nu jau ir vectētiņš, atceras, cik ērcīgs bijis uz vecāko brāli.

«Ar smalku profesionāļa aci var labi redzēt, kurš bērns ir piedzīvojis līdzīgu situāciju, proti, vecāki faktiski viņam uzgrūduši auklēt jaunāko,» speciāliste saka, «taču jāsaprot, ka mums, cilvēkiem, ir ļoti daudz lomu — mēs esam mammas, tēti, bērni, priekšnieki. Un katrā situācijā jāturas savas lomas rāmjos. Loma, par kuru ilgu laiku nebiju iedomājusies, ir brālis—māsa, māsa—māsa, jaunākais brālis—vecākā māsa. Bet, daudzus gadus strādājot par audzinātāju bērnudārzā, labi redzēju ģimenes attiecību modeļus — vienā ir veselīga vecākā bērna loma, bet citā tā ir pārspīlēta. Ir jāsaprot, ka vecākais bērns nespēj aizstāt mammu — jā, viņš ir palīgs, bet nedrīkst viņam uzspiests citu lomu, jo mammai ir sava loma, savi pienākumi. Kā zināt, vai mēs, vecāki, nešaujam pār strīpu? Tas ir jājūt. Dažkārt ikdienas steigā, īpaši, ja bērniņš ir pakļāvīgs, mēs viņu ātri pieradinām pie citas lomas un viņš paklausīgi auklē mazāko, lai gan pats vēl ir bērns un grib būt bērns. Domāju, ka es piedzīvoju veselīgu vecākā bērna — mana māsiņa piedzima, kad man bija septiņi gadi, un es biju bezgala laimīga, jo man ļoti patika saskarsme ar bērniem. Kad pārnācu no skolas, māsiņai mācīju to, ko biju apguvusi, un nu mana māsiņa ir ļoti gudrs cilvēks!

Lomas noteikti uzliek savu zīmogu, kas vērojams arī turpmākajā cilvēka dzīvē. Vecākais jeb pirmdzimtais parasti ir ļoti aprūpēts, vecāki par viņu ļoti uztraucas — vai viņš elpo, kāpēc raud, vai ir labi paēdis? Un ar pirmo bērniņu parasti tiek visvairāk eksperimentēts, jo viņš nācis pasaulē nepieredzējušiem vecākiem un ar viņa parādīšanos vecāki izmēģina kaut ko jaunu. Vecākajiem bērniem ļoti svarīgs ir ģimeniskums, viņiem patīk ģimenes svētki, patīk, ka visi ir mājās. Vecākais bērns audzināšanas rezultātā parasti ir prātīgāks. «Tu taču esi gudrāks par tiem sīkajiem!» vecākajam bērnam tiek aizrādīts, lai gan viņam ir tikai pusotra gada starpība ar jaunāko brāli. Ne velti par ģimenes mantinieku kļūst tieši pirmdzimtais.

Vidējam bērnam būt ir visgrūtāk — viņš nav ne vecākais, ne jaunākais — ne šis, ne tas —, tāpēc turpmākajā dzīvē viņam nereti ir grūtības ieņemt savu pozīciju. Ir jāizcīna iekšējā cīņa ar sevi — kādam man jābūt?

Bet jaunākais bērns parasti izaug nemanot, turklāt mammai sirdī iestājies miers, jo ir zināms, kā bērni aug, tāpēc paši mazākie ir daudz brīvāki savā attīstībā.

Īpaša loma ģimenē ir vienīgajam bērnam. Iespējams, viņš kādreiz jūtas apdalīts, jo viņam nav ne brāļa, ne māsas, taču šodien ir lielas iespējas socializēties — sociālās iemaņas var mācīties pie draugiem, rotaļu grupās. Vienīgais bērns saņem ļoti daudz — ar viņu vecāki daudz runā, daudz iemāca. Teorētiski šādam cilvēkam var nepatikt dalīties ar citiem, taču var būt gluži pretēji — viņam patīk dot, jo bērnībā visa kā bijis gana. Bieži vien izaugot negrib dalīties cilvēki, kas nāk no daudzbērnu ģimenes, kur allaž kādam kaut kā trūcis vai, piemēram, bijis jāiztiek ar vecākā brāļa vai māsas apvalkāto apģērbu.

Cik daudz no šīm lomām bērns paņem līdzi pieauguša cilvēka dzīvē? Tas ir ļoti individuāli, jo mēs katrs esam ļoti dažādi. Var redzēt, ko katrs ģenētiski pārmantojis no iepriekšējās paaudzes, tāpēc sakām — viņš ir tēva dēls, viņa — mātes meita, taču ir bērni, kas vecākiem it nemaz nav līdzīgi. Šādiem bērniem ir ļoti stiprs individuālais spēks, kas mantotās īpatnības — ārējās iezīmes, raksturu — var pārstrādāt, pielāgojot tieši sev.

Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē mamma jūt garīgā spēka pieplūdumu, jaunas potences. Jo citādi negulētās naktis, nepārtraukto modrību par mazo dzīvībiņu un daudz ko citu būtu grūti izturēt. Ap bērnu paradās arī līdz šim nebijis lomu spektrs — tētis, vecmāmiņa, krustvecāki —, un visām tām jāļauj realizēties. Bet galvenais — mammai jājūtas labi, jo tad arī bērns, kurš pirmsskolas vecumā ir ļoti atkarīgs no mammas dzīvības spēkiem, labi jutīsies, Tāpēc viņai jāatrod vismaz viena divas stundiņas dienā sev. To es gribētu novēlēt 21. gadsimta mammām. Man tas varbūt tik labi neizdevās, to iemācījos vēlāk, turklāt ar lielu gribasspēku, jo uzskatīju — vajag upurēt. Bet nevienam šāds upuris nav vajadzīgs! Nekas nenotiks, ja tētis pieskatīs divus bērnus.

Mūsdienu tēti ir fantastiski tēti! Viņiem var drosmīgi uzticēt bērnus, un, starp citu, tēti palīdz attīstīties bērna valodai. Proti, mamma sensitīvi cenšas kaut ko saprast no «mmm-āāā» un tāpēc bērns tādā veidā turpina buldurēt vēl ilgi, bet tētis reaģē vienkārši: «Ko tu tur teici? Saki skaidri, neko nesapratu!» Un bērns ir spiests runāt skaidrāk. Šodien bērniem ir valodas attīstības problēmas, un vienīgais, kas mūs var glābt, ir tēti. Pētījumi, kas veikti sākumskolā, rāda, ka trīsdesmit procentiem bērnu ir valodas attīstības grūtības. Kāpēc? Tāds laikmets. Mēs ļoti daudz klausāmies radio, televīziju, kas traucē bērna valodas attīstībai — cik bieži bērns dzird vecākus runājam lēni, skaidri, saprotami bez šā fona trokšņa, un var ieklausīties, kā vibrē pieaugušā balss saites? Ģimenē vienreiz dienā, kamēr mazie vēl nav iemiguši, vajadzētu ieviest klusuma minūti un visiem kopā ieklausīties, kādas skaņas ir mājā. Ja ģimenes menedžerim izdotos arī to noorganizēt, tad tas būtu brīnišķīgi.