Recepte, kā mājās gatavot vīraku
Rīdziniekam Pēterim Šūlmeisteram ir ļoti neparasti, pat jāteic, visnotaļ ekskluzīvi hobiji. Piemēram, viņš pēc senām receptēm gatavo vīraku un svaidāmo eļļu.
Sastāvdaļas pērk ārzemēs
“Tā kā esmu pareizticīgs kristietis, mani vaļasprieki saistīti ar sakrālām lietām,” skaidro Pēteris Šūlmeisters. “Mani rokdarbi, ja tā var teikt, iesākās, kad nejauši atradu senu Pareizticīgās baznīcas svaidāmās eļļas recepti. Kur to atradu, neatklāšu. Nolēmu pamēģināt, jo mani ieinteresēja gan pats eļļas veidošanas process, gan rezultāts.
Daļu nepieciešamo izejvielu iegādājos Latvijā, bet daļu – ārzemēs. Šim nolūkam izmantoju populāro iepirkšanās vietni internetā Ebay.com, jo eļļas pagatavošanai ir nepieciešami arī tādi augi un ēteriski aromāti, kādi Latvijā nemaz nav nopērkami. Tie galvenokārt aug Persijas jūras līča valstīs, turklāt ir dārgi. Tāpēc arī „gala produkts” nav nekāds lētais. Taču, no otras puses, tā nav maize, ko ēdam katru dienu.”
Pēteris teic, ka viņa hobijs nav virzīts uz biznesa attīstīšanu. “To drīzāk var saukt par neparastu aizraušanos, kas saistīta ar manas dzīves sakrālo pusi, baznīcu, draudzi un tās vajadzībām. Svaidāmo eļļu var izmantot gan sakrāliem rituāliem, gan veselības uzlabošanai. Tie, kas pie manis jau agrāk iegādājušies šo eļļu, lieto to arī pirts vajadzībām un izmanto masāžai, to šķaidot ar kādu bāzes eļļu.”
Pēteris stāsta, ka viņa gatavotās eļļas pamatsastāvā ir augstas kvalitātes baltvīns un olīveļļa. “Pārējie produkti ir dažādas garšvielas, smaržīgie augu pulveri un ēteri. Viss, kas ir berams, ilgu laiku tiek vārīts baltvīnā un olīveļļā, līdz eļļa pilnībā uzsūc augu īpašības un smaržu. Savukārt baltvīns vajadzīgs, lai eļļas maisījums nepiedegtu. Vārīšanās process ilgst apmēram 36 stundas uz ļoti mazas uguns, maksimāli izvairoties no tiešas saskarsmes ar liesmu. Procesa beigās tiek pievienoti ēteris, tad eļļa tiek salieta pudelēs un nogatavināta.”
“Ar vīraku notika līdzīgi. Atradu recepti un nolēmu pamēģināt,” stāsta meistars. “Izmantoju produktus no Omānas, Jemenas, Sudānas un citām Tuvo Austrumu valstīm, kurās aug tā saucamie vīraka koki (bosvelia sacra), no kuriem iegūst aromātiskos sveķus. Te ir spēkā princips – jo dārgāk, jo labāk. Jo labākas sastāvdaļas, jo labāka kvalitāte vīrakam. Piemēram, zemākas kvalitātes sveķiem cena ir aptuveni 50 lati kilogramā. Arī aromāts ir dārgs, aptuveni 200–300 eiro par 200 gramiem. Kā redzat, tas ir dārgs hobijs.
Smaržīgos sveķus samaļ pulverī, kuram pievieno aromātu. Visu to „izmīca mīklā”, tad izžāvē un sagriež gabaliņos. Protams, vīrakam var būt dažādas variācijas, to var taisīt ar rožu, krustnagliņu, ceriņu vai citiem aromātiem. Manis veidotais aromāts balstīts nevis uz sintētiskajiem, bet gan dabīgajiem aromātiem. Tā kā vīraka kūpināšana saistīta ar degšanas procesu, no sintētiskiem aromātiem vajadzētu izvairīties. Tāpēc manis veidotais vīraks nekaitē ne astmatiķiem, ne citiem elpceļu slimniekiem. Drīzāk otrādi, veicina atveseļošanās procesu. Vīraks pareizticīgajā tradīcijā simbolizē lūgšanu, bet lūgšanai, kā es uzskatu, jābūt brīvai no sintētikas.”
Pēteris neslēpj, ka praktizētie rokdarbi viņam palīdz „atiet” no ikdienas un relaksēties. “Strādāju starptautiskā kompānijā, kas sniedz telefonijas pakalpojumus. Katram darbam ir sava garoziņa, arī manam – tas ir stress. Lai atgūtos, reizēm pievēršos vīraka un eļļas gatavošanai. Tā gan ir neregulāra nodarbe, jo produkcija paredzēta vien šauram patērētāju lokam, kas zina, kā tas pagatavots, un prot novērtēt kvalitāti.
Neesmu arī iecerējis vīraku piegādāt kristīgajām draudzēm, jo tām ir savi piegādes ceļi, vīraks lielākoties tiek iegādāts Krievijā, kā arī iepirkts citās valstīs. Negrasos ne ar vienu konkurēt, tas vairāk ir paša priekam. Man nav mērķa pelnīt naudu, lai gan esmu piedalījies dažos kristiešu Ziemassvētku tirdziņos, bet tā jau ir konkrēta un šaura publika.
Vai Latvijā vēl kāds taisa vīraku? Nezinu. Domāju, ka ne, jo tas prasa lielus sākotnējus ieguldījumus. Turklāt jāpieliek pūles, lai izskaidrotu, kāpēc produkts ir tik dārgs. Ar eļļām ir tāpat. Tās nav paredzēts masu tirgum.”
Dievam pienesamas dārgas lietas
“Lūk, šis ir anīsa aromātu vīraks,” rāda meistars. “Lasīju, ka nesen Krievijā, veicot arheoloģiskos izrakumus, atrasts 16. gadsimta vīraks, kuram vēl joprojām saglabājies anīsa aromāts.”
Pēteris precizē, ka viņš netaisa klasiskos vīraka kociņus, kas dūmo paši. “Maniem vīraka gabaliņiem ir nepieciešams karstuma avots. Parasti tos ievieto speciālajā kvēpeklī, kur atrodas karsta ogle. Veikalos var iegādāties gan kvēpekļus, gan ātri aizdedzināmas ogles. Atklātā liesmā vīraku nav ieteicams likt, jo tur tas vienkārši sadegs. Var izmantot arī metāla trijkājīti ar kausiņu, kurā ievieto vīraku, bet apakšā zem kausiņa aizdedzina sveci. Vīraka gabaliņš karstumā sāk vārīties un mest burbuļus, kuriem plīstot izdalās aromātiski dūmi.”
Jautāts, cik tas viss maksā, Pēteris noslēpumaini atteic, ka tas nav lēti. “Konkrētu summu nesaukšu. Labam vīrakam pēc savas būtības jābūt dārgam. Kā piemēru varu minēt Kristus Piedzimšanas svētku notikumu. Pie Jēzus ieradās trīs Austrumu gudrie un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Tajos laikos vīraks tāpat bija veidots no aromātiskiem sveķiem un bija ļoti dārgs. Labs vīraks bija zelta cenā. No šī notikuma saprotam, cik svarīgi ir neziedot Dievam lētas lietas. Ja paraugāmies Pareizticīgās baznīcas vēsturē, redzam, ka ticīgā tauta vienmēr pienesusi Dievam to pašu vērtīgāko, tāpat kā Austrumu gudrie, kuri dāvāja to labāko – zeltu, vīraku un mirres.”
“Es apzināti izvairos no plašākas tirdzniecības vēl kāda iemesla dēļ. Esmu pareizticīgs kristietis un vēlos, lai tas, ko darinu, tiktu lietots, cik vien tas ir iespējams kristīgās tradīcijas ietvaros,” saka meistars. “Man tik tiešām ir svarīgi, kādiem mērķiem kvēpina manis darināto vīraku. Vīraks ir kā pateicības ziedojuma simbols Dievam, kas saistīts ar lūgšanu, tāpēc man jābūt drošam, ka to izmantos sakrāliem mērķiem, kas balstīti kristīgajā ticībā un tradīcijā. Savukārt eļļa – tas ir cits stāsts. Lai cilvēks pats izlemj, vai iesvaidās vai kā citādi to lieto.”
Pēteris piebilst, ka viņam esot vēl kāds hobijs – gatavot lūgšanu krelles, kuras tiekot taisītas gan no ādas, gan lina auklām vai koka. “Reiz izgatavoju savam brālim lūgšanu krelles no koka zīlītēm. Diemžēl tās izkrita, tām pārbrauca pāri automašīna. Krelles vairs nebija lietojamas, jo koka zīlītes bija sabirzušas, savukārt lina mezgliņi mierīgi izturēja visu automašīnas tonnāžu.
Lina krelles gatavoju no viena gabala 12 metru gara lina diega, savukārt šo, no ādas izgatavoto lūgšanu siksnu, parasti pinu no divām vai trijām ādas loksnēm.”
Pareizticības ceļš
Stāstot par savu garīgo pieredzi, Pēteris teic, ka viņa ceļš kristietībā sācies jau 1990. gadā luterāņu baznīcā. “Sākumā manu izvēli vairāk noteica ārējie apstākļi. Vēlāk astoņus gadus biju Pestīšanas Armijā, tad atgriezos atpakaļ luterāņu baznīcā. Pēc tam sekoja zīmīgais 2004. gads, kad nonācu smagos garīgos pārbaudījumos un pārdomāju visu savu dzīvi. It kā ārēji viss bija kārtībā, toties iekšēji – totāls garīgs bankrots,” atzīst Pēteris. “Mana izvēle bija pilnīgi Dieva rokās, jo nebija apzinātas tiekšanās pēc pareizticības. Šajā laikā svarīga loma bija virspriesterim Jānim Kalniņam, kurš joprojām ir mans garīgais tēvs. Kad pievienojos pareizticībai, zināju, ka esmu mājās un sapratu, ka mani garīgie meklējumi ir beigušies. Tagad vairs nekur neskrienu un nemeklēju, atļaujos vienkārši dzīvot. Dzīve kļuvusi mierīgāka un piepildītāka. Tas gan nenozīmē, ka tajā nav stresa un grūtību. Tomēr pāri visam ir apziņa, ka beidzot esmu pie vietas, ir pārliecība, ka esmu cieši pieķēries vienīgajam, īstajam enkuram, kam ķēde nekad neplīsīs. Ka Kristus nāve un augšāmcelšanās, lai glābtu mani, nav bijusi veltīga. Jā, es sevi uzskatu par laimīgu cilvēku.”
