Bērns viņam ir viss, bet man saimniecībai naudu nedod
„Kad ar savu puisi iepazinos, viss notika ātri. Nepagāja ne gads, kad es paliku stāvoklī. Piedzima mazais. Šobrīd situācija ir tāda – pret bērniņu viņš izturas labi, bet man mājas lietām, ja pati neuzprasīšu, naudiņu nemaz neiedos. Pati nestrādāju, un viņam nemaz nav apziņas, ka jādod nauda saimniecībai,” savu pieredzi ģimenes portālam mammamuntetiem.lv uztic kāda jaunā māmiņa.
„Kad sagājām kopā, patiesībā nemaz nepazinu viņu tik labi, lai varētu veidot ģimeni. Bet nu tā notika, un tagad dzīvojām kopā. Bija ļoti grūti, nebijām pielāgojušies viens otram. Puisis darīja, ko gribēja, es paliku mājas viena, un raudāju. Šādu atceros visu savu grūtniecības laiku - deviņus mēnešus. Kad piedzima mazais, arī nekādu izmaiņu nebija, sākumā uz mani pat bļāva, vārdu sakot, pret mani mīlestību īpaši neizrāda, viņš pēc rakstura ir vairāk sevī tāds... Bet pagāja laiks, saprata ka ir tēvs, un tagad bērnam, protams, nekā netrūkst. Pret savu bērniņu viņš izturas patiešām labi. Bet mums ir bieži strīdi, jo, kaut arī viņš ir vecāks par mani, es nopietnāk skatos uz visu, saistībā ar mājas lietām utt. Nezinu, ko lai dara. Naudas lietās viņš ir ļoti skops. Pati nestrādāju, bet viņš, kad saņem algu, man nedod, kamēr es pati neuzprasu. Ja es neprasīšu, tad nemaz nedos man to naudiņu saimniecībai. Tas ir vienmēr un katru reizi. Viņam pašam nav apziņas, ka sievietei nauda jādod. Ko man darīt? Ja godīgi, ir pat domāts iet prom no viņa...
Atbild Arturs Šulcs, attiecību konsultants un pārmaiņu treneris
Šeit runa ir par tavu dzīves pozīciju. Vienmēr ir izvēles iespējas – vai Tu izvēlies dzīvi baudīt, vai arī izvēlies ciest. Un šajā vēstulē tu netieši norādi, ka esi izvēlējusies ciest. Un tas, ko mēs vēlamies, vienkārši notiek. Pēc principa – tas, ko tu pasūti, tas arī tiek piegādāts. Ja neapzināti vēlies vīrieti, kurš dod naudiņu, nes dāvanas, rūpējas par bērniem, uztver Tevi kā cienījamu cilvēku, savu bērnu mammu, tas arī tā būs. Ja izvēlies citu variantu, būs cits variants. Tu noteikti sacīsi – nē, es neesmu to izvēlējusies. Un tomēr šāda izvēle ir izdarīta tajā brīdi, kad nodomāji, ka neesi nekā vērta, ka esi nenozīmīga. Tu uzskati sevi par cietēju, par neveiksminieci un pārējie cilvēki atnāk to pierādīt. Arī šis vīrietis apliecina to, ko tu domā pati par sevi. Vīrietis nedod naudu, izturas nevērīgi un nežēlīgi, saka, ka tev nekas nepienākas, tu neesi tā vērta, lai es nāktu mājās laikus vai ēst tevis gatavotu ēdienu. Rezultāts ir vienkāršs - no visu pieejamo vīriešu kopuma, domājot par sevi sliktu, tu esi
izvēlējusies tieši tādu, kurš realizē tavas domas. Tātad – ko darīt? Mainīt dzīves stratēģiju, mainīt attieksmi pret sevi. Tu esi atkarīga ne tikai no šīm attiecībām, bet no attiecībām vispār. Tev jābeidz uzskatīt, ka saulītē tevi var iecelt kāds cits. Tu it kā paziņo – manis jau nemaz nav, citi ir sliktie, jo sagādā man ciešanas, nedod naudu, nedod mīlestību. To es varētu nosaukt arī par nemīlēta bērna sindromu. Iespējams, tu neesi mīlēta arī bērnībā un zemapziņā ar šo domu esi samierinājusies. Šādi bērni ir pieraduši pieņemt to sliktāko. Pieņemt, ka vecāki tādi ir. Bet tagad tu esi pieaugusi sieviete, kura pati var atbildēt par savu dzīvi. Tev jāpasaka sev – es varu atbildēt par savu dzīvi, varu cienīt un mīlēt sevi un no visiem vīriešiem izvēlēties to, kurš arī mani mīlēs. Vēl būtiski ir apzināties, ka tu spēj pastāvēt autonomi, spēj priecāties, izklaidēties, pilnveidoties arī viena, būt pašpietiekama. Un tajā brīdī uzradīsies arī kāds līdzvērtīgs partneris, ar kuru kopā veidot brīvu cilvēku attiecības. Līdz tam ir iekšējais dialogs – viņš mani nemīl, viņš… viņš… viņš… Bet kā viņš tevi mīlēs, ja tu pati sevi nemīli. Neviens nav spējīgs tev dot to, ko tu patiesībā nemaz nepieņem.
