Taureņi vēderā, baltvīns un neveikls smaids. Burvīgāko vasaras randiņu stāsti

Siltie vasaras vakari ir jaunu tikšanos laiks. Ja neticat — pavērojiet — cilvēki bariem vien spieto Vecrīgā, parkos, uz ielām. Apkampjas, sabučojas, dāvina ziedus, stulbi un laimīgi smaida... Izrāvušies no ikdienas, lai dāvinātu laiku otram. Un pazustu tajā laikā arī paši. Nujā — cilvēks dzīves laikā piedzīvo daudz ko... Arī smieklīgus un neveiklus brīžus. Dažreiz arī tādus, kurus negribas atcerēties, taču, gudrība māca — kas neriskē, tas nevinnē. Galvenais — nebaidies, jo kļūdīties ir tik cilvēcīgi.

«Nu, neesmu nekāds dižais sēdētājs draugiem.lv, un vēl jo mazāk ticu, ka šādā ceļā var izveidoties normālas attiecības, taču reizēm ieskatos gan. Tā ievēroju sievieti, kurai zem bildes bija uzraksts «skumji». Pats tajā dienā biju bišķi iedzēris, noskaņojums liderīgs, piektdienas vakars, domāju — uzrakstīšu, lai neskumst meitēns. Tā — vārds pa vārdam, sākām sarakstīties. Toreiz viņa virtuāli paraudāja un man, svešam vecim, atklāja, ka viņu esot pametis draugs. Mierināju, kā pratu, teicu, ka vīrieši ir cūkas un bla, bla, bla, īsāk sakot — lai neņem galvā... Pēc kāda laika atradām daudz kopīga un, katru dienu sarakstoties, man pat, varētu teikt, veidojās zināma interese un atkarība. Gaidīju, kad atkal atvēršu «draugus» un no viņas būs kāda ziņa. Tā sarakstījāmies kādu mēnesi, līdz domāju, ka būtu laiks satikties aci pret aci. Sākumā viņa klīrējās, teica, ka negribot jaunas attiecības, arī iepriekšējās viņai esot sākušās virtuāli, līdz beidzot pielauzu. Satikāmies Vecrīgā pie Brēmenes muzikantiem — tur, kur tie četri lopiņi cits citam pikpaunā sakāpuši. Viņa bija atnākusi agrāk par mani — es viņu uzreiz atpazinu — tikpat blonda un nopietna kā «draugu» bildītē. Viņa bija klusa, varbūt pat mazliet par daudz, bet man iepatikās. Pastaigājāmies kādu brīdi un iegājām kafejnīcā. Sakām pat runāt, ka nākamajā nedēļas nogalē varētu izlaist kādu riņķi pa Latviju — apskatīt skaistas vietas. Meitene pamazām sāka atraisīties. Viņa nemaz neizskatījās tik bēdu sagrauzta, drīzāk — laimīgi apmulsusi, teica, ka dzīvē es izskatoties vēl labāk nekā bildītēs...

Bet tad viss mainījās. Pēkšņi viņas skatiens sastinga, atskatījos — tur stāvēja kāds kungs un tieši tikpat cieši skatījās uz viņu. Vīrietis bija stipri vecāks par viņu, solīdi ģērbies, varbūt pat pārāk oficiāli, sirmiem, gludi skūtiem matiem. Mani pārņēma nelaba nojauta. Un sakiet vēl, ka vīriešiem nav intuīcijas — vienā sekundē man caur smadzenēm izskrēja doma — bijušais! Lēniem soļiem viņš tuvojās mūsu galdiņam, nepalūdzis atļauju, piesēda, un drūmi raudzījās manā sarunu biedrenē. «Nu, kā tev iet? Redzu — ne visai slikti...» viņš iesāka sarunu. Sieviete paraustīja plecus un nervozi knibināja svārku apakšmalu, acis neatraujot no pienācēja. «Zini — es par tevi domāju... Atvaino, ka tik ilgi nedevu ziņu...» Sākās veča monologs. Jutos nedaudz šokēts par notiekošo, bet, lai gan iekšēji vārījos, nolēmu paklusēt un paraudzīties, kas notiks. Viņš runāja un runāja, saruna kļuva ļoti personiska, meitene it kā bikli, kā atvainojoties skatījās uz mani, bet neteica ne vārda.

Pienāca bārmenis, vīrietis pasūtīja jasmīnu tēju un tikai runāja tālāk. Nu, savā ziņā tā bija grēksūdze. Bet mūsu randiņa laikā! Es uzvilkos arvien vairāk. Sieviete viņam kaut ko pārmeta, drīz vien saruna jau gāja vaļā augstākos toņos un sāka izskatīties pēc strīda. Lai cik dīvaini tas būtu, jo viņi skaļāk runāja, jo vairāk es nomierinājos. Man tā sieviete pārāk labi patika, lai tik viegli no viņas atteiktos. Domāju — izbļaustīsies un ies prom. Taču viņi tikai gāza un gāza viens pār otru sakrājušās samazgas, bāza degunā kaut kādas savas privātas, abu kopīgas lietas, par kurām neko nezināju.

Pasūtīju alu. Bez alkohola tas vairs nebija izturams. Kad biju pirmajam kausam līdz beigām, viņi, šķiet, sāka piegurt no uzvilktā toņa un pamazām sāka runāt mierīgāk. Bet sieviete par mani, šķiet, bija aizmirsusi. Viņa ļāva vīrietim saņemt savu roku un paņēma salveti, lai noslaucītu asaras. Viņi runāja un runāja, runāja un runāja, es dzēru jau trešo kausu alus, vīrietis bija piebīdījies jau pavisam tuvu sievietei, uzlicis roku uz viņas ceļa un stāstīja, cik viņam vientuļi un naktis bijušas aukstas un garas... Bet sieviete mani vairs ne dzirdēja, ne redzēja. Lai gan mēģināju teikt kādu vārdu, viss velti... Viņi bija atraduši viens otru. Es nospļāvos (iekšēji, protams) un gāju prom. Ko gan es vēl varēju darīt? Dzert ceturto un piekto kausu? Nē. Un arī par tiem trim iepriekšējiem nesamaksāju. Domāju — kad oficiants viņiem piestādīs rēķinu, varbūt tad viņi atcerēsies, ka visu šo laiku viņiem blakus biju sēdējis es...

Velti teikt, ka tās dienas vakarā «draugus» neatvēru. Visu vakaru nosēdēju pie televizora un vienkārši centos nedomāt. Tāds stulbs randiņš. Vēlāk no viņas saņēmu vēstuli ar vienu vārdu — atvaino. Bet es neatbildēju. Mierini vēl sievietes!»

«Man šķiet, ka randiņu vietām ir ļoti liela nozīme. Tās ir kā kods divu — tikai šo divu — cilvēku attiecībās, un — kā tajā vecajā krievu filmā teikts — tikšanās vietu mainīt nedrīkst... Man romantiskākā randiņu vieta ir bijusi «pie zivtiņām». Tas bija parkā netālu no manas mājas. Tur bija betonēts baseins, ap kuru biju pavadījusi visu savu bērnību. Vasarā ar tauriņķeramo tīkliņu ķēru tritoniņus, bet ziemā — slidoju.

Kādu vakaru, kad mans puisis atkal grasījās braukt pie manis, viņš telefona klausulē teica — tiekamies pie zivtiņām, un man šis kods bija jāsaprot. Lieta tāda — kādā karstā vasaras naktī klīstot pa vietējo parku (tur, kur metālā kalti dižāko latviešu komponistu portreti un notis), viņš reiz bija ieraudzījis, kā baseinā viz sudrabaini baltas zivju muguras. Viņš pats vairāk bija lauku bērns un varbūt tieši tāpēc to pamanīja. Es šo parku biju apmeklējusi jau 25 gadus, bet par zivīm neko nezināju. Un kas gan to var iedomāties — te, kur cauru diennakti garām dun tramvaji un preču vilcieni, kur mašīnas dārdina pa putekļaino bruģi, dzīvo sudrabainas zivis... Tajā vasarā mēs vienmēr tikāmies naktīs un pie zivtiņām. Reizēm es ierados pirmā, un skopajā nakts gaismā, kas krita no attālās laternas, centos saskatīt zivju līgano, mazliet sirreālo kustību. Līdz nāca mans puisis — atsperīgi veikls, noilgojies. Ienākot pa parka vārtiem, viņš, ar acīm uzmeklējis mani pie baseina, sauca pāri visam parkam manu vārdu. Rokas izpletis. Tik noilgojies viņš bija. Es zināju — mēs iegrimsim nišā uz sola un elposim vasaras nakts gaisu. Atkal runāsim ko nenozīmīgu — piemēram, kurš cilvēks ir kāds dzēriens. Man patika, ka viņš par mūsu kopīgo darba kolēģi teica — viņa ir kā vīns, tik bagāta, nepareiza un reibinoša. Šī sieviete bija par viņu 15 gadus vecāka. Un arī es biju vecāka — tikai piecus. Tas deva man cerību un alibi — ja reiz viņa, varbūt arī es — mazliet līdzīga. Mazliet vīna.

Bez zivīm mūsu parkā bija arī citi zvēri. Kad sēdējām uz sola pie baseina, mums aiz muguras, parka dziļumā rotaļājās akmens lauvas, virs vecajiem tenisa kortiem ligzdoja putni, un reizēm savās nakts gaitās garām paskrēja kāds klaiņojošs suns.

Bet vasara pagāja, es vairs netiekos ar puisi, tomēr uz parku gan reizēm aizeju.»

«Dažreiz man liekas, ka esmu nojūgusies. Kā manās visumā sakarīgajās smadzenēs var iemājot tāda apmātība — nezinu. Jā — pāris reižu nedēļā es dodos uz konkrētu bāru, lai redzētu Viņu. Bārmeni. Ir kas tāds, kas mani pie viņa velk kā magnēts. Nu jau gadus divus. Tur pasūtu kokteili, nosēžos tā, lai varētu viņu labi redzēt, un vēroju. Viņš stāv aiz letes un triec ar pazīstamiem apmeklētājiem, reizēm nolīkst pār glāzēm, krata šeikerā, mētā ledus gabaliņus, smejas un dažreiz uzmet skatienu arī man. Tad es cenšos skatīties ārā pa logu. Manuprāt, viņam ir skaistākās rokas pasaulē — baltiem, slaidiem pirkstiem, kā Vestardam Šimkum, kad viņš, noliecies pār flīģeli, spēlē kādu garīgu oratoriju. Bet mans vīrietis stāv aiz letes, un es pat nezinu, kā viņu sauc. Šķiet, ka Bruno, bet varbūt es to esmu tikai nosapņojusi. Uzskatu, ka esmu moderna sieviete, un, lai gan man jau ir pāri par 30, bioloģiskais pulkstenis vēl trauksmi nesit, un dzīvoju viena, tas nekas, ka manas draudzenes savus bērnus jau palaidušas skolā. Reizēm man ir kādas attiecības, bet jāatzīstas — īslaicīgas — es vai nu satieku krāpējus vai arī ģimenes ligzdiņas vijējus. Man neder ne vieni, ne otri.

Nujā — bet te nu esmu atradusi sapņu princi... Ha! Es jau saprotu, ka stulbi, bet neko nevaru izdarīt. Pārvelkos no darba (nevis mājās, bet uz bāru) sēžu un domāju — cik tas ir seksīgi, ja vīrietis nevis tev pasūta dzērienu, bet pats to jauc. Tas nozīmē, ka uz tā koši sintētiskā kokteiļa ķirsīša ir palikuši viņa pieskārieni, kādas mikrodaļiņas no viņa rokām.

Un arī uz ledus kubiņiem.

Nē, nu nevar jau teikt, ka citu randiņu man nav vispār. Ir. Turklāt diezgan bieži. Aicina darba kolēģi, draugi un arī sveši vīrieši. Bet pats stulbākais, ka es tos sarunāju tajā pašā bārā. Kā jau vienmēr — sēžu tā, ka redzu savu bārmeni, un saprotu, ka mani randiņu biedri bieži vien jūtas neērti, vienkārši tāpēc, ka neskatos viņiem acīs. Reiz viens džeks tā arī pateica — ar ko tu esi atnākusi uz randiņu — ar mani vai ar to puisi aiz letes? A man vienalga. Mazliet satrauc apziņa, ka bārmenis mani redz ar šiem džekiem — kā mēs smejamies, kā viņi tur manu roku, nosēstas blakus — satrauc, bet nez kāpēc, arī silda...

Un tā tas turpinās jau otro gadu. Dažkārt man liekas, ka šādi nodzeršos — nesākšu taču viņam pēkšņi pasūtīt piena kokteiļus vai kafiju... Tas gan būtu dīvaini — noiet pa burbuli ar vīrieti, ar kuru pat neesam iepazinušies.»

«Dīvaini, bet varu apgalvot, ka jau 15 gadus — kopš 20 gadu vecuma — man romantisku randiņu nav bijis. Dažkārt domāju, ka šajā ziņā esmu apzagta, bet — ko padarīsi? Un ne jau tāpēc, ka pietrūktu vīriešu uzmanības. Patiesībā uz to randiņu pirms 15 gadiem — 27. decembrī — gāju tikties ar savu draudzeni, kura atvainojās, ka paņēmusi līdzi darbabiedru. Viņš bija vienkāršs un inteliģents puisis, gadus septiņus par mani vecāks, mēs iedzērām, un viņš man iepatikās. Jutu, ka viņam patīku arī es. Draudzene mums netraucēja, gluži otrādi — viņa mazināja neveiklību, jo abi taču bijām sveši cilvēki. Kafejnīca, kā jau svētku režīmā, strādāja visu nakti, mēs triecām, smējāmies un dejojām. Vakara gaitā attiecības starp mums kļuva romantiskas un koķetas, puisis man iepatikās arvien vairāk, un, kad viņš man piedāvāja vakara noslēgumā braukt pie viņa, es metu piesardzību pie malas un piekritu. Godīgi sakot, nezinu, kas ar mani notika. Nu, nevaru teikt, ka man pirms tam nebūtu bijušas dažas gadījumu attiecības, bet nekad ar puišiem, kuri man patika. Tos es, gudra meitene būdama, centos turēt zināmā attālumā, ievērodama principu, ka, strebjot karstu, var tikai applaucēt mēli, nevis izjust tējas vai attiecību garšu. Arī šis man patika. Pat ļoti. Tomēr pretēji saviem principiem es piekritu sēsties taksī un braukt viņam līdzi uz tukšo vecpuiša dzīvoklīti, kurā nebija gandrīz nekā. Pat grāmatas stāvēja sakrautas kaudzē uz grīdas. Lampiņai par kupolu bija karkasam pārmests čigāniski rakstains lakats, kuram cauri spīdēja kliedēta gaisma. Uz galda mētājās apkaltusi rīta siermaize un pusizdzerta kafijas krūze. Turpat atradās arī rakstāmmašīna — mans jaunais paziņa bija žurnālists. Un tā viss sākās — mūsu pirmā nakts kļuva par mūsu kopdzīves pirmo nakti. Mēs tajā nenogulējām ne minūti. Protams, mīlējāmies, viegli — kā iepazīstoties, bet daudz vairāk gulējām apķērušies un, kad aiz loga svīda palsā ziemas gaisma, viņš jautāja, vai es, gadījumā, ar viņu negribētu būt kopā vienmēr. Un es teicu, ka gribu. Tā mēs, kas vēl pirms 24 stundām viens par otra eksistenci pat nebijām nojautuši, nu gulējām viens otra apskāvienos un plānojām nākamo dzīvi — cik bērnus gribētu un kādas mājas. Tas bija tik spontāni un patiesi, ka neradās ne mazāko aizdomu par blefu. Tad cēlāmies, es iztīrīju zobus ar viņa zobu suku, ledusskapī nekā nebija, tāpēc uz pusēm apēdām to pašu cieto siermaizi, un man bija jādodas uz darbu. Vakarā viņš mani sagaidīja, un mēs devāmies pie manis. Tuvākās nedēļas laikā atradām jaunu īrējamu dzīvokli un pēc dažiem mēnešiem apprecējāmies.

Pirmais meitēns piedzima gadu pēc mūsu liktenīgā randiņa, pēc diviem gadiem — otra meitiņa, bet pirms trīs gadiem pasaulē nāca puika. Esam tikuši arī pie savas mājas, ne gluži tādas, par kādu sapņojām tonakt, tomēr — ir dārziņš, kurā vīrs rosās vairāk par mani. Viņš ir ļoti labs, un nekad neesmu domājusi, ka viņš nožēlojis mūsu neprātu. Šo gadu laikā, protams, esam strīdējušies, ir bijušas arī tā sauktās krīzes. Ja tā godīgi, ir periodi, kad manā galvā rodas trauksme, vēlme pēc romantikas, kuras ģimenes dzīvē, atzīšos, tikpat kā nav. Jā, es ļoti labprāt aizietu uz kādu randiņu — kaut vai tāpat vien — lai dabūtu taureņus vēderā, taču vienmēr noturos, neielaižoties tālāk par koķetēriju vēstulēs. Daudz esmu domājusi par to, kas notika pirms gadiem 15. Ar normāliem cilvēkiem taču tā nenotiek, citi sāk bučoties tikai trešajā randiņā, gadiem berzējas, līdz sāk dzīvot kopā, arī kāzas atliek un atliek, nevarēdami viens otru tā īsti iepazīt, bet mēs... Mūsu kopīgie draugi ir teikuši — tas tāpēc, ka abi bijāt gatavi ģimenes dzīvei. Nu, var jau būt, bet man tolaik bija tikai 20 gadi... Es domāju, dažreiz par notikušo var teikt — vienkārši — tā gadās.»

«Nē, pie Laimas pulksteņa gan nekad tikšanās nesarunāju. Tur tiekas tīņi un infantilie. Un arī pie Vērmaņparka hrestomātiskajām lauvām — ne. Pārāk banāli. Šīs vietas lai paliek tiem, kuri Rīgā citas nezina. Tad jau labāk — piemēram, turpat netālu — Bastejkalnā uz tiltiņa vai uz soliņa pie metāla kumeliņa. Rīgas bērniem tā ir īpaša atmiņa — kā mammas un tēti viņus bērnībā tam mugurā sēdinājuši.

Mana romantiskākā randiņu vieta bija pie Rīgas Pasažieru ostas, kur tiek noenkurotas jahtas. Ar draugiem bijām atklājuši, ka tur pa spraugu sētā var izlīst pie Daugavas līča. Sēdējām uz tādas platas laipas, blakus šūpojās jahtas, un raudzījāmies ūdeņos. Dienā sargs varēja arī patriekt, bet naktīs mums neviens netraucēja. Tolaik nebija mobilo tālruņu, un, ja nezinājām, kur kāds atrodas, devāmies turp, un gandrīz vienmēr tur kādu savējo varēja satikt. Tās atmiņas pieder romantiskajam jaunības laikam.

Reiz ar nesen iepazītiem puišiem plānojām braucienu uz kalnu. Bija nojauta, ka pēc tam visi četratā vakaru varētu turpināt pie manas draudzenes. Staigājām abas pa Centrāltirgu ar nolemtības sajūtu — makā bija labi ja kādi trīs lati, bet puišus taču vajadzēja ar kaut ko uzcienāt... Ja pirktu dārzeņus un krējumu, nu varbūt vēl mazu gabaliņu desas — iespējams, ko līdzīgu salātiem izdotos uzburt. Bet mūsu (un arī puišu) likteni izjauca kāda tante, kura, spiežoties mums garām, ar savu milzīgo tirgus tašu saplēsa manas draudzenes zeķbikses. Tās bija pēdējās. Uz kalna bez tām varētu arī iztikt (nu, pieciest, ka saplēstas), bet romantiskajā vakara turpinājumā — jau nekādi. Mēs saskatījāmies un, ne vārda nebildušas, devāmies pie kioska, kurā tirgoja zeķbikses. Nopirkām divus pārus — jaunas arī man — kad nav, tad lai nav kazai piena... Precīzāk — nav salātu. Visu naudu, protams, atdevām — lai pašas būtu «pa smalko».

Vakars izdevās, viss bija okei, un tā man bija milzīga mācība — pirmkārt padomāt par sevi. Jo taisnība jau ir — randiņā tev piedos salātu trūkumu, bet saplēstas zeķbikses — nekad. Vīrieši ir estēti.

Taču pats ekstrēmākais randiņš man bija ar kādu puisi, kurš mani smalki uzaicināja uz teātri — toreiz domāju, beidzot būšu noķērusi vienu inteliģentu tipiņu... No māsas aizņēmos viņas smalkāko kleitu, uzvilku tādas spicenes, ka knapi varēju paiet, pusi dienas pavadīju salonā pie friziera un manikīra — īsi sakot, pucējos uz nebēdu. Tāda — kā no modes žurnāla vāka — es pacilāta devos uz tikšanās vietu — pie Operas. Un biju šokā! Mans puisis mani gaidīja, smaidot pa visu seju... atspiedies pret moci. Ādas biksēs un jakā — pilnā ekipējumā. «Vai tad es tev nepateicu, ka brauksim uz Valmieru?» viņa balsī bija neslēpts izbrīns. Nē, to nu gan viņš nebija teicis! Un turklāt — ar moci! Kad viņš man sniedza sarkano ķiveri, pirmā doma bija apcirsties uz papēža un doties prom — tā taču ir ņirgāšanās! Taču kāds spīts man lika ķiveri paņemt. Vakars bija silts — maija beigās jau bija iestājusies īsta vasara. Uzmetos mocim aizmugurē, pieāķējos ar rokām pie puiša un mēs uzbraucām uz Brīvības ielas, cauri Juglai, un tad... Viņš brauca tik nenormāli ātri, ka man likās — sirds pa muti izlēks, uz līkumiem, apdzenot mašīnas, mocis draudīgi sasvērās, un tad vēl tie Vidzemes pakalni... Galā nonācu ne dzīva, ne mirusi. Šķiet, mazliet streipuļodama, un puisim elkonī turēdamās, aizklunkurēju uz teātra ēku. Acis spoguļos neiemetu, kamēr tiku līdz tualetei. Protams, kleita bija saņurcīta, no pretvēja izraisītām asarām skropstu tuša notecējusi pār vaigiem melnām svītrām, smalkā frizūra zem ķiveres pārvērtusies par vārnas ligzdu, manikīrs no krampjainās turēšanās pie puiša ādas jakas bija pagalam — izskatījās, ka visu dienu būtu vagas ravējusi. Bet vistrakākās bija kājas! Tās bija burtiski melnas. Kā nēģerim. Jutu Valmieras kulturālākās daļas neizpratnes pilnos, ziņkāros skatienus. Es tiešām izskatījos, kā kaut kur ceļmalā savākta! Bet es taču gatavojos iet uz Operu! «Pa smalko»! Bet kājas vajadzēja dabūt tīras, un es nevarēju visu provinces dāmīšu priekšā tās celt sniegbaltajās izlietnēs! Tā nu ieslēdzos vienā no kabīnēm un — ticiet vai ne — mazgāju kājas podā. Pirmo un pēdējo reizi mūžā. Nomazgāju seju, notraucu putekļus no kleitas un gāju pie puiša, kurš mani gaidīja vestibilā. Velti piebilst, ka no izrādes neredzēju nekā. Truli blenzu uz skatuvi un domāju par atpakaļceļu... No vienas puses, likās šausmīgi, bet, no otras, tas manai dēkaines dabai bija kas nebijis. Atpakaļ braucām jau mierīgāk, vairākas reizes piestādami ceļmalas krodziņos, un es jutu, ka sākusies mana trakā vasara. Kā vienmēr — es nemeklēju dēkas. Dēkas atrod mani. To arī puisis, nolaižot mani no moča pie manas mājas parādes durvīm, teica — ko tad tu gribi — tev taču uz pieres rakstīts, ka esi traka...»