Attiecību trijstūris. Trešais - alkohols...

Labdien! Situācija tāda, ka vairs īsti nezinu, ko iesākt un ir pārņēmis diezgan liels izmisums. Ar draugu esmu kopā sešus gadus (sākām draudzēties, kad man knapi palika 18 gadi, tagad ir 24), dzīvojam paši savā dzīvoklī, bērniņa nav. Jau gadu pēc studijām strādāju par pirmsskolas izglītības skolotāju. Draugs nāk no inteliģentas ģimenes, pats strādā būvniecībā. Pirmais vīrietis seksuālā ziņā.

Problēma, kas noved līdz izmisumam - draugs (pašreiz 25 gadi) lieto alkoholu diezgan lielās devās. Nedēļas nogalē kā piektdienā sāk, tā svētdienā beidz. Periodiski iedzer arī pa nedēļu (2 - 3 aliņus, lai nākot miegs). Jūtu, ka dēļ tā esmu no viņa nenormāli atsvešinājusies, jo esmu arī gājusi projām, lai pārtrauktu šīs attiecības, bet vienmēr atgriežos, jo tomēr ir jūtas un viņš sola laboties. Tad draugs nedzer kādu mēnesi, divus (nedzer pa nedēļu, un piebremzē nedēļas nogalē, lai nenonāktu līdz stadijai, ka daudz ko neatceras.)

Kad viņš iedzer, tad mēdz emocionāli terorizēt, ceļot augšā kaut kādus vecus sadzīves ķīviņus un analizējot tos. Ir bijušas reizes, kad ballēs uzeju virsū, ka skūpstās ar citu meiteni (skaidrā saka, ka neko neatceroties - tādas ir bijušas trīs reizes). Attur aiziet tikai tas, ka skaidrā viņš ir ļoti mīļš, nēsā mani uz rokām. Viņš grib bērniņu, bet neesmu tam gatava, jo īsti nejūtu drošības sajūtu...

Viss sagriezās kājām gaisā, kad pirms kādiem trīs mēnešiem pati “nogāju pa kreisi”. Domāju, ka ar to puisi (29 gadi) nekas nebūs, tikai vien skūpstīšanās, jo man ir attiecības, un esam no vienas kompānijas. Puisis prasīja mobilā telefona numuru, bet nedevu. Tad viņš manu numuru bija ieguvis no savas māsas un sāka rakstīt. Ignorēju, jo šī ir pirmā reize, kad vispār kaut ko tādu izdarīju un nezinu, kāpēc tā izdarīju. Puisis nelikās mierā un sāku atbildēt, nezinu, vai tas bija pareizi. Bet, ja godīgi, tas man iedeva diezgan daudz pozitīvā - sāku analizēt, kāpēc tā notika. Un pēc šī notikuma pārvācos dzīvot pie draudzenes, jo man liekas nereāli dzīvot attiecībās, ja esmu bijusi spējīga kaut ko tādu izdarīt.

Pie draudzenes nodzīvoju mēnesi, tad aizgāju atpakaļ pie drauga. Viss bija skaisti un rožaini vienu mēnesi - nedz viņš dzēra, sāka uzņemties aizvien lielāku atbildību (agrāk visus atbildīgos darbus darīju es - pat vedu mašīnu uz tehnisko apskati...). Dzīvojam vienistabas dzīvoklī. Viņš zināja, ka gribēju lielāku un tuvāk darba vietai. Pa to mēnesi bija atradis divistabu dzīvokli, ko īrēt. Agrāk, kā bija kāds atbildīgs darbs jāveic, tad gandrīz vienmēr viņš zvanīja mammai, kā būtu labāk darīt. Turklāt ziemas periodos, kad trūkst darba, sēdēja mājās pie datora un dzēra aliņus - es tikai skrēju un darīju (vispirms studijas - par labu mācīšanos saņēmu stipendijas, tad darbs), tā arī vilku visu vezumu.

Ar draugu norunājām, ka tas, kas ir bijis iepriekšējos sešus gadus, lai paliek pagātnē, sāksim visu no jauna. Pateicu viņam arī par krāpšanu, teica, ka piedod. Viss bija samērā labi (kādu mēnesi), līdz man darbā sākās atvaļinājums un aizbraucu pie mammas uz laukiem. Neplānoti atbraucu atpakaļ (Jāņus svinējām kopā) divas dienas pēc Jāņiem un viņš atnāca no darba atkal sadzēries. Man tā viss sāka vārīties, ka pateicu, cik iespējas var dot. Viņš noteica, ka esot svinējuši Jāņus darbā (25. jūnijs - arī mājās bija iedzēris aliņus un 26. jūnijā darbā), kā tad viņš nedzers, ja visi pārējie to dara. Un tā katru reizi - atrod atrisinājumu, šoreiz, ka es neesot bijusi klāt, kas palīdz. Pateicu, ka viss un vācu savas mantas pavisam - sāka tā psihot un pat draudēt, ka viņam neesot dzīves bez manis. Pateicu, ka man vairs nav spēka. Sāka solīt, ka ies kodēties, ja es to gribot... BET MAN VAIRS NAV NEKĀDAS TICĪBAS ŠĪM ATTIECĪBĀM... Un nezinu, ko iesākt. Jau kādu gadu jūtu, ka arī jūtas ir samērā daudz zudušas, ir tikai pieradums. Tiešām nezinu, ko lai daru...???

Atbild Sarmīte Šmite, personīgās meistarības trenere, kursu “Kā kļūt laimīgākai?”:

Uzdodiet sev pāris jautājumus, atbildot sapratīsiet, ko vēlaties. Vai varētu nodzīvot visu mūžu kopā ar šo cilvēku? Vai vēlaties no šī vīrieša bērnus?

Svarīga loma attiecībās ir pašai sievietei. Viņa ar savu dzīves gudrību audzina savu vīrieti. Nevis komandē, bet dara to gudri. Lai to darītu gudri, pašai šīs zināšanas ir jāapgūst.

Piemēru, kā veidot attiecības, bērni mācās no saviem vecākiem. Kāda loma ģimenē katram ir dota, kā viens otru atbalsta, palīdz un motivē izaugsmei. No vēstules nevar zināt, kāds jūsu vīrietis bija pirms jūs sākāt dzīvot kopā. Vai arī tad lietoja alkoholu? Cik saprotu, tad viņa māmiņa bija uzņēmusies pārāk lielu atbildības devu, jo viņš svarīgos jautājumos zvana viņai. Tātad - vai nu viņš neprot, vai baidās, vai arī nav iemācīts uzņemties atbildību par savu dzīvi. Bet ģimenē vīrietis ir tas, kas tomēr uzņemas atbildību par savu sievu un bērniem.

Ja viņš tāds bija attiecību sākumā, tad problēmas nāk no bērnības. Bet, ja tas noticis jūsu attiecību laikā, tad jāpadomā pašai, ko varētu lietas labā darīt. Ar savu skriešanu, mācīšanos un atbildības uzņemšanos varbūt ir panākts, ka viņš nejūtas vajadzīgs, jo visu taču sieviete var. Vīrietis meklē sievieti, kuru tieši viņš varētu darīt laimīgu.

Uz zemes mēs nākam, lai mācītos, un tieši attiecībās ir vislielākās mācību stundas. Iespējams, pašai jāiemācās kļūt par dzīves gudru sievieti. Pašlaik jūsu vīrietis ar jums manipulē, ieņemot upura lomu... ja tu tā, tad es šitā... Jūs savukārt nostājaties glābēja lomā, tad viens atkal kļūst par teroristu, vai agresoru, un tā kā pa riņķi... Risinājums tādā veida noteikti neradīsies.

Jums pašai jāizlemj, kādu ģimeni vēlaties veidot. Tas, ka jums nav bērnu, ir rādītājs, jo attiecībās ir bailes un neuzticēšanās. Cilvēku pārtaisīt noteikti nevar un arī nevajag.

Varētu sākt ar sevi. Izprast savu sievietes lomu dzīvē, uzrakstīt kādu ģimenes modeli vēlaties. Iegūstiet zināšanas, kā to darīt. Varbūt, apmeklējot kādu semināru, vai tiekoties ar cilvēkiem, kuriem ir izveidota laba ģimene, un paskatīties, kā viņi to dara.

Jūs jau zināt, ka tā turpināties vairs nevar. Bet, vai zināt, kā vēlaties dzīvot? Kas tieši jums ir svarīgi?

Ir jābūt ļoti lielai mīlestībai, lai visu notikušo aizmirstu. Vārdos tas ir pavisam viegli, bet dzīvē tā nenotiek. Ar to būs gadiem jāstrādā, lai piedotu no sirds.

Ieklausieties pati sevī... Jums citi dos daudz un dažādus padomus, ko un kā... un tomēr jums pašai būs jāizdara savi secinājumi un savas izvēles. Un ir teiciens – Viena pagale jau nedeg.... Par to arī ir vērts padomāt.

Ja ne citādi, tad vismaz šīs attiecības novest līdz harmonijai, līdz abu pušu sapratnei, ka šādai dzīvei nav vērtības. Izrunājaties tā pa īstam, izvēlaties tam piemērotu laiku. Uzziniet, ko vēlas vīrietis. Kas viņam ir pats svarīgākais. Kas viņam ir ģimene. Ko viņš vēlas savā ģimenē uzņemties, darīt, veidot....Kāda sieviete patiktu, kādas būtu viņas īpašības, darbības.... Sacīto neuzņemat personīgi, bet ieklausieties... arī no sarunas varēsiet izdarīt savu secinājumu.

Dažreiz cilvēki saka,... man tā laikam ir lemts. Bet savu nolemtību mēs izvēlamies paši, un svarīgs ir tas, kādu cilvēku mēs savai dzīvei izvēlamies. Parasti izvēli izdara sieviete....

Lai jums izdodas ieklausīties savā sirdī un pieņemt lēmumu . Tas var būt viens, otrs vai trešais....  Nav jābūt vienmēr labam, bet jādzīvo ar mīlestību.  Izprotiet, kas ir mīlestība pret sevi... Jo kas mīl sevi, tas arī citu prot mīlēt! Nemaini pasauli, mainies pati un pasaule mainīsies tev līdzi.

Tas prasīs darbu un disciplīnu. Bet mūsu dzīve taču ir tā vērta, lai mēs kļūtu laimīgi.