Ko mācīsim saviem bērniem? Veselības mācība - jā vai nē?
Kamēr veselības ministre Ingrīda Circene diskutē ar Izglītības un zinātnes ministriju un lauž šķēpus par to, vai veselības mācība skolu programmās iekļaujama kā atsevišķs mācību priekšmets, būtu vērts arī mums kā vecākiem un kā valsts pilsoņiem saprast vai un, galvenais, kā skolās mācāma veselības mācība.
Nav jēgas tērēt ne naudu, ne enerģiju, ja mērķis tā arī paliek nesasniegts. Ja sabiedrība savas izglītotības dēļ nekļūst veselāka un veiksmīgāka. Ja slimnīcas nepārplūdina cilvēki, kuru dzīvesveidu nav ietekmējušas zināšanas par veselīgām izvēlēm un paradumiem.
Pret nevajadzīgu balastu
Man personīgi vajag patiešām efektīvu veselības mācību skolās. Ar konkrētiem atbildīgajiem par mācīšanas veidu un kvalitāti. Un ne tikai par savas meitas izglītības līmeni domājot. Viņai visu nepieciešamo varu iemācīt pati. Vairāk domājot par cilvēkiem, kas kvalitatīvas veselības mācības trūkuma dēļ nākotnē kļūs par smagi velkamu balastu sabiedrībai.
Veselības mācību it kā jau divdesmit gadus skolās māca. It kā – jo efektu īsti nemana. „Maniem jauniešiem attieksme pret savu veselību ir graujoša, teikšu vēl precīzāk, stipri vienaldzīga. Ar alkoholu un cigaretēm viņi cenšas likvidēt stresu, kas viņus pārņēmis,” atklāj kāda skolotāja. Var jau būt, ka kādā skolā labi māca šo priekšmetu un tas sasniedz visus audzēkņus, bet, iztaujājot ne vienu vien pusaudzi un jaunieti no dažādām skolām, aina paveras drūma.
Kad sākas veselība
Ārstiem ir skaidrs – zināšanu par veselīgu dzīvesveidu un veselības saglabāšanu nevar būt par daudz. Un pat ne tikai par fiziskās veselības saglabāšanu, pareizi ēdot, pareizi sportojot un no seksuāli transmisīvajām slimībām un traumām izvairoties. Daudzas slimību cēloņi meklējami cilvēkam starp ausīm – domāšana, emocijas, psiholoģiskie kompleksi mēdz ar gadiem rezultēties gan ļaundabīgajos audzējos, gan citās kaitēs. Un, kad slimība ir klāt, bieži vien ir stipri par vēlu mācīt slimniekam veselības mācību. Arī laika nepietiek, lai to izdarītu vislabākajā variantā. Visiem izdevīgāk, ja zināšanas par veselību līdz katra bērna dziļai saprašanai nonāktu iespējami ātrāk un vislabākajā veidā.
„Garām kasei”
Redzot, kas notiek slimnīcu uzņemšanas nodaļās, cik daudz pusaudžu smēķē un vēl daudzus faktus, skaidri saprotams, ka līdzšinējā veselības izglītība trāpījusi „garām kasei”. Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības un eksaminācijas centra mājaslapā ir lieliski izstrādāta veselības mācības programma ar daudzveidīgām mūsdienīgām metodēm, taču tas diemžēl nestrādā.
„Kāpēc astotajā klasē, kurā tu mācies, puse no meitenēm jau smēķē? Vai tad skolā par šo tēmu nemāca?” jautāju 14 gadus vecajai Ritai (vārds mainīts).
„Tas ir sen par vēlu,” atbildēja meitene. Sociālajās zinībās ir stāstīts par smēķēšanas kaitīgumu, rādītas filmiņas, diskutēts. Metodiski nevainojami. Tomēr puse klases meiteņu smēķē. Būtu reāli jārunā un jāpalīdz viņām atmest, taču tik ciešs kontakts ar veselības mācības skolotāju nav bijis, un arī mācību programma prasa jau pāriet pie citām tēmām.
Statistika biedē
Līdzīgi „garām kasei” trāpa arī citas tēmas, par ko liecina statistika.
„Mums, veselības aprūpes speciālistiem, nebūtu jāsatraucas par to, kādā veidā un ar kādām metodēm tiek izglītoti mūsu bērni - nākamie tēti un mammas, nodokļu maksātāji, pacienti... Mēs ceļam trauksmi tikai tāpēc, ka mūsu bērni nav pietiekami izglītoti veselības jautājumos, ko skaidri parāda šie satraucošie dati par sabiedrības veselību,” ministrijas viedokli pauž Liene Cipule, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre. „Aizvien pieaug bērnu skaits ar aptaukošanos, tikai 6% zēnu un 23% meiteņu ikdienā lieto augļus. Mazāk nekā 20% bērnu ir fiziski aktīvi vismaz stundu dienā, vairāk nekā 25% bērnu smēķē cigaretes vismaz reizi nedēļā. Tikpat daudzi ir pamēģinājuši marihuānu, gandrīz 50% bērnu vismaz reizi dzīvē ir bijuši piedzērušies. Vairāk nekā 25% jauniešu izvēlas nelietot kontracepciju vai lieto nedrošas metodes. 15% sieviešu smēķē grūtniecības laikā, bet tikai 16 līdz 20% veic dzemdes kakla vēža un krūts vēža skrīningu. Vēl aizvien sabiedrībā valda mīti, ka HIV un C hepatīts ir narkomānu un homoseksuāli orientētu cilvēku problēma. Katru gadu pieaug saslimstība ar sirds - asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām. Priekšlaicīga mirstība no sirds - asinsvadu slimībām, kuru galvenais cēlonis ir neveselīgs dzīvesveids, Latvijā ir par 60% augstāka kā Eiropas Savienībā. Latvijā smēķē vismaz puse vīriešu un gandrīz trešdaļa sieviešu. Mums ir augsts alkohola patēriņš, zema dzimstība un augsts legālo abortu skaits. Mums ir nestabilas ģimenes, vardarbība skolās un ģimenē. Vēl satraucošāki ir dati par to, ka pieaug tieši jauniešu pašnāvību skaits. Vai šī statistika nav pietiekami pārliecinoša, lai Izglītības un zinātnes ministrija kritiski paraudzītos uz saviem analīzes datiem?” jautā Cipule.
Nav no kā prasīt atbildību
Kopš 2005. gada veselības mācība nav atsevišķs mācību priekšmets, bet tā ir integrēta sociālo zinību kursā. Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo, ka tas ir pareizi, pietiekami un moderni. Ja mērķis ir tikai „ķeksīša pēc” skolēniem izstāstīt noteiktas tēmas, tad tas patiešām tiek izdarīts. Tomēr, ja mērķis ir vesela sabiedrība, tad pašreizējā veselības izglītošana cietusi fiasko. Un šis fiasko ir aprēķināms ne vien konkrētās naudas summās, ko jau tā paknapajā veselības budžetā varētu izlietot lietderīgāk. Tas pirmām kārtām ietekmē pašus jauniešus un ģimenes.
„Kas būs atbildīgs par neizglītotu sabiedrības indivīdu?” retoriski vaicā Veselības ministrijas pārstāvji, mediķi. Bet veselības mācības integrēšana dažādos mācību priekšmetos atbildību nekādi neveicina. Nav pat kam pajautāt, kāpēc mediķi neredz gaidītos rezultātus.
Ja valsts būtu kā liela ģimene, tad pie viena galda apsēstos par mācīšanu, par veselību un par ģimenes budžetu atbildīgie. Savu bērnu veselības, labklājības un veiksmes labā risinājumu noteikti atrastu. Jo visi resursi jau ir. Tikai drusku vēlēšanās vienam otrā ieklausīties un rast risinājumu.
Vai tieši tāpat nevarētu pie viena galda apsēsties ministri un citi atbildīgie valsts darbinieki, lai mūsu pašu bērnu, mūsu valsts un veiksmīgākas nākotnes labā atrastu risinājumu? Pagaidām no malas izskatās, ka nevar. Ministrēšana, skaisti noformēti dokumenti un augstā politika ir svarīgākas par reālu un efektīvu risinājumu mūsu bērnu labā. Iespējams, tur ir arī mūsu - bērnu vecāku un sabiedrības - atbildības daļa - neesam pietiekami skaidri ministriem atgādinājuši, ka viņu galvenais pienākums ir reāli kalpot tautai un tās nākotnei.
