Vai tiešām ātri apprecēties ir tik svarīgi?

Kitija (23): savu nākamo vīru gribu labi iepazīt

„Ātri apprecēties man nemaz nav svarīgi, jo nav nekādas vēlēšanās pēc tam ātri šķirties. Jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu, ka pirms laulībām kārtīgi jāpadomā, vai tās vispār ir vajadzīgas. Manuprāt, vispirms ar potenciālo vīru vienkārši tāpat jāpadzīvo kopā, jāpaskatās, vai pie viņa var pierast, vai ar viņu iespējama kopdzīve, un tikai tad jāprecas. Esmu iedomājusies, ka laulībām īstais vecums ir ap 26 līdz 30 gadiem. Tas ir brīdis, kad dzīve ir vairāk vai mazāk iepazīta, kad šķiet, vajadzētu jau zināt, ko no dzīves gaidu, kādu vīru gribu sev līdzās, tādēļ droši var precēties, ja tad vēl ir vēlme. Bet kāzas 20 gados - tas gan, man šķiet, ir par traku! Zinu vairākus pārus, kas jau 25 gados grasās šķirties, jo viņi vēl nav bijuši ģimenes dzīvei gatavi, nav spējīgi uzņemties atbildību par otru cilvēku, nav paspējuši iztusēties. Mani vecāki precējās, kad mammai bija 19 gadi, bet sencim - 24. Viņu kopdzīves laikā bijušas divas reizes, kad viņi bija nolēmuši šķirties. Tās ir reizes, ko zinu. Var jau būt vēl kas bijis, par ko nemaz nezinu. Tādēļ tagad par sevi droši varu teikt, ka negribu šķirties, negribu, lai nesaprašanos ģimenē redz mūsu bērni. Pirms laulībām noteikti kārtīgi padomāšu. Jau tagad zinu - mans nākamais vīrs noteikti nebūs cilvēks, kuru pazīstu tikai gadu vai divus. Nepieciešams ilgāks laiks, lai viņu iepazītu.”

Inga (28): apprecējos īstajā laikā

„Apprecējos, kad man bija 23 gadi. Manuprāt, tas nav ne par agru, ne par vēlu! īstais laiks, lai veidotu savu ģimeni. Turklāt satiktais vīrietis bija mana mūža lielākā mīlestība, es viņu iemīlēju ļoti stipri. Attiecības neveidoju aprēķina pēc, kā varbūt citi to dara. Biju ieguvusi augstāko izglītību, strādāju nupat iegūtajā profesijā, lieliskas iestrādes ģimenes veidošanai, vai ne? Es arī tā domāju. Mums abiem bija kopīgi sapņi par nākotni, par kopīgu dzīvesvietu un bērniem. Tā arī apprecējāmies. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi šo savu soli. Man patīk kopt ģimenes pavardu, domāt, ko darīt, lai mūsu attiecībās nu jau ar vīru nezustu ne sāls, ne kāds asumiņš. Mums pašlaik jau ir divi fantastiski mazuļi. Kas man šķiet nepieņemams - to pāru precības, kas zina, ja attiecības sašķobīsies, viņi varēs šķirties. Mēs ar vīru laulājāmies katoļu baznīcā. Tur devām viens otram solījumu mīlēt un cienīt vienam otru visās sava mūža dienās, līdz nāve mūs šķirs.

Attiecību grūtākajos brīžos tieši šis solījums ir tas, kas dod spēku risināt problēmas. Interesanti, tagad atceroties par to, kā apprecējos, pamatskolas pēdējās klasēs pie mums uz skolu nāca cilvēki, kas pētīja dažādas sociālās jomas. Tajā anketā bija arī jautājums -cik gadu vecumā gribētu apprecēties? Toreiz atbildēju - 23! Pamatojuma man gan tam nebija, bet, re, kā dzīvē sanāca - tieši tik gados arī apprecējos.”

Liene (24): vai man laiks precēties?

„Ņemot vērā, ka man tagad ir 24 gadi, jāatzīstas, ka jautājums -vai nevajadzētu jau precēties - manās domās patiešām parādās. Tomēr iekšēji vienmēr sajūtu atbildi - esmu taču vēl jauniete, un laulības man ir pārāk nopietns solis. Ģimenes dzīve uzreiz liek domāt, ka sākusies pieaugušo dzīve. Nekad dzīvē līdz sirds dziļumiem neesmu jutusi stipru vēlēšanos iestūrēt laulības ostā. Varbūt tieši tādēļ visi mani bijušie puiši, ar kuriem man bijušas attiecības, ir vai nu jau apprecējušies, vai arī grasās to darīt. Tikai es vēl nē. Kaut arī man pašai tagad ir stabilas attiecības, šādam solim nejūtos vēl gatava. Man no laulībām ir bailes, jo tas uzliek pienākumu rūpēties, lai laulība būtu laimīga. Pašlaik man ir tāds dzīves posms, kad gribas domāt par sevi, darīt to, kas patīk pašai, veidot karjeru, mācīties un nedomāt par laulības dzīves problēmām. It kā jau laulība nav nekāds cietums, un varētu taču tajā darīt to pašu, ko pašlaik vēlos, bet tad man būtu slēgtas atpakaļceļa iespējas. Laikam jau gatavība laulībai nav atkarīga no vecuma, bet gan no iekšējas sajūtas - vari precēties vai nē. Kad ļoti iedziļinos savās domās, citreiz atkal sevi šaustu ar sajūtu - varbūt jau visu esmu palaidusi garām? Varbūt mana iespēja precēties jau bija? Bet tad, kad to vēlēšos, neviens vīrietis mani nevēlēsies precēt!? Vieglāk laikam būtu satikt kādu pārdabisku spēku, kas pateiktu, kā pareizi rīkoties. Vēl joprojām nezinu, kurš jāklausa, kurš gudrāks - prāts vai sirds.”

Laulība - tas ir rituāls, kad Dieva un visas pasaules priekšā apstiprini savu mīlestību, soli ar vīru būt kopā priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs. Taču - kā zināt, kad spert šo atbildīgo soli un attiecības nostiprināt ar laulības saitēm? Jūs abi ar mīļoto jau ilgi dzīvojat kopā, kopā risināt problēmas, kopā braucat ceļojumos, izklaidējaties, jums ir kopīgi draugi un varbūt pat bērni, bet precēties laiks, šķiet, vienalga nav pienācis. Kādēļ? Kas tad šīs ir par attiecībām, ja ne laulība? Tikai šī nav noslēgta juridiski. Pajautā sev - kas mūsu attiecībās ir pret laulībām? Kādēļ? Vai tad atbilde - ja nu mēs viens otram kādreiz apnīkam - ir pietiekama? Ja domā, ka šķiršanās gadījumā to būs vieglāk pārdzīvot, jo jūsu abu starpā nav laulības, gaužām maldies! Tev sāpēs tikpat ļoti kā tad, ja būs nepieciešams šķirt laulību. Tikai būs grūtāk dalīt mantu, jo juridiski jūs neesat sieva un vīrs. Ja tevi nesatrauc šīs lietas, kaut vai padomā par saviem bērniem, kas varētu piedzimt ārlaulībā. Mūsdienās jau varbūt ari tam tik liela nozīme vairs nav, bet vai esi aizdomājusies, kā bērns skatīsies uz jūsu abu attiecībām? Ja nebūsiet precējušies, viņš jūs redzēs kā mīļākos. Bet zini - tavam bērnam ir tiesības piedzimt ģimenē, kurā viņa vecāki precējušies.

Visas bērnības pasakas taču beidzās ar laulībām!

Tas ir tikai normāli, kad, izveidojoties nopietnām attiecībām, kuru pamatā ir mīlestība, cieņa un simpātijas, vēlies precēties. Visas pasakas, ko bērnībā lasījām, taču beidzas ar laulībām, sakot, ka tā pāris dzīvoja laimīgi. Tādēļ arī ir normāla sajūta - lai iegūtu laimi, jāprecas. Tiesa, sava ģimene sniedz drošības sajūtu, jo viens otru lolosiet, aprūpēsiet, gādāsiet par otru, kopīgiem spēkiem piepildīsiet savus sapņus. Taču problēmas varētu rasties, ja precies tikai tādēļ, ka patiesi domā - tad gan es būšu laimīga, visa mana dzīve, ilgas, mērķi būs piepildīti! Atceries - laimes sajūtai jābūt tevī pašā. Otrs: pat lai cik ļoti censtos, laimīgu tevi nespēs darīt.

Mūsdienās diezgan negatīvu iespaidu par laulībām rada mediji, seriāli, slavenību dzīves - kas tikai viņiem nenotiek - ārlaulības bērni, krāpšana, strīdi, šķiršanās. Tādēļ arī rodas pārliecība, ka laulības - tas nav nekas labs, tad nelaimes var rasties viena pēc otras. Turklāt padomā, kāda ir tava ģimenes laulību pieredze! Ja vecāki bieži strīdējās, kliedza, jutās nelaimīgi, varbūt pat izšķīrās - bailes, ka līdzīgi notiks arī ar tavu ģimeni, ir neizbēgamas. Tādēļ jāstrādā, lai laulība būtu laimīga. Varbūt der apmeklēt arī ģimenes psihoterapeita konsultāciju - tā tev varētu sniegt atbildes uz daudziem vērtīgiem jautājumiem.

Būs jāuzņemas atbildība!

Ļoti bieži patiesais iemesls, kādēļ negribas precēties un veidot savu ģimeni, ir apziņa - tad būšu pieaugusi un man būs jāuzņemas atbildība. Varbūt, lai vieglāk nobriestu nopietnajai, tik atbildīgajai pieaugušo dzīvei, emocionāli pieaugtu un sajustu gatavību veidot savu ģimeni, ir ļoti noderīgi kādu brīdi dzīvot vienai? Rast atbildes uz jautājumiem: kā man patīk dzīvot, kā risinu radušās problēmas, vai tieku viena ar tām galā, ko sagaidu no savas dzīves, kādu iedomājos savu nākotni, kā izjūtu savu seksualitāti, kādu gribu redzēt sev blakus nākamo vīru? Izšķiries par sev labāko risinājumu!

Dzīves modelis, kad, bērnam pieaugot, viņš pamet savu vecāku ligzdiņu tikai tad, kad pašam izveidojas sava ģimene, mūsdienās ir joprojām izplatīts. Pirmkārt, tiek apelēts ar apstākli, ka šādi dzīvot ir finansiāli izdevīgāk. Tiesa, īres maksas vai dzīvokļa iegāde tagad ir ļoti dārga. Ja viena atļauties sākt dzīvot nevari, tad, iespējams, labākais risinājums tagad ir dzīvošana kopā ar vecākiem. Taču tev jāliek viņiem noprast, ka jūsu attiecības mainīsies, ka tev tagad vairs nav nepieciešama tik liela uzmanība un gādība kā līdz 18 gadu sasniegšanai. Vari ierosināt jaunus ģimenes lomu noteikumus. Piemēram, saki, ka turpmāk pati lemsi par savu dzīvi, nāksi mājās tikos, cikos būs nepieciešams, ka nevēlies just kontroli par katru tavu soli pēc pusnakts. Un ari tu uzvedīsies kā pieaugušais ar savu finansiālo ieguldījumu papildināsi ģimenes kopīgo budžetu (vienojieties par optimālāko summu).

Paziņas jautā: "Vai tad tevi neviens neprec?"

Otrs iemesls, kādēļ dzīvot vienai nav labi - faktam, ka dzīvo viena, piemīt negatīva pieskaņa, kas saglabājusies no astoņdesmitajiem gadiem. Nereti pat iespējams dzirdēt radu vai paziņu jautājumus - vai tad tevi neviens neprec, ka dzīvo viena? Ir jābūt kādam nopietnam iemeslam, lai par tavu vēlmi dzīvot atsevišķi neviens nebrīnītos. Piemēram, mācības citā pilsētā vai valstī, vai lielisks darba piedāvājums. Paziņot - ar rītdienu dzīvošu viena, esmu sameklējusi dzīvokli, kuru īrēt, labu darbu, kā dēļ zinu, ka varu to atļauties - patiesi nav viegli. Pavisam normāla sākumā ir vecāku neizpratne, šī fakta nepieņemšana un pat protests.

Daudz vieglāk paziņot, ka precies. Vecāki iepazīstas ar nākamo znotu un beigu beigās dara visu, kas viņu spēkos, lai atbalstītu tavu jauno ģimeni un izveidotu tev jauku ģimenes ligzdiņu. Tad kāzas ar savu lielo mīlestību, iespējams, izmanto kā vienkāršāko risinājumu pieaugušās dzīves uzsākšanai. Bet vai tā būsi patiesi laimīga? Atceries - tu dzīvo pati savu dzīvi! Pieņem pati savas dzīves izšķirošos lēmumus, ņemot vērā savas, nevis citu vēlmes! Apprecēties pēc iespējas ātrāk - tas patiešām nav svarīgi. Būtiskāk to darīt brīdī, kad tava personība nobriedusi, jūti, ka nebaidies no atbildības un, protams, esi sastapusi tieši tādu vīrieti, kādu vēlies apprecēt!

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock