Vīrieša atzīšanās: es meklēju pareizo gēnu saviem bērniem, nevis spēlēju "mīlestībiņās"
Sievietes, meitenes, mātes, meitas, sievas, draudzenes un brīvās. Te nu es esmu. Es esmu no tiem, kuram zvana. Reiz paskaitīju: man ir bijusi viena ilgtermiņa partnere, kura, satiekot mani, pirms tam nebija ar kādu kopā. Pārsvarā tās ir 23 - 25 gadīgas sievietes un meitenes. Man nav saprotams, kādēļ tik agrā vecumā jau jābūt pāris gadus precētai. Lai saprastu, ka viss, kam ir sākums, ir arī beigas, savas pārdomas ģimenes portālam tetiem.lv uztic Kristaps.
Un kādēļ es tāds? Man patīk dot. Īsts vīrietis saņem, dodot sievietei. Ne jau man vajag: sievietei vajag. Un ja es varu labi iedot sievietei: vienalga ko — jūtos piepildīts. Triks ir ne tikai guļamistabā, bet arī ikdienā. Sieviete nāk, jo viņa vēlas sajust attieksmi.
Kad man bija nedaudz pāri 20, es sāku nodarboties ar jogu. Mani interesēja augstākas baudas sasniegšana, tolaik ar manu pirmo īsto partneri bijām sasnieguši, šķietami, galējās fiziskās iespējas robežas. Pēc laika pie manis atnāca tantra. Un tāda arī ir mana dzīve: kamēr es meklēju sievieti ar to gēnu, kādu vēlos saviem bērniem, daru labu sievietēm, kuras to vēlas.
Viņas ir vairākas, ilgstoši. Viņas apmēram zina viena par otru. Ir, kas prasa, ir, kas neprasa. Modelis visām ir vienāds: mēs varam kopā viens otram darīt labu. Mēs viens no otra neko neprasām. Mani neinteresē tavs vīrs un draugs, as long viņš tev ir uzticīgs un situācija ir tīra. Ir tādas sievietes, kurām nekad nav bijis vīrietis. Bet nav tādas sievietes, kurai būtu tikai viens vīrietis. Un tā nu ir skarba patiesība.
Cilvēki nav pilnīgi. Turklāt meklē piepildījumu otrā. Piepildījumu var atrast tikai sevī. Bet katra individualitāte ir piemērota tādai vai citai dzīves situācijai. Viens partneris ir reprezentabls un „izejamais”. Ar citu ir patīkama sarunas. Vēl kāds cits vislabāk sader gultā. Nav jāierobežo sevi ar kaut ko vienu, jo tas nespēs pilnībā apmierināt ne vienu, ne otru.
Kaut vienlaicīgi man ir vairākas sievietes, kuras būtu gatavas nākt, ja es aicinātu, manā dzīvē trūkst mīlestības. Tā nu tas ir: es nelaižu viņas sev klāt. Es neko nesolu. Es zinu, ka mums nav perspektīvas kopdzīvei, tādēļ nespēlēju mīlestībiņās.
Ja es sāktu dot mīlestību, tā reāli arī attīstītos. Mīlestība tiktu ieņemta un sāktu aug. BET — ja es jau tagad apzinos, ka šī sieviete nav tas gēns, kuru patiešām vēlos sev redzēt blakus visu dzīvi, labāk nemaz nesākt.
Te nu es esmu. Meklējot savas pirmās, spēcīgākās mīlestības analogu un realizējot citu attiecību sānsoļus un šķiršanos.
