Mamma man ir tikai viena! jeb Kāpēc vīrieša mātei vienmēr priekšroka
Ja svaru kausos liekam mammu un draudzeni, kura puse būs „smagāka”? Mamma pirmajā vietā. Savu pieredzi mums uzticējusi lasītāja Laura (25). Viņas aprakstīto situāciju komentēt un savas pārdomas par attiecību trijstūri "mamma - dēls - dēla mīļotā" atklāt portālam Kasjauns.lv laipni piekrita Andrejs (28).
Drauga mamma šķiro zeķes un metas pārkārtot ledusskapi. Lauras pieredze
Reiz viesojos pie savas draudzenes. Pļāpājot un kafiju dzerot, viņai mašīnā izmazgājās veļa. Lai ātrāk tiktu galā, pieteicos palīdzēt mitro veļu izkārt uz žāvētāja. Draudzene mani atraidīja ar vārdiem: «Tu jau nepratīsi! Jo veļa jākar tā, kā to dara Ivara mamma.» Vārdus «Ivara mamma» viņa burtiski izmēdīja. Pajautāju, vai tad tā māte ir tik baiga. Uz to draudzene atbildēja: «Es jau neko daudz viņu neesmu redzējusi, bet Ivara pamācības, kā man viss tieši tā jādara kā viņa mammai, mani padara traku!» Patiešām, veļa bija jāizkar nevis vienkārši, bet pēc speciālas sistēmas, pēc lielumiem, zeķes sašķirojot un saliekot pa pāriem, lai papēdīši skatītos uz vienu pusi.
Smieklīgākais, ka nākamajā dienā pie mums no laukiem bija iebraukusi mana puiša māte. Atverot ledusskapi, viņa iesaucās: «Kā jums salāti stāv! Tie taču jāliek ar kātiem pa priekšu!» Un sāka pārkārtot mūsu ledusskapi! Pats trakākais, mans puisis mani ne tikai neaizstāvēja, bet, uzmetis man dusmīgu skatu, metās savai māmiņai palīgā!
Kas ar jums, puišiem, notiek? Kāpēc jūs mūs, savas draudzenes, liekat otrajā vietā, mammas allaž paturot uz pjedestāla?
Andrejs: "Bikses patiešām vislabāk gludina mana mamma. Kas tur slikts?"
Nudien, nesaprotu, kas tur slikts, ja puisim ir labas attiecības ar savu mammu! Man pat šķiet, ka kaut kur lasīju, ka vīrieša attieksme pret māti parāda, kāds viņš vēlāk būs pret savu sievu. Tajā pašā laikā, kā tiesā, turot roku uz Bībeles, varu apgalvot, ka nekad neesmu savai draudzenei licis kaut ko darīt tā vai citādi tikai tāpēc, kā šādi rīkojas mana mamma. Bet, pat ja tā būtu, man tas neliekas trakākais no visiem grēkiem, ko sievietes piedēvē vīriešiem!
Vienreiz gan esmu savai draudzenei teicis, ka viņa neprot bikses iebuktēt un kreklus izgludināt (arī pašam man nepadodas) – to tiešām māk tikai mana mamma, bet vai par to ir jāapvainojas? Ja tā, tad vai nu lai apvainojas, vai iemācās to darīt! Patiesībā – ja mamma kaut ko patiešām prot labi darīt, kādēļ tas būtu noliedzams?
Ja nepatīk mani senči, tad jau nepatīku arī es
Man ir drusku vieglāk, jo ir abi vecāki. No draugu pieredzes redzu, grūtāk tiem, kuri vieni paši ar mammu auguši, jo, ja tādai mammai izdeg spuldzīte, viņa zvana dēlam, lai lec mašīnā un brauc ieskrūvēt. Un dēls brauc! Es droši vien arī brauktu! Bet saprotu, ka draudzenei jājūtas traki.
Mēs ar vecākiem dzīvojam vienā mājā, bet dažādos dzīvokļos. Mammai ir veļas mašīna, savukārt es savā dzīvoklītī esmu ierīkojis vannas istabu. Tā nu sanāk, ka drēbes mazgāt nesu mammai, bet viņi ar tēti reizi nedēļā pie manis rīko pirts dienu. Mani tas itin nemaz netraucē un, patiesību sakot, neesmu painteresējies, vai tas patīk vai nepatīk manai draudzenei. Viņai gan ir arī istabiņa studentu kopmītnēs un ne vienmēr draudzene nakšņo pie manis, taču nespēju iedomāties, ka manu vecāku klātbūtne varētu tikt uztverta kā traucēklis! Ja nepatīk mani senči, tad jau nevaru patikt arī es pats, jo mēs taču esam «no viena koka taisīti»! Esam pat ar tēti pārsprieduši iespēju pārdot abus dzīvokļus un būvēt māju – man nebūtu nekādu iebildumu dzīvot ar viņiem kopā.
Laiku, ko pavadu pie mammas, es patiesībā nozogu draudzenei
Vismaz reizi divās dienās noteikti ieeju pie mammas, ja neesmu viņu redzējis jau trīs dienas, jūtos sailgojies, arī viņa man piezvana uz darbu un prasa: «Tu man jau divas dienas esi pazudis!» Nu, ja tā padomā, to laiku, ko pavadu pie mammas, jau nozogu draudzenei. Un tas laiks nav mazais – ja darbs beidzas 18.00, ap 19.00 esmu mājās, vismaz stundiņu pavadu pie mammas, tā nu sanāk, ka draudzenei atliek tikai laika sprīdis pirms pašas gulētiešanas. Iespējams, ja dzīvotu tālu viens no otra, es tik bieži pie mammas neskrietu, bet, ja tepat blakus, kas gan tur ļauns?
Nopietnas problēmas gan apspriežu tikai ar draugiem vai mīļoto
Ja tik daudz laika veltu vecākiem, kas tad paliek draudzenei? Viss pārējais! Lai arī daudzas sadzīves lietas risinu, aprunājoties ar saviem vecākiem, jo sevišķi mammu, taču nopietnas problēmas apspriežu tikai ar draugiem vai savu meiteni, ja vispār sāku par to runāt. Droši vien tāpēc, ka mamma pārāk uztraucas un iesaistās. Viņa nekad arī nespētu iespaidot manu viedokli. Piemēram, nespēju iedomāties, ka viņa varētu aizrādīt, ka kaut kas nav pieņemams manā draudzenē! Ja mamma sāk kaut ko tādu bīdīt, vienkārši paklusēju, neatbildu un eju prom. Ja viņa savā galvā kaut ko ir gudri izdomājusi, kas patiesībā ir pilnīgs sviests, es nekad netaisīšu kašķi, bet gan nerunāšu neko un pagriezīšu muguru – tāds nu es esmu. Un, manuprāt, tādi lielākoties ir visi vīrieši, tādējādi radot iespaidu, ka it visā piekrīt savām mammām!
