Grūtniece ēd čipšus un pēc tam pati nezina, kā bērnu ārā dabūt? Pieredze
„Nekad neaizmirsīšu to murgu, ko piedzīvoju divus gadus atpakaļ, kad dzima mana meitiņa. Tā kā Madara man ir pirmais bērniņš, nebija ne mazākās nojausmas par to, kā būs dzemdībās, un tas mani, protams, biedēja. Tāpēc biju ļoti apzinīga grūtniece - piedomāju par savu uzturu, un ēdu veselīgi, ievēroju visus ginekoloģes norādījumus, jo ļoti vēlējos, lai mazā piedzimst vesela,” savu dzemdību pieredzi portālam Kasjauns.lv uztic Līga (27).
Dzemdību pieredzes pašai man toreiz nebija, bija tikai informācija no mammas, no ginekoloģes, pie kuras biju grūtniecības uzskaitē, no draudzenēm un, protams, no portāliem internetā, kur biju salasījusies gana daudz – gan pozitīvas pieredzes, gan, protams, šausmu stāstus. Bija bail no dzemdībām, tomēr zināju, ka esmu stipra meitene, ka sāpes izturēšu un ļoti gaidīju brīdi, kad satikšu savu mazo princesīti. (Tētis, kā jau daudzās ģimenēs, tobrīd strādāja ārzemēs, pelnīja naudiņu un brauca reizi 3 mēnešos mūs apciemot uz Latviju. Tētim bija jābūt pie mums pēc 2 nedēļām, lai būtu klāt dzemdībās, bet mazā pasteidzās ātrāk).
Pamodos no velkošām sāpēm vēderā
Vakarā gāju gulēt kā parasti - paņēmu grāmatu, ar lielo punci ierausos gultā, zem sava siltā pleda, iekārtojos tā ērtāk un lasīju, kamēr iemigu. Pamodos īsi pirms vieniem naktī no velkošām sāpēm vēderā un sapratu, ka lielais mirklis ir tuvu. Zvanīju ātrajiem, apstāstīju dispečerei situāciju, viņa atbildēja, lai gaidu, ka ekipāža jau ir ceļā. Pēc 40 minūtēm bija klāt. Ņemot vērā, ka dzīvoju 50 km no tuvākās pilsētas, tad ātrā palīdzība atbrauca ļoti ātri. Feldšere bija ļoti smaidīga un laipna, un tas mani nomierināja. Jautāja, cik bieži sāpes - es teicu, ka ik pēc 10 minūtēm. Iekāpu mašīnā un braucām uz slimnīcu. Kā jau lauku meitene, esmu izturīga – sāpes pacietu labi, braucot pa ceļam pat izpētīju visu aparatūru, kas palīdzības mašīnā bija iekšā - pirmo reizi vizinājos tādā auto.
Sāpju brīžos turējos pie palodzes
Pēc pusstundas bijām jau galā. Tur medmāsa sarakstīja dokumentus - palūdza manu pasi, mātes pasi, uzdeva šādus tādus jautājumus (kura grūtniecība, kuras dzemdības utt), teica, lai pārģērbjos un aizveda mani uz dzemdību zāli - teica, ka tūliņ atnākšot ginekoloģe un pārbaudīšot mani. Tā telpa mani biedēja - tie aparāti, telpas vidū ginekoloģiskais galds, kušete kur atgulties, sienas drūmi pelēkās krāsās. Atceros, ka telpā bija padrēgns. Ienāca ārste, lika atgulties, pārbaudīja, cik tālu esmu dzemdību procesā. Noteica - vēl tik drīz nebūs - un izgāja ārā. Pirms iziešanas sacīja: ja rodas spiedoša sajūta, lai saucu. Un lai paātrinātu dzemdību gaitu, lai pastaigāju pa zāli. Tā arī darīju - sāpes kļuva arvien spēcīgākas, biežākas, sāpju brīžos turējos pie palodzes un centos pareizi elpot, kā pirmsdzemdību kursos mācīja. Ienāca atkal ārste, pārbaudīja un gribēja iet ārā, man atkal bija kārtējā ļoti sāpīgā kontrakcija - sāku raudāt un lūdzu, lai neiet ārā, ka man ir ļoti bail.
„Man pie tevis nav jāsēž”
Viņa man pateica, ka viņai pie manis nav jāsēž, jo viņai nav maksas līgums ar mani noslēgts. (Nebija man līgums noslēgts ar nevienu vecmāti, jo ginekoloģe teica, ka tas nav obligāti un ka bez visiem līgumiem mūsu dzemdību nodaļā strādājot gana pretimnākoši un iejūtīgi mediķi, kam nauda nav galvenais. Tā kā, godīgi sakot, dzīvojam diezgan pieticīgi, liekas naudiņas man patiešām nebija.) Un aizgāja.
Pēc apmēram stundas atkal sākās spiedoša sajūta, saucu ārsti - pēc 2 minūtēm ienāca ārste, vecmāte un sanitāre - visas miegainas - var redzēt, ka gulējušas. Ārste pārbaudīja mani un teica, ka atvērums gana liels, ka būs jākāpj uz dzemdību galda un jādzemdē. Nu, nesanāca man ar savu lielu punci tik ātri uzkāpt uz tā galda. Ārste man uzbļāva, vai es to bērnu taisoties uz grīdas dzemdēt?
Ārste uzguļas ar elkoņiem uz ribām
Kad uztrausos uz galda, ārste teica, tiklīdz būs kontrakcija, lai spiežu cik spēka - tā arī darīju, bet bez rezultāta, mazā laukā kā nenāca, tā nenāca. Ārste sāka bļaut, ka speciāli nedzemdējot bērnu, bendējot viņu nost, un ka par skaistām acīm man ķeizaru neviens netaisīs. Centos, cik vien spēju. Vecmāte kontrakciju brīžos man sāka gulties ar elkoņiem uz ribām virsū – it kā palīdzot mazajai dzimt. Pēc smagiem pūliņiem ar skaļu brēcienu pasaulē ieradās Madara - pasaulē skaistākā princese ar ogļmelniem matiem un brūnām actiņām, kā tumšā šokolāde. Bērnu ārste svēra, mērīja mazo, teica, ka braša meitene - 4.500 kg un 59 cm.
Svaigs gaiss un pašu dārzeņi laukos ir par brīvu, atšķirībā no čipšiem
Mana dzemdību pieņēmēja ar sarkasmu teica - nav ko brīnīties, tā ir tām jaunajām māmiņām, kas stāvoklī esot ēd bezjēgā šokolādes, čipsus, cepumus un kūkas, nepiekopjot veselīgu dzīvesveidu, tām arī ir šitie lielie bērni un tad pašas nezina, kā ārā dabūt. (Kā viņa zina, ko ēdu, kad mazo gaidīju, vai piekopu veselīgu dzīvesveidu? Es ļoti piedomāju par savu uzturu, un ēdu ļoti veselīgi, ievēroju visus ginekoloģes norādījumus, jo ļoti vēlējos, lai mazā piedzimst vesela. Svaigs gaiss, dārzeņi no pašu dārza – to nebija grūti ievērot, jo šīs lietas laukos ir pašsaprotamas un par brīvu, atšķirībā no čipšiem). Man īstenībā tajā brīdī bija pilnīgi vienalga, ko viņa saka, jo tajā brīdī biju laimīga, ka murgs ir aiz muguras un man blakus ir mūsu lolojums. Tikām aizvestas uz pēcdzemdību palātu, kurā pavadījām trīs dienas, līdz tikām izrakstītas.
Starp citu, man ribas no tā, ka vecmāte gūlās dzemdībās virsū, sāpēja vēl ilgi. Taču par ārstes izteicieniem sirds sāp joprojām – tā ka diez vai saņemšos kādreiz otrajam bērniņam pēc tās pazemojošās attieksmes, ko piedzīvoju šajās dzemdībās.
